Unikālā Rietumāfrikas nauda
No Atmostieties! korespondenta Sjerraleonē
VAI jums kādreiz ir gadījies redzēt tamlīdzīgu naudu? Tās ir kisu monētas. Dažas no tām ir izstādītas Sjerraleones Nacionālajā muzejā Frītaunā. Uzrakstā pie šī eksponāta ir paskaidrots: ”Šī īpatnējā naudas forma tika izmantota gan Sjerraleonē, gan Libērijā. Provincēs tā bija apgrozībā līdz pat 1945. gadam. Tā kā monētas simboliski attēloja galvu (noapaļotais gals) un kājas (smailie gali), tika uzskatīts, ka šajā naudā ir gars. Kad nomira kāds virsaitis, daudzi naudas gabali tika salauzti un sasprausti viņa kapā. Pēdējais reģistrētais kisu naudas kurss bija 50 kisu monētas pret vienu Rietumāfrikas šiliņu.”
Bezila Deividsona grāmatā The African Slave Trade (Afrikāņu vergu tirdzniecība) stāstīts, ka senos laikos vergi tika pirkti par ”gareniem dzelzs gabaliem”. Vai tā bija kisu nauda? Daži pētnieki domā, ka tās tiešām bija kisu monētas, turpretī citi tam nepiekrīt. Tomēr, kaut gan vergus par šo naudu varbūt arī nepirka, ir droši zināms, ka par to mēdza pirkt sievas.
Kā jau iepriekš bija minēts, šo naudas gabalu izmantošana reizēm bija saistīta ar reliģiskiem priekšstatiem, it īpaši ar nebībelisko ticējumu, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele. Pastāvēja uzskats, ka mirušie jāapbedī tajā ciemā, kurā tie ir dzimuši. Protams, ja kāds nomira kaut kur tālu no sava ciema, nogādāt ķermeni dzimtajā vietā ne vienmēr bija tik vienkārši. Atrisinājums bija tāds, ka mirušā dvēseli ”aiznesa” uz mājām ar kisu monētas palīdzību.
Kāds no mirušā radiniekiem devās uz ciemu, kur cilvēks bija nomiris, un saņēma naudas gabalu no ciema dziednieka, kas ar vārdošanu ”piesaistīja” monētai aizgājēja dvēseli. Pēc tam radiniekam bija jānogādā dvēsele (šis naudas gabals) mājās un jāapglabā senču kapavietā.
Radinieks ietina monētu tīrā drānā un devās ceļā, turklāt iedams viņš nedrīkstēja runāt. Saskaņā ar ticējumu, ja viņš ceļā ar kādu sarunātos, dvēsele pamestu monētu un atgrieztos tajā ciemā, kurā cilvēks bija miris. Tādā gadījumā radiniekam būtu jāgriežas atpakaļ un jāsaņem monēta no jauna — bez šaubām, atkal samaksājot par to dziedniekam.
Ja ceļā tomēr radās nepieciešamība runāt, radinieks to varēja darīt vienīgi pēc tam, kad bija rūpīgi nolicis naudas gabalu, taču to nedrīkstēja likt uz zemes. Kad monēta atkal bija pacelta, tās nesējam atkal bija jāievēro klusēšanas likums.
Tā kā kisu naudas gabali bija 33 līdz 36 centimetrus gari, tie nepavisam nebija piemēroti nēsāšanai kabatā vai makā. Tomēr tajā laikā, kad šī nauda tika lietota, tās forma bija ļoti parocīga, jo naudas gabalus ērti varēja sasiet saišķos un pārnēsāt uz galvas. Bagāti ļaudis mēdza glabāt šo naudu istabaugšā. Noteiktos klimatiskajos apstākļos uz naudas gabaliem kondensējās ūdens un pilēja iekšā istabā. Tas, cik stipri lija tāds ”lietutiņš”, skaidri liecināja par mājas īpašnieka turību.