89. nodaļa
Žēlsirdība mudina Jēzu doties uz Jūdeju
DAŽAS nedēļas iepriekš, tempļa atjaunošanas svētku laikā, jūdi Jeruzalemē mēģināja nogalināt Jēzu. Tāpēc viņš devās uz ziemeļiem, acīmredzot uz kādu vietu netālu no Galilejas jūras.
Nesen Jēzus ir uzsācis ceļojumu atpakaļ uz dienvidiem, uz Jeruzalemi, un pa ceļam viņš sludina Perejā — apgabalā, kas atrodas uz austrumiem no Jordānas. Izstāstījis līdzību par bagātnieku un Lācaru, viņš runā ar mācekļiem par to pašu, par ko bija mācījis jau iepriekš, atrazdamies Galilejā.
Piemēram, viņš stāsta, ka daudz labāk cilvēkam būtu tad, ”ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūŗā”, nekā tad, ja šī cilvēka dēļ pakluptu kāds no Dieva ”mazajiem”. Tāpat viņš uzsver, cik svarīgi ir piedot, paskaidrodams: ”Ja [brālis] grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, — piedodi viņam.”
Kad mācekļi lūdz: ”Vairo mums ticību,” — Jēzus atbild: ”Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: Izraujies ar savām saknēm un dēsties jūŗā, viņš jūs paklausītu.” Tātad daudz kas ir panākams pat ar nelielu ticību.
Tad Jēzus stāsta par reālu situāciju, kas parāda, kādai nostājai jābūt cilvēkam, kurš sevi uzskata par visvarenā Dieva kalpotāju. Jēzus saka: ”Kuŗš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: Nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: Sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi? Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” Tātad Dieva kalpotāji nekad nedrīkstētu uzskatīt, ka viņi, kalpodami Dievam, izdara Dievam pakalpojumu. Viņiem vienmēr būtu jāatceras, kāda tā ir privilēģija — pielūgt Dievu un būt uzticamiem viņa nama locekļiem.
Acīmredzot neilgi pēc tam, kad ir izstāstīta šī līdzība, pie Jēzus ierodas vēstnesis. Viņu ir sūtījušas Marija un Marta, Lācara māsas, kas dzīvo Jūdejā, Betānijā. ”Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, guļ slims,” vēstnesis paziņo.
Jēzus atsaka: ”Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” Paiet vēl divas dienas, un Jēzus mācekļiem saka: ”Iesim atkal uz Jūdeju!” Bet mācekļi viņam atgādina: ”Rabi, nupat jūdi gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal jau dodies turp?”
”Vai dienai nav divpadsmit stundu?” Jēzus atbild ar pretjautājumu. ”Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas.”
Jēzus, šķiet, runā par to, ka ”dienai” jeb laikam, ko Dievs atvēlējis Jēzus kalpošanai uz zemes, vēl nav pienācis gals, un, kamēr šī diena vēl turpinās, neviens viņam nevar nodarīt ļaunu. Jēzum pilnībā jāizmanto īsais dienas laiks, kas viņam atlicis, jo pēc tam nāks ”nakts”, kad ienaidnieki būs viņu nogalinājuši.
Jēzus piebilst: ”Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet es eimu viņu modināt.”
Mācekļi laikam domā, ka Lācars guļ un ka tas liecina par iespēju izveseļoties, tāpēc viņi saka: ”Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.”
Tad Jēzus pasaka viņiem skaidri: ”Lācars nomiris; un es priecājos jūsu dēļ, ka es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!”
Toms apzinās, ka Jēzu Jūdejā var nogalināt, tomēr, vēlēdamies savu skolotāju atbalstīt, viņš mudina citus mācekļus: ”Iesim arī mēs, lai kopā ar viņu mirtu!” Tā mācekļi, riskēdami ar savu dzīvību, iet Jēzum līdzi šajā žēlsirdības ceļojumā uz Jūdeju. Lūkas 13:22; 17:1—10; Jāņa 10:22, 31, 40—42; 11:1—16.
▪ Kur Jēzus nesen ir sludinājis?
▪ Kādas pamācības Jēzus atkārto, un kādu domu viņš paskaidro, stāstīdams par kādu reālu situāciju?
▪ Kādas ziņas saņem Jēzus, un ko nozīmē viņa pieminētā ”diena” un ”nakts”?
▪ Par ko Toms domā, sakot: ”Iesim arī mēs, lai kopā ar viņu mirtu.”?