Bērni — vardarbības mērķis
Iestājoties krēslai, uz Ziemeļugandas putekļainajiem ceļiem parādās bērni, tūkstošiem baskājainu bērnu. Viņi dodas no saviem dzimtajiem ciematiem uz tādām pilsētām kā Gulu, Kitgumu un Liru. Sasnieguši pilsētu, bērni izklīst kur nu kurais — viņi nakšņo dažādās ēkās, autobusu pieturās, parkos un pagalmos. Līdz ar saullēktu bērni atkal mēro ceļu uz mājām. Kāpēc viņi tā dara?
ŠIE bērni labprāt paliktu pa nakti mājās. Tomēr, līdzko metas krēsla, viņi dodas prom, jo, iestājoties tumsai, mājās uzturēties ir bīstami.
Jau gandrīz divdesmit gadus nemiernieku grupējumi regulāri uzbrūk ciemiem un nolaupa bērnus. Katru gadu no mājām tiek nolaupīti simtiem zēnu un meiteņu un aizvesti meža biezoknī, turklāt parasti tas notiek naktī. Kaujinieki viņus piespiež kļūt par nastu nesējiem vai kareivjiem un izmanto seksuāli. Ja bērni atsakās pakļauties, karavīri viņus mēdz izkropļot — nogriezt degunu vai lūpas. Ja kāds tiek pieķerts bēgšanas mēģinājumā, viņu sagaida tik briesmīga nāve, ka to pat grūti aprakstīt.
Arī citās zemēs bērni kļūst par vardarbības un terorisma upuriem. Sjerraleonē daudzi pusaudži ir invalīdi. Kad viņi vēl bija pavisam mazi, ar mačetēm bruņojušies vīri viņiem nocirta plaukstas un pēdas. Afganistānā daudzi zēni un meitenes ir palikuši bez pirkstiem un acīm, jo ir spēlējušies ar ”krāsainiem rotaļu tauriņiem”: mīnām, kas ar nodomu izgatavotas tā, lai atgādinātu rotaļlietas.
Dažus bērnus piemeklē cits liktenis. Piemēram, 1995. gadā Oklahomā (ASV) terora aktā gāja bojā 168 cilvēki, kuru vidū bija 19 bērni, daži vēl tikai zīdaiņi. Gluži kā spēcīga vēja brāzma nopūš sveces liesmu, bumbas sprādziens vienā mirklī izdzēsa šo bērnu dzīvības. Teroristu uzbrukums viņiem laupīja iespēju izbaudīt bērnību, rotaļāties un smieties, sajust tēva un mātes apskāvienus un glāstus.
Šie notikumi atspoguļo mūsdienu terorisma šausmīgo seju, taču terorisma saknes, kā mēs apskatīsim tālāk, ir meklējamas jau gadsimtiem tālā senatnē.