No bāluma līdz iedegumam. Mainīgie priekšstati par ādu

KAS, jūsuprāt, varētu būt ziedošas veselības simbols? Slaids augums un brūna, saulē iedegusi āda? Daudzi eiropieši un amerikāņi droši vien atbildētu tieši tā. Tomēr tāds uzskats nav valdījis vienmēr. Samērā nesenā pagātnē Eiropas sievietes valkāja cepures ar platām malām un nēsāja saulessargus, lai aizsegtos no saules stariem. Bāla āda tika uzskatīta par dižciltības pazīmi, turpretī iedegums liecināja, ka cilvēks ir vienkārša darba strādnieks.

Vēl senākos laikos ādas baltināšanai cilvēki izmantoja vielas, par kurām tagad ir zināms, ka tās ir indīgas. Piemēram, jau ap 400. gadu pirms mūsu ēras senie grieķi izmantoja sejas pūderi, kas bija gatavots no svina karbonāta. Romas imperatora Nerona sieva Popeja lietoja šo indīgo pūderi, lai padarītu baltāku sejas ādu. 16. gadsimtā itālietes dažkārt izmantoja arsēnu, lai piešķirtu sejai porcelāna bālumu. Bet, kopš 20. gadsimta 20. gadu sākumā franču modes dizainere Koko Šanele sāka popularizēt iedegumu, modē ir nācis saules radītais bronzas brūnums, un tāpēc daudzi mēdz sauļoties stundām ilgi.

Tomēr ne visi, kam patīk pavadīt laiku ārā, tīko pēc tumšākas ādas. Ir cilvēki, kas vairās no spēcīga iedeguma, lai gan viņi labprāt atpūšas svaigā gaisā, izbaudot saules siltumu un vēja spirgtumu. Kādu iemeslu dēļ āda būtu jāsargā no saules?

[Attēls 3. lpp.]

Pludmales aina no 20. gadsimta sākuma

[Norāde par autortiesībām]

Brown Brothers