Miera nesēji vai kara veicinātāji?
”KRISTIETIS nedrīkst piedalīties karadarbībā.” Tāds bija agrīno kristiešu viedoklis par karu, apgalvo Toko un Malusi Mpulvanas žurnālā Echoes, ko publicē Pasaules baznīcu padome (PBP). Tikai tad, kad ”kristīgā baznīca kļuva cieši saistīta ar valdošajām politiskajām aprindām”, turpina Mpulvanas, tā sāka piekrist ”kara nepieciešamībai”. Kas sekoja? Kristīgā pasaule visos nākamajos gadsimtos ir atbalstījusi karus, un atbalsts ir bijis tik liels, ka, piemēram, Kristus Apvienotā baznīca Japānā pēc Otrā pasaules kara pat uzskatīja par nepieciešamu publicēt oficiālu ”Atvainošanos par piedalīšanos Otrajā pasaules karā”.
Tagad pēc šī kara ir pagājuši vairāk nekā 50 gadu, bet kristīgajā pasaulē maz kas ir mainījies — vēl arvien notiek kari. ”Ja mēs jautātu, vai mēs kā kristieši esam teikuši stingru un pārliecinātu ”nē” argumentiem par labu karam un ”jā” Kristus mīlestībai, atbilde būtu skaidra: mums.. vēl arvien par daudz ko ir jāatvainojas,” piebilst Dr. Rodžers Viljamsons no anglikāņu baznīcas. Lai gan PBP 1948. gadā paziņoja, ka ”karš kā strīdu risināšanas metode nav saskaņojams ar mūsu Kunga Jēzus Kristus mācībām un viņa priekšzīmi”, tomēr kristīgās pasaules baznīcas, kā atzīmē R. Viljamsons, bieži ir veicinājušas ”fanātismu, neiecietību, cilvēka brīvības ierobežojumus un konfliktu saasināšanos”. Nav nekāds brīnums, ka ”reliģija.. konfliktus bieži padziļina, nevis panāk to izbeigšanos”, secina Dr. R. Viljamsons.
To apliecina arī karš, kas sašķēla bijušo Dienvidslāviju. Kaut arī tur jau gadiem ilgi tiek pieļauta netaisnība un nežēlība, baznīcas nekādi nevar ieņemt vienotu nostāju konfliktā, kas risinās šajā valstī. Kāds ir tā iemesls? Dr. R. Viljamsons atzīmē, ka starp serbu un horvātu garīdzniekiem, kam kristīgā ticība it kā ir kopīga, nav nekādas saskaņas, tāpat kā nav vienotības viņu zemes politiķu starpā. Kā bijušajā Dienvidslāvijā, tā citās zemēs kristīgās pasaules garīdznieki — gan katoļu, gan pareizticīgo, gan protestantu garīdznieki — ir nevis miera nesēji, bet tikai ”karojošo pušu kapelāni”. Lai gan PBP patlaban ietilpst vairāk nekā 300 baznīcu, Dr. R. Viljamsons atzīst, ka ir ”pārsteidzoši grūti atrast tādas baznīcas, kas īstenībā veicinātu.. mieru”.
Taisnība, tas ir grūti. Bet, lai gan PBP baznīcas tikai runā par naidīgo pušu samierināšanu, pastāv kāda reliģija, kas jau ir spējusi samierināt cilvēkus, kuri agrāk ir piederējuši pie dažādām baznīcām, un ir palīdzējusi tiem kļūt par patiesiem kristiešiem. Mūsdienās 233 zemēs vairāk nekā 5,8 miljoni Jehovas liecinieku, ko rosina mīlestība uz Dievu un vēlēšanās ’dzīties pēc miera ar visiem’, ir atsacījušies piedalīties valstu karos — gan karos, kas notikuši vai vēl arvien notiek Āzijā, Latīņamerikā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļīrijā, Ruandā, gan karā, kas izcēlās bijušajā Dienvidslāvijā. (Ebrejiem 12:14; Mateja 22:36—38.) Viņi, piepildoties Bībeles pravietojumam, ’pārkaļ zobenus lemešos’ un ’nemācās vairs karot’. (Mihas 4:3.)
[Attēli 31. lpp.]
Āfrikā vairāki Jehovas liecinieki savas neitralitātes dēļ tika smagi piekauti, bet citiem bija jādodas bēgļu gaitās