Koks, kam nav iespējams paiet garām
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA EKVADORĀ
BIJA decembra vidus, un pār Ekvadoras piekrastes līdzenumiem vēl nebija nolijuši sezonas lieti. Putekļi bija atņēmuši augiem spirgto zaļumu, un nolaidenie pakalni izskatījās blāvi. Pa ceļu, virs kura debesīs bija savilkušies biezi, pelēki mākoņi, vairāki cilvēki brauca uz rietumiem Klusā okeāna virzienā. Pēkšņi visu skatieni kā piekalti apstājās pie kāda koka, kas auga ceļa malā. Braucēji strauji apturēja automašīnu. Kas tas bija par koku, kas piesaistīja viņu uzmanību?
Tā bija gvajakana pilnos ziedos! Mirklīgo klusumu pārtrauca izsaucieni: ”Cik skaisti! Vai jūs jebkad esat redzējuši tik piesātinātu toni?! Es esmu redzējis daudzus kokus ziedam sārtiem, violetiem, sarkaniem un oranžiem ziediem, bet tik spilgti ziedi nav redzēti nevienam!”
Labu laiku apbrīnojuši ziedu zeltaino skaistumu, viņi devās tālāk. Taču izrādījās, ka tas ir tikai sākums. Jau pēc neilga brīža viņi ieraudzīja vēl vienu ziedošu gvajakanu un tad vēl vienu. Pakalni izskatījās tā, it kā tajos būtu iemests pa saujai saules gaismas. Tas bija gvajakanas ziedēšanas laiks — laiks, kad tumšos mežus atdzīvina šī koka ziedu spožums.
Šo skaisto, ziedošo koku var sastapt arī daudzās citās Dienvidamerikas un Centrālamerikas zemēs. Tā kā gvajakanas ziedi atgādina zelta trompetes, to dēvē arī par zelta trompeti un trompeškoku. Koka zinātniskais nosaukums ir Tabebuia chrysantha, un tas pieder pie bignoniju dzimtas.
Gvajakanai ir smalkšķiedraina koksne, no kuras jau gadiem ilgi tiek gatavotas kvalitatīvas mēbeles. Šī iemesla dēļ gvajakanu skaits ir strauji sarucis, tāpēc vairākās zemēs valsts tās ir ņēmusi savā aizsardzībā, tā nodrošinot, ka arī turpmāk gan vietējie iedzīvotāji, gan ciemiņi varēs priecāties par gvajakanas unikālo skaistumu, kas atklājas, tai ziedot, — lai arī tikai reizi gadā un tikai dažas dienas.
Gods par šo meistardarbu, protams, pienākas izcilākajam no visiem māksliniekiem — mūsu Diženajam Radītājam, kas ir izveidojis apbrīnojamo planētu, uz kuras mēs dzīvojam.