”Vilcieniņi”, kas tumsā spīd

◼ Klusā pievakarē kaut kur Brazīlijas mežos sakustas nobiru slānis un no tā izlien mazs ”vilcieniņš”. Priekšā tam ceļu apgaismo divas sarkanas gaismas, bet sānos deg 11 pāri dzeltenzaļu lukturu. Protams, tas nav nekāds parastais vilciens — īstenībā tas ir septiņus centimetrus garš abos Amerikas kontinentos sastopamo Phengodidae dzimtas vaboļu kāpurs. Tā kā šo vaboļu mātītes, kas visu mūžu saglabā kāpurveidīgu izskatu, atgādina vilciena vagonus ar izgaismotiem logiem, daudzi tās dēvē par ”dzelzceļa tārpiem”. Brazīlijas lauku ļaudis šīs vaboles ir iesaukuši par vilcieniņiem.

Dienā neuzkrītoši brūno kāpuru ir grūti pamanīt, bet naktī tā neparastās ”lampiņu” virtenes ir labi saskatāmas jau pa gabalu. Spēju spīdēt kāpuram piešķir organiska viela luciferīns, kas, oksidējoties fermenta luciferāzes klātbūtnē, izraisa luminiscenci. Izstarotās gaismas krāsa var būt dažāda: sarkana, oranža, dzeltena un zaļa.

Kāpura sarkanie ”priekšējie lukturi” deg gandrīz nemitīgi, turpretī dzeltenzaļās sānu gaismiņas gan uzspīd, gan atkal nodziest. Cik var spriest pēc pētījumu rezultātiem, priekšējās gaismas kāpuriem palīdz atrast tūkstoškājus, kas ir to iecienītais medījums, bet sānu gaismas atbaida tādus ienaidniekus kā skudras, vardes un zirnekļus. Uguntiņas it kā brīdina potenciālo uzbrucēju: ”Esmu neēdams! Pazūdi!” Tāpēc šīs gaismas iedegas tad, kad kāpurs tuvumā sajūt briesmas. Tās spīd arī citos gadījumos, piemēram, kad kāpurs uzbrūk tūkstoškājim un kad mātīte ir saritinājusies ap savām oliņām. Parasti sānu gaismiņas pakāpeniski kļūst spožākas, līdz sasniedz maksimālo intensitāti, un tad atkal satumst, un šis cikls, kas ilgst tikai dažas sekundes, atkārtojas tik reižu, cik vien vajadzīgs.

Kā apstiprina spīdošie ”vilcieniņi”, pat meža nobirās var atrast neparastu skaistumu, kas atgādina slavinājuma vārdus, kurus psalmu dziesminieks teica par Radītāju: ”Zeme ir tavu radījumu pilna.” (Psalms 104:24.)

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]

Robert F. Sisson / National Geographic Image Collection