Sāls bumba

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ZAMBIJĀ

Kas jums nāk prātā, izdzirdot vārdu ”sāls”? Akmeņsāls, jūras sāls vai varbūt vārāmais sāls? Bet vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par Cibvas sāli, ko iegūst Zambijā, Ziemeļu provincē? Tas ir visai neparasts sāls, jo to iegūst no zāles.

Ciematu iedzīvotāji, kas dzīvo Mpikas rajonā, netālu no Cibvas purva, sāls ieguvei izmanto garo zāli, kas aug Lvitikilas upes tuvumā. Viņi to vāc no augusta līdz oktobrim, kamēr nav sākusies lietus sezona. Lietus sezonas laikā zāle vairs nesatur sāli.

Kad zāle ir nogriezta un izžāvēta, to dedzina. Šajā procesā organiskās vielas sadeg, bet sāls ne. Tas paliek pelnos. Pelnus ievieto kādā traukā, piemēram, kalabašā, un lej tiem virsū ūdeni. Sūkdamies cauri pelniem, ūdens izšķīdina sāli un pa maziem caurumiņiem kalabaša dibenā ietek citā traukā. Nākamais solis ir iegūtā sālsūdens vārīšana.

Sālsūdeni pa daļām lej māla podā un vāra uz atklātas uguns. Kad viena porcija ir iztvaikojusi, lej iekšā nākamo. Šīs procedūras gaitā, kura var ilgt līdz pat sešām stundām, katla apakšā veidojas sāls slānis, kas pakāpeniski kļūst arvien biezāks, līdz beidzot sāls piepilda visu podu. Pēc tam podu, kas ir kalpojis arī kā veidne, noņem no uguns, sadauza, un sāls bumba ir gatava.

Vietējie iedzīvotāji Cibvas sāli gatavo jau paaudžu paaudzēs. Kas ir šīs prakses aizsācējs, nav zināms. Taču vai tas nav interesanti, ka šajā nomaļajā, civilizācijas neskartajā Zambijas apgabalā tiek izmantoti tie paši sāls ieguves pamatprincipi, kas modernajā pasaulē?

[Attēls 19. lpp.]

Kalabašs, caur kuru sūcas ūdens

[Attēls 19. lpp.]

Gatava sāls bumba

[Attēls 19. lpp.]

Māla pods