No mūsu lasītājiem

Vai bērni pieaug pārāk ātri? Rakstu sērija ”Bērni. Vai viņi pieaug pārāk ātri?” (2003. gada 22. aprīlis) bija ļoti labi uzrakstīta. Šie raksti man palīdzēja izprast, kāpēc man ir nācies piedzīvot zināmas problēmas. Mana bērnība bija drūma, un man jāpiekrīt, ka saprātīgi rīkojas tie vecāki, kas ļauj bērniem izbaudīt bērnību.

S. M., Japāna

Šie raksti neatstāja mani vienaldzīgu. Māte mani audzināja viena pati, un es ļoti bieži naktīs nevarēju gulēt, jo dzirdēju, kā viņa raud aiz bēdām. Ja es nebūtu saņēmis palīdzību no kristiešu draudzes, nezinu, kas ar mani būtu noticis. Paldies par mīlestību, ar kādu jūs rūpējaties par mums garīgā ziņā.

D. B., ASV

Man ir vienpadsmit gadi, un man vienmēr ir gribējies ātrāk izaugt lielai. Bet šie raksti man palīdzēja saprast, cik svarīgi ir novērtēt bērnību, kamēr tā vēl nav pagājusi.

Dž. M., ASV

Stāts par Karmenu un viņas māsu atgādināja manu dzīvi. Es neesmu bēdzis prom no mājām kā viņas, taču arī es zinu, ko nozīmē dzīvot ar agresīvu patēvu un bezatbildīgu māti. Tā kā mani vecāki lietoja narkotikas, es sāku rūpēties par saviem jaunākajiem brāļiem, kad man bija tikai desmit gadi! Protams, līdz ar to man pašam radās problēmas. Es esmu bezgala pateicīgs Jehovam par gadu gaitā saņemto palīdzību.

D. S., ASV

Ezis Es esmu Lielbritānijas Ežu aizsardzības biedrības vadītāja, un es ar prieku izlasīju jūsu brīnišķīgo rakstu ”Adatainais lauku un mežu iemītnieks” (2003. gada 22. aprīlis). Atšķirībā no daudziem rakstiem citos izdevumos tas bija ļoti labi uzrakstīts, un tajā minētā informācija bija precīza.

F. V., Lielbritānija

Liels paldies par žurnālu Atmostieties!. Mana māte vienmēr man atgādina, lai es izlasu žurnālus. Dažreiz, kad es sāku lasīt Atmostieties!, es nevaru atrauties veselu stundu. Šajā žurnālā ir tik daudzi raksti, kas man patīk, piemēram, viens no tādiem rakstiem bija ”Adatainais lauku un mežu iemītnieks”. Man ir piecpadsmit gadi. Novēlu, lai jūsu labais darbs arī turpmāk ir tikpat sekmīgs!

K. G., ASV

Adoptācija Liels paldies par aktuālo rakstu ”Kāpēc mani atdeva audžuvecākiem?” no rubrikas ”Jauniešu jautājumi” (2003. gada 22. aprīlis). Mana meita, dzīves apstākļu spiesta, atdeva savu bērniņu adoptēšanai, un tāpēc mani ļoti mocīja sirdsapziņa. Šis raksts pienāca īstajā laikā, un es to nosūtīju meitai.

E. D., Gajāna

Es nolēmu jums uzrakstīt, lai izteiktu savu lielo pateicību par aktuālajiem rakstiem, kuri bija publicēti 22. aprīļa un 22. maija numuros un kuros bija apskatīti ar adoptēšanu saistīti jautājumi. Mēs ar vīru nesen adoptējām mazu zēnu. Nākotnē mums šie divi raksti noderēs, lai mūsu dēlam palīdzētu apzināties, cik ļoti Dievs Jehova un mēs ar vīru viņu mīlam.

S. R., ASV

Liels jums paldies par rakstiem, kuros bija runāts par adoptāciju. Man ir 47 gadi, un es vēl aizvien nevaru beigt pārdzīvot, ka bērnībā mani adoptēja. No saviem audžuvecākiem, kurus es ļoti cienu un mīlu, es nesaņēmu to mīlestību un sirsnību, kas man tik ļoti bija nepieciešama. Mani nekad neapskāva un neskūpstīja, arī tad ne, kad es lūdzu uzmanību. Šādas izturēšanās dēļ man negāja viegli. Tomēr, lai kā arī būtu bijis, jūsu raksts bija ļoti mierinošs un sirsnīgs.

D. H., ASV