”Labklājība nav pieejama visiem”
ZIŅOJUMĀ Human Development Report 1998, ko katru gadu izdod ANO Attīstības programma (UNDP), galvenā uzmanība tika pievērsta līdz šim nepieredzētam preču patēriņa pieaugumam visā pasaulē. Ziņojumā bija teikts, ka kopumā preču iegādei cilvēki iztērē sešreiz vairāk naudas nekā 1950. gadā un divreiz vairāk nekā 1975. gadā. Kaut arī preču patēriņš ir pieaudzis, UNDP izpilddirektors Džeimss Gustavs Spets teica: ”Šī labklājība nav pieejama visiem.”
Piemēram, 20 procenti pasaules iedzīvotāju, kas veido turīgāko iedzīvotāju slāni, patērē septiņreiz vairāk zivju nekā 20 procenti pasaules iedzīvotāju, kas pieder pie nabadzīgākā slāņa. Tāpat šis turīgāko slānis patērē 11 reizes vairāk gaļas, 17 reizes vairāk visu veidu rūpnieciski iegūtās enerģijas, izmanto 49 reizes vairāk telefonu līniju, 77 reizes vairāk papīra un ir iegādājies 149 reizes vairāk automašīnu nekā minētais trūcīgāko iedzīvotāju slānis.
Kādā ANO radiopārraidē tika komentēti šo pētījumu rezultāti un tika minēts, ka industrializētajai pasaulei jāmaina sava attieksme pret preču patēriņu, lai palēninātu zemes resursu izsīkšanu. Savukārt turīgākajām valstīm lielākā mērā jādalās savā bagātībā ar pasaules nabadzīgajiem iedzīvotājiem, lai arī viņi varētu gūt lielāku labumu no zemes resursiem. Cik lieli naudas līdzekļi būtu nepieciešami?
Speta kungs aprēķināja, ka tad, ja industrializētās valstis divkāršotu pašreizējo palīdzību, proti, no 50 miljardiem uz 100 miljardiem ASV dolāru gadā, visiem nabadzīgajiem zemes iedzīvotājiem būtu pārtika, pajumte, kā arī nodrošināta veselības aprūpe un izglītība. Var šķist, ka papildu 50 miljardi ASV dolāru ir liela nauda. Taču Speta kungs atgādināja: ”Eiropā šāda naudas summa katru gadu tiek izlietota cigarešu iegādei, bet Amerikas Savienotajās Valstīs tā ir tikai puse no summas, kas ik gadu tiek iztērēta alkoholisko dzērienu iegādei.”
Ņemot to visu vērā, ir skaidrs, ka kopīgi centieni dalīties mūsu planētas resursos vienlīdzīgāk nekā līdz šim ļoti palīdzētu nabadzības likvidēšanā. Bet kam ir jānotiek, lai cilvēki sāktu tā rīkoties? Kāds ANO iestādes darbinieks atzīmēja: ”Skaidrs ir viens — jāizmainās cilvēku sirdij, prātam un vēlmēm.” Lielākā daļa no mums tam piekrīt, taču mēs arī apzināmies, ka mūsdienu politiskās organizācijas, lai arī cik labi nodomi tām būtu, vienkārši nespēj neko tādu panākt, vēl jo mazāk — pamudināt cilvēkus izskaust sevī alkatību.
Tomēr ikviens, kam rūp cilvēces un mūsu planētas nākotne, var gūt cerību. Ļoti iepriecinoši ir zināt, ka Zemes Radītājs ir apsolījis darīt galu visām problēmām. Psalmu dziesminieks rakstīja: ”Zeme ir devusi savus augļus: mūs svētīdams ir svētījis tas Kungs, mūsu Dievs. Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem.” (Psalms 67:7; 72:16.) Jā, tad labklājība būs pieejama ikvienam zemes iedzīvotājam.