102. dziesma.
Prieks par augšāmcelšanu
1. Aukstā akmens kapā
Lācars gulēja,
Māsas ļoti skuma:
”Viņu nevar glābt.
Ja vien būtu Jēzus
nācis ātrāk šurp,
Hadesā tad brālis
tagad nebūtu!”
Atnācis pie kapa,
Kristus iesaucās,
Mirušajam liekot:
”Lācar, ārā nāc!”
Lācars, autiem sasiets,
ārā iznāca.
Ak, kāds prieks tad viņa
draugus pārņēma!
2. Visi, kas uz Jēzu
lika cerības,
Slīga dziļās sērās,
kad viņš nomira.
Kapā skumjie draugi
viņu ielika,
Visu sirdis bija
bēdu nomāktas.
Tomēr Hadess tika
Dieva uzvarēts,
Un pēc trijām dienām
augšā cēlās Dēls.
Mācekļi ar prieku
viņu skatīja.
Nodotas ir viņam
nāves atslēgas.
3. Jau no dumpja laikiem
visi ļaudis mirst,
Tomēr Kristus daudzus
atdzīvinās drīz.
Dzirdot viņa balsi,
nāks no Hadesa
Visi ļaudis ārā,
atkal dzīvot sāks.
Dieva troņa priekšā
viņus iztiesās,
Ņemot vērā darbus,
veiktos Valstībā.
Tie, kas ierakstīti
Dieva atmiņā,
Mūžam dzīvos viņa
zemē jaunajā.