Kā izmantot Bībeli, atbildot uz jautājumiem

JA KĀDS vēlas uzzināt, kam mēs ticam, pēc kādiem principiem dzīvojam, ko mēs domājam par mūsdienu notikumiem un nākotni, mēs cenšamies atbildēt, pamatojoties uz Bībeli. To mēs darām tāpēc, ka Bībele ir Dieva vārdi. Bībele ir mūsu ticības pamats. Tajā ir atrodami principi, pēc kuriem mēs dzīvojam. Bībele nosaka mūsu viedokli par pašreizējiem notikumiem, un Dieva iedvesmotie solījumi stiprina mūsu cerību uz nākotni. (2. Tim. 3:16, 17.)

Mēs esam Jehovas liecinieki un skaidri apzināmies, kādu atbildību esam uzņēmušies. (Jes. 43:12.) Tāpēc, atbildot uz cilvēku jautājumiem, mēs balstāmies nevis uz filozofiskām idejām, bet uz Jehovas iedvesmotajiem vārdiem. Tas nenozīmē, ka mums nav sava viedokļa. Mēs tikai ļaujam, lai mūsu uzskatus veidotu Dieva vārdi, jo esam pilnīgi pārliecināti, ka tie ir patiesi. Bībeles likumi mums ļauj izdarīt personisku izvēli daudzos jautājumos. Tāpēc mēs neuzspiežam citiem savu viedokli, mūsu mērķis ir palīdzēt cilvēkiem saprast Bībeles principus, lai viņiem būtu tāda pati izvēles brīvība, kāda ir dota mums. Tāpat kā apustulis Pāvils, mēs vēlamies, lai cilvēki ”paklausītu ticībai”. (Rom. 16:26, JD.)

Atklāsmes 3:14 Jēzus Kristus ir nosaukts par ”uzticīgo un patiesīgo liecinieku”. Kā Jēzus atbildēja, kad cilvēki viņu iztaujāja vai izaicināja? Daudzos gadījumos viņš stāstīja ilustrācijas, kas cilvēkiem lika domāt. Reizēm viņš atbildēja ar pretjautājumiem, lai noskaidrotu, kā pats jautātājs ir sapratis kādu Bībeles teksta daļu. Un ļoti bieži Jēzus citēja Bībeles pantus, pārstāstīja tos vai netiešā veidā norādīja uz Bībelē minētiem notikumiem. (Mat. 4:3—10; 12:1—8; Lūk. 10:25—28; 17:32.) Pirmajā gadsimtā Svēto rakstu tīstokļi parasti glabājās sinagogās. Nekas neliecina par to, ka Jēzum būtu piederējuši pašam savi rakstu tīstokļi, tomēr Svētos rakstus viņš pārzināja ļoti labi un varēja tos brīvi citēt, kad mācīja citus. (Lūk. 24:27, 44—47.) Tāpēc Jēzus varēja teikt, ka tas, ko viņš runāja, nebija no viņa paša. Viņš stāstīja to, ko bija dzirdējis no sava Tēva. (Jāņa 8:26.)

Mēs vēlamies sekot Jēzus priekšzīmei. Tiesa, ar mums Dievs nav runājis tā, kā viņš runāja ar Jēzu. Bet mums ir pieejami Dieva vārdi — Bībele. Ja mēs atbildot atsaucamies uz Bībeli, mēs apliecinām, ka nemēģinām izcelt sevi, un parādām, ka atzīstam Dieva tiesības noteikt, kas ir patiesība, nevis izklāstām nepilnīga cilvēka viedokli. (Jāņa 7:18; Rom. 3:4.)

Mums jācenšas izmantot Bībeli tā, lai tas nāktu par labu mūsu klausītājiem. Mēs vēlamies, lai viņi būtu gatavi uzklausīt to, kas teikts Bībelē. Tāpēc mums jāņem vērā cilvēku viedoklis par šo grāmatu. Pirms mēs nolasām kādu pantu, mēs varētu jautāt: ”Vai jūs piekrītat, ka ir svarīgi uzzināt, ko Dievs par to saka?” Vai arī mēs varētu teikt: ”Interesanti, ka tieši par šo jautājumu ir runāts Bībelē!” Nedaudz citāds ievads ir nepieciešams, ja mums jārunā ar cilvēku, kam Bībele nav autoritāte. Šādā situācijā mēs varētu teikt: ”Es vēlētos nolasīt kādu senu pravietojumu.” Vai arī sākt tā: ”Kādā grāmatā, kas ir visizplatītākā grāmata pasaulē, ir teikts..”

Reizēm pietiek tikai pārstāstīt Bībeles pantus. Tomēr vienmēr, kad tas ir iespējams, jācenšas vērt vaļā Bībeli un lasīt pantus no tās. Ja ir tāda izdevība, rādi sarunas biedram pantus viņa paša Bībelē. Šāds Bībeles lietojums bieži vien ietekmē cilvēkus ļoti spēcīgi. (Ebr. 4:12.)

Sevišķi svarīgi lietot Bībeli, lai atbildētu uz cilvēku jautājumiem, ir draudzes vecākajiem. Viena no prasībām, kurām jāatbilst brālim, kas vēlas kļūt par draudzes vecāko, ir tā, ka ”viņam jāturas pie uzticamās mācības vārda”. (Tit. 1:9, JD.) Reizēm draudzes locekļi lūdz vecākajiem padomus, kas viņiem nepieciešami, lai pieņemtu ārkārtīgi svarīgus lēmumus. Tāpēc padomiem visādā ziņā jābūt balstītiem uz Svētajiem rakstiem. Ja vecākie savus padomus balstīs uz Bībeli, to pašu centīsies darīt arī citi draudzes locekļi.