222. dziesma.
Vērs savu skatu uz balvu!
1. Drīz aklo acis redzēt spēs
un kurlo ausis sadzirdēs,
Kā roze ziedēs tuksneši,
tur atkal tecēs ūdeņi,
Kā brieži klibie lēkāt sāks,
vairs ļaudīm nebūs jāšķiras —
Tu redzēsi šo laiku pats,
uz balvu ja vērsts būs tavs skats.
2. Tad mēmo mēle gavilēs
un vecie jaunus spēkus smels,
Dos zeme ražu devīgi
un labais viss būs mūžīgi,
Gaiss bērnu dziesmām piepildīts,
prieks, miers būs visur izplatīts,
Pat augšā celtos sveiksi tad,
uz balvu ja vērsts būs tavs skats.
3. Tad vilki, jēri kopā būs
un lāči, teļi draugi kļūs,
Mazs zēns tos visus pieskatīs,
tiks viņa sauciens pamanīts.
Tad pagātnē būs asaras
un nebūs baiļu, sāpju vairs,
Tu redzēsi šīs svētības,
uz balvu ja vērsts būs tavs skats.