Kostarikas noslēpumainās akmens lodes
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KOSTARIKĀ
TĀLĀ pagātnē, jau pirms 16 gadsimtiem, Kostarikas dienvidrietumu daļas senie iedzīvotāji darināja masīvas akmens lodes: dažas pavisam nelielas — apmēram desmit centimetru diametrā, turpretī citas pamatīgas — ar diametru līdz pat divarpus metriem. To forma ir tik pilnīga, ka neviļus rodas jautājums: ”Kā gan tās tika izgatavotas, un kādam nolūkam tās bija paredzētas?”
Akmens lodes ir atrastas arī vairākās citās zemēs, piemēram, Čīlē, Meksikā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Tomēr Kostarikas granīta lodes ir unikālas. To kvalitāte ir apbrīnojama: dažām no tām ir nevainojami precīza forma un izcili gluda virsma. Nereti tās ir atrastas grupās, kurās ir vismaz 20 ložu. Interesanti, ka daudzviet tās ir izkārtotas tā, lai veidotos ģeometriskas figūras — trīsstūri un četrstūri — un taisnas līnijas. Ložu veidotās līnijas bieži vien ir vērstas uz Zemes magnētisko ziemeļpolu.
Vairākas lodes ir atrastas Dikisas upes deltā. Citas uzietas tādu Kostarikas dienvidu pilsētu kā Palmaras, Buenosairesas un Golfito tuvumā, kā arī Gvanakastes provincē valsts ziemeļos un centrālajā ielejā. Dažādas senlietas, kas atrastas kopā ar lodēm, ir devušas vērtīgus pieturas punktus to vecuma noteikšanai. Pēc arheologu aprēķiniem, daži no šiem noslēpumainajiem akmens veidojumiem ir datējami ar 400. gadu mūsu ērā. Vislielākajā skaitā lodes izgatavotas starp mūsu ēras 800. un 1200. gadu. Daļa no tām ir uzietas pie tādām vietām, kur, šķiet, atradušies ļaužu mājokļi, vai arī blakus apbedījumiem. Dažas lodes ir iznīcinājuši cilvēki, kas cerējuši tajās atrast noslēptus dārgumus, tomēr Kostarikas Nacionālā muzeja katalogā reģistrētas kādas 130 joprojām saglabājušās akmens lodes. Turklāt vēl krietni lielāks skaits ložu nemaz nav ierakstītas katalogā. To uzskaitīšana sagādā grūtības, jo daudzas lodes cilvēki ir aizveduši no turienes, kur tās sākotnēji atradušās, lai izrotātu ar tām savus dārzus, baznīcas vai citas vietas, kas nav pieejamas pilnīgi visiem. Ne mazums ložu noteikti vēl nemaz nav atrastas un slēpjas kaut kur zem zemes vai džungļu biezoknī.
Kā tās tika izgatavotas? Tā joprojām ir neatminēta mīkla. Lai sasniegtu tādu precizitāti, jādomā, ir bijis nepieciešams kaut kāds mehanizēts apstrādes process. Spriežot pēc daudzajām statujām, kas tapušas tajā pašā vēstures periodā, ložu darinātāji ir bijuši meistarīgi skulptori. Turklāt zelta priekšmeti, kas datējami jau ar mūsu ēras 800. gadu, liecina, ka viņiem bijusi pieredze darbā ar augstām temperatūrām. Viena no teorijām ir tāda, ka akmens bumbas varētu būt izgatavotas, izmantojot karsēšanu un atdzesēšanu, lai atdalītu akmens ārējos slāņus, un beigās nopulējot lodes ar smiltīm vai ādu.
Kā paskaidroja kāda zinātniece, lielākās lodes ”ir visprasmīgāko meistaru darinātas, un to forma ir tik pilnīga, ka diametra mērījumi ar mērlenti un svērteni neuzrāda nekādas novirzes”. Šī precizitāte liecina par iezemiešu matemātiķu spējām un augsto meistarības līmeni akmens kalšanā un darbarīku lietošanā. Taču, tā kā šīm ciltīm acīmredzot nebija rakstības, nav nekādu rakstveida liecību par to, kā tieši viņi darināja savas akmens lodes.
Lielākā daļa ložu ir izgatavotas no granīta. Tuvākā zināmā granīta ieguves vieta atradās kalnos apmēram 40 līdz 50 kilometru no Dikisas deltas. Kā senie skulptori pārvietoja smagos akmens bluķus? Ja lodes tika izkaltas jau akmeņlauztuvē, to izgatavotājiem bija jābūt ļoti uzmanīgiem, transportējot tās lejup pa kalna nogāzi. Vai varat iedomāties, cik grūti bija pārvietot tik smagus priekšmetus tādā attālumā bez mūsdienu tehnikas? Cik smagas īsti ir šīs lodes? Dažas no tām sver vairāk nekā 16 tonnas!
Ja no akmeņlauztuves tika transportēti neapstrādāti granīta gabali, jāņem vērā, ka lodei, kuras diametrs ir 2,4 metri, būtu vajadzīgs 2,7 metrus augsts akmens kubs, kas sver vairāk nekā 24 tonnas. Lai izveidotu platu un līdzenu ceļu akmens bluķa pārvietošanai, būtu bijis jācērtas cauri bieziem džungļiem. Tas nebija nekāds vieglais uzdevums! Citas lodes ir veidotas no gliemežakmens — kaļķakmens paveida —, kas sastopams jūrmalā pie Dikisas ietekas. Tas varētu nozīmēt, ka materiāls tika vests ar plostu pa upi apmēram 50 kilometrus pret straumi. Akmens lodes ir atrastas arī Kanjo salā, kuru no Klusā okeāna krasta šķir aptuveni 20 kilometri.
Neviens nevar droši izskaidrot, kādam nolūkam šīs lodes sākotnēji ir bijušas domātas. Iespējams, tās ir bijušas zīmes, kas apliecinājušas cilts virsaiša vai ciema stāvokli un nozīmīgumu, vai arī tās izmantotas par reliģiskiem vai ceremoniāliem simboliem. Varbūt kādreiz nākotnē arheoloģiskie pētījumi palīdzēs atminēt Kostarikas akmens ložu noslēpumu.
[Karte 22., 23. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
Kostarika
[Norāde par autortiesībām]
Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.
[Attēls 23. lpp.]
Lokomotīve aiz lodes ļauj spriest par lodes izmēriem
[Norāde par autortiesībām]
Courtesy of National Museum of Costa Rica
[Attēli 24. lpp.]
Lodes Kostarikas Nacionālā muzeja teritorijā
Lielākā šobrīd zināmā lode, kuras diametrs ir 2,6 metri
[Norāde par autortiesībām]
Courtesy of National Museum of Costa Rica