No mūsu lasītājiem

Dzīvesbiedra neuzticība Paldies jums par rakstu sēriju ”Ja dzīvesbiedrs ir neuzticīgs”, kas bija publicēta 1999. gada 22. aprīļa Atmostieties!. Mans vīrs pārkāpa laulību. Kaut gan es izšķīros jau pirms trīs gadiem, sāpes joprojām nav rimušās. Šie raksti man palīdzēja saprast, ka ir jāsaņem sevi rokās un jādzīvo tālāk.

V. B., Trinidāda

Es arī agrāk biju interesējusies par šo tēmu, bet nekad vēl nebiju lasījusi materiālu, kur tā būtu tik dziļi apskatīta. Jau pirmo reizi dzirdot Bībeles vēsti, es sapratu, ka tā ir patiesība. Tagad Jehova man ir devis iespēju par to pārliecināties vēl vairāk.

Dž. B. Itālija

Pēc šķiršanās es cietu no smagas depresijas, pašcieņas trūkuma un neskaitāmām veselības problēmām. Man joprojām ir smagi, tomēr ticība Jehovas apsolījumiem, kā arī manas draudzes mīlestības apliecinājumi un emocionālais atbalsts ir nenovērtējams mierinājuma avots.

A. B., Kanāda

Ir pagājuši jau deviņi mēneši, kopš es dzīvoju atsevišķi no vīra, tomēr vēl aizvien neesmu tikusi galā ar vientulības izraisītajām sāpēm. Kā lai es eju pa ielu, ja man nav, kam pieķerties pie rokas? Kas man kristiešu sapulcēs sēdēs blakus? Kas nāks līdzi pie ārsta? Paldies jums par atgādinājumu, ka Jehova neatstāj nevainīgo dzīvesbiedru.

E. S., Brazīlija

Es guvu lielu mierinājumu, izlasot ielogojumu ”Kurš ir vainīgs?”. Uzzinājusi par vīra neuzticību, es izlēmu šķirties. Tāpat kā Ījabs, dažkārt es vēlējos nomirt. (Ījaba 17:11—13.) Tomēr ģimenes locekļu un ticības biedru atbalsts ir palīdzējis man izturēt.

M. O., Argentīna

Šos rakstus es nevis vienkārši izlasīju, bet burtiski apriju. Man pašai ir bijis jāizjūt, ko nozīmē šķiršanās. Varu teikt, ka šajos rakstos bija apskatīti visi ar šķiršanos saistītie jautājumi un visas raizes, ko tā izraisa. Paldies, ka jūs rūpējaties par mums.

E. L., Francija

Kad man bija septiņi gadi, tēvs pameta mūsu ģimeni. Tas bija briesmīgs trieciens. Pēc dažiem gadiem viņš mums lūdza atļauju atgriezties. Mani brāļi un es nekādā gadījumā negribējām to pieļaut, tomēr māte piekrita. Pēc tam kad izlasīju jūsu rakstus, es sāku saprast, kāpēc viņa pieņēma šādu smagu lēmumu.

A. A., Brazīlija

Liels, liels paldies par šo rakstu sēriju! Ir mierinoši zināt, ka tāpat kā tu jūtas arī citi, kas ir nonākuši līdzīgā situācijā. Tomēr jūs rakstījāt, ka, iespējams, dzīvesbiedram nav parādīts ”pietiekami daudz mīlestības, pieķeršanās, atzinības un cieņas”. Tiem, kas ir pūlējušies padarīt sekmīgu savu laulību, kurā radušās grūtības, ir sāpīgi lasīt šādus vārdus. Kad cilvēks jau ir nonācis tik tālu, ka ir gatavs pārkāpt laulību, viņš var kļūt ļoti neciešams, un šādam cilvēkam izrādīt sirsnību ir visai grūti.

L. V., Amerikas Savienotās Valstis

Mums ir žēl, ja šis izteikums ir sāpinājis kādu no mūsu lasītājiem. Tomēr mēs negribējām norādīt, ka laulības pārkāpējs var savā nodarījumā vainot dzīvesbiedru. Ielogojumā ”Kurš ir vainīgs?” mēs uzsvērām, ka ”nevainīgā dzīvesbiedra trūkumi” nemazina laulības pārkāpēja vainu. Vēstulē citētie vārdi ir atrodami rakstā, kur tiek aplūkota iespēja izlīgt. Ar tiem mēs vēlējāmies uzsvērt labas domu apmaiņas nepieciešamību, mudinādami dzīvesbiedrus, kas vēlas izlīgt, noskaidrot savas laulības vājās vietas, lai varētu nekavējoties tām pievērst vajadzīgo uzmanību. Tāpat dzīvesbiedriem, iespējams, ir jāizrunājas par kādu slēptu aizvainojumu. Bieži vien šādas sarunas kā vienam, tā otram dzīvesbiedram palīdz atzīt kādu kļūdu. Mēs taču ”visi daudzējādi klūpam”. (Jēkaba 3:2.) Un, kaut arī šādas sarunas bieži ir ļoti sāpīgas, kā bija teikts mūsu rakstā, tās ir ”ārkārtīgi nepieciešamas, lai varētu atjaunot savstarpēju uzticēšanos”. (Red.)