Vai jums ir gadījies redzēt zivi, kas staigā?

KĀDS NEPARASTS SKATS! Stāvēdams mangrovju biezokņa malā, es noraudzījos uz staigno piekrastes klajumu, kas man likās gluži tukšs. Taču izrādījās, ka tur tomēr kāds ir. Piekrastē uzstājās dīvaina akrobātu trupa. Kādā ziņā tā bija dīvaina? Neviens no trupas locekļiem nebija garāks par 15 centimetriem. Šie savdabīgie akrobāti bija zivis.

Kaut gan staigājoša un lēkājoša zivs šķiet tikpat neticams skats kā lidojošs zilonis, tomēr tieši tāda bija tā aina, kas pavērās manām acīm. Bet kā gan zivs var staigāt, rāpties, lēkāt un pat elpot, atrazdamās laukā no ūdens?

Zivis, ko es redzēju, sauc par dūņlēcējiem. Viena no dūņlēcēju īpatnībām ir to acis, kas spēj izspiesties uz āru un pēc tam atgriezties sākotnējā stāvoklī. Ievērības cienīgas ir arī dūņlēcēju krūšu spuras, ar kuru palīdzību tie pārvietojas pa dūņām līdzīgi tam, kā cilvēks staigā ar kruķiem. Bet kā dūņlēcējs lec? Šī neparastā zivs atraujas no zemes, atsperoties ar asti, un var aizlēkt vairāk nekā pusmetru tālu. Dūņlēcēji ir arī spējīgi inženieri celtnieki — tie izmanto savas spuras kā lāpstas, lai raktu dūņās alas.

Dūņlēcējiem ir īpašas ”skābekļa tvertnes” — mute un žaunu kambari, kas allaž ir pilni ar ūdeni, kamēr zivis lēkā pa zemi. Kad skābeklis no šīs tvertnes ir izlietots, dūņlēcējs steidzas uz tuvāko peļķi, lai piepildītu to no jauna.

Ja jums kādreiz rodas iespēja pabūt Āfrikas vai Āzijas dumbrainajās piekrastēs un jūs nebiedē moskīti un tropu saules svelme, ieskatieties vērīgāk — varbūt izdodas ieraudzīt dūņlēcēju. Tad arī jūs varēsiet teikt, ka esat redzējis zivi, kas staigā! (Atsūtīts.)

[Norādes par attēlu autortiesībām 31. lpp.]

Fons: Jane Burton/Bruce Coleman Inc.

Attēli priekšplānā: Photographed by Richard Mleczko