ANO jaunatnes programmas. Kādi ir panākumi?

IR PAGĀJUŠI apmēram 15 gadi, kopš ANO izsludināja 1985. gadu par Starptautisko jaunatnes gadu. Turklāt aptuveni pirms četriem gadiem ANO pieņēma Pasaules rīcības programmu jaunatnes stāvokļa uzlabošanai līdz 2000. gadam un turpmākajam laikam. Šie pasākumi modināja cerības, ka izdosies samazināt problēmas, ar ko saskaras jaunieši, kuru skaits pasaulē pārsniedz vienu miljardu, kā arī uzlabot viņu nākotnes izredzes. Vai ANO programmas ir panākušas pozitīvas pārmaiņas?

Nenoliedzami, dažās pasaules vietās tas ir noticis. Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas izdevumā Choices minēti vairāki piemēri: Taizemē 1982. gadā vairāk nekā puse pirmsskolas vecuma bērnu nesaņēma pietiekamu uzturu, bet nepilnus desmit gadus vēlāk vidēji smagi un smagi gadījumi, kad bērni cieta nepietiekama uztura dēļ, bija jau gandrīz pilnībā izskausti. Tādā zemē kā Omāna 1970. gadā bija tikai trīs skolas, un tajās mācījās tikai 900 zēnu. Bet 1994. gadā šajā valstī jau bija gandrīz 500 000 skolēnu, un 49 procenti no tiem bija meitenes. Tādi fakti neapšaubāmi liecina par panākumiem.

Tomēr ANO publikācijā United Nations Action for Youth sacīts, ka daudzviet, it sevišķi jaunattīstības valstīs, progresu aizēno pastāvīgas problēmas, kas saistītas ar izglītību, nodarbinātību un nabadzību, un tās ir tikai dažas no jomām, kurās saskaņā ar šo Pasaules rīcības programmu būtu jāpanāk uzlabojumi.

Piemēram, daudzas jaunattīstības zemes nespēs līdz 2000. gadam visiem bērniem nodrošināt pamatizglītību. Šajās valstīs daudziem vecākiem nav iespējams sūtīt savus bērnus skolā vai nu tāpēc, ka skolu trūkst, vai arī tāpēc, ka viņi to nevar atļauties. Līdz ar to, kā atzīmēts United Nations Action for Youth, ”analfabētu skaits turpinās pieaugt”. Analfabētisms savukārt veicina bezdarbu, un bezdarbs izraisa daudz dažādu sociālu problēmu: ”zemu pašcieņu, nespēju iekļauties sabiedrībā”, jauniešu talantu izšķērdēšanu un galēju nabadzību. Turklāt, lai gan nabadzība skar kā jaunus, tā vecus, jaunatne ir sevišķi viegli ievainojama. Minētajā ANO publikācijā izteikts secinājums, ka par spīti visām pūlēm ”bads un nepietiekams uzturs joprojām ir viena no smagākajām un visgrūtāk atrisināmajām cilvēces problēmām”.

Ar labiem nodomiem iecerētu pasākumu programmas un profesionālu speciālistu neatlaidīgie centieni kaut kādā mērā uzlabo situāciju, tomēr tie nevar likvidēt sociālo problēmu cēloņus. Lai to izdarītu, ir nepieciešams kaut kas vairāk. Grāmatā Mensenrechten en de noodzaak van wereldbestuur (”Cilvēktiesības un pasaules valdības nepieciešamība”) sacīts, ka pasaules problēmas varētu tikt atrisinātas vienīgi tad, ”ja izveidotos pasaules valdība, kas būtu spējīga īstenot savus lēmumus”. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka visi kristieši, gan jauni, gan veci, ar cerībām gaida tuvojošos Dieva Valstību — pasaules valdību, par kuru Jēzus mācīja lūgt savus sekotājus. (Daniēla 2:44; Mateja 6:9, 10.) Tā ir valdība, kas patiešām nodrošinās nepieciešamās pārmaiņas.

[Attēls 31. lpp.]

Iespēja iegūt izglītību — tās ir vienas no galvenajām visu bērnu tiesībām un vajadzībām

[Norāde par autortiesībām]

WHO photo by J. Mohr

[Norādes par attēlu autortiesībām 31. lpp.]

FAO photo/F. Mattioli

Logo: UN photo