Viņa sirds atsaucās

”Mēs ģimenē bijām 13 bērni,” raksta Glorija Adame, ”4 brāļi un 9 māsas. Viss sākās 1984. gadā. Mūsu tēvs, kas bija strādājis Amerikas Savienotajās Valstīs, atgriezās atpakaļ Meksikā un uzzināja, ka ģimene viņa prombūtnē ir sākusi studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Tēvs nepavisam nebija iepriecināts un sāka mums visādi izrādīt pretestību. Šķita, ka ar katru dienu viņa sirds nocietinās aizvien vairāk.

Mēs ļoti mīlējām savu tēvu un vēlējāmies, lai arī viņš gūtu labumu no dzīvībai svarīgajām zināšanām, ko saņēmām mēs. Dienu no dienas mēs dedzīgi lūdzām Jehovu, lai viņš mums sagādātu iespēju runāt ar tēvu par Jehovas nodomiem. Jehova uzklausīja mūsu kvēlos lūgumus, jo deva mums pietiekami daudz drosmes katru vakaru sapulcēties dzīvojamā istabā, kur tēvs mēdza skatīties televīziju. Tur māte kopā ar mums, meitām, lasīja dienas pantu no Bībeles.

Māte vadīja nodarbību, un pēc komentāra nolasīšanas mēs pa kārtai teicām lūgšanu. Kad lūdza mūsu jaunākā māsiņa Marija, kurai bija tikai pieci gadi, viņa sirsnīgi lūdza Jehovam: ”Jehova, lūdzu, mīkstini tēta sirdi, lai arī viņš kļūtu par tavu liecinieku.” Izskatījās, ka tēvs neklausās, jo viņš parasti pagrieza skaļāk televīziju. Taču pēc kāda laika viņš sāka klusināt televizoru, līdz kādu vakaru izslēdza pavisam.

Tajā vakarā, kā jau pierasts, māte pavaicāja, kuram pienākusi kārta lasīt pantu. Mums visām par lielu pārsteigumu, tēvs sacīja: ”Mana kārta.” Mēs bijām izbrīnītas, bet neteicām ne vārda. Māte nedz iebilda, nedz arī ko jautāja, bet vienkārši pasniedza viņam brošūriņu Ik dienas iedziļinies Rakstos. Kad tēvs bija pabeidzis vadīt Bībeles panta apspriešanu, māte jautāja, kuram šoreiz jālūdz. ”Mana kārta,” tēvs atteica.

Nu mūsu izbrīnam vairs nebija robežu. Lūgšanas vidū mēs vairs nevarējām valdīt asaras. Arī tēvs sāka raudāt un lūdza Jehovam piedošanu par to, ka viņu bija zaimojis. Tāpat tēvs lūdza, lai māte piedod, ka bija pretojies mums.

Tā 1986. gadā tēva attieksme mainījās un vairs nebija naidīga. 1990. gadā mūsu ģimene pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, uz Teksasu. Pēc kāda laika tēvs veltīja dzīvi Jehovam un to simboliski attēloja, kristīdamies ūdenī, un to pašu darīja septiņas māsas, starp kurām biju arī es. Bet 1997. gada aprīlī tēvu iecēla par kristiešu draudzes vecāko. Līdz pat šai dienai Bībeles panta apspriešana mūsu ģimenē ir ārkārtīgi svarīga, un Jehovam veltītas lūgšanas mēs uzskatām par mūsu ģimenes dzīves pamatu.”

[Attēli 31. lpp.]

2. Huanita un Isaaks Adami kopā ar vairākiem bērniem. Glorija labajā malā

1. Četras meitas, kas tagad kalpo par pionierēm Meksikā. Marija priekšplānā