APUSTUĻU DARBI

1 Pirmajā grāmatā, Teofil, es aprakstīju visu, ko Jēzus darīja un mācīja no sākuma+ 2 līdz tai dienai, kad viņš tika uzņemts debesīs.+ Pirms tam viņš svētajā garā deva norādījumus apustuļiem, ko bija izraudzījies.+ 3 Pēc savām ciešanām viņš tiem parādījās, daudzkārt pārliecinoši pierādīdams, ka ir dzīvs.+ Tie viņu redzēja četrdesmit dienas, un viņš tiem stāstīja par Dieva valstību.+ 4 Tiekoties ar tiem, Jēzus pavēlēja: ”Neaizejiet no Jeruzālemes,+ bet gaidiet to, ko Tēvs ir apsolījis+ un par ko esat dzirdējuši no manis, 5 jo Jānis gan kristīja ūdenī, bet jūs drīz tiksiet kristīti ar svēto garu.”+

6 Kad viņi bija sapulcējušies, tie viņam jautāja: ”Kungs, vai tu jau tagad atjaunosi Izraēlam valsti?”+ 7 Viņš atbildēja: ”Jums nav jāzina laiki un laikposmi, ko Tēvs ir atstājis savā ziņā.+ 8 Bet jūs saņemsiet spēku, kad pār jums nāks svētais gars,+ un jūs būsiet mani liecinieki+ Jeruzālemē,+ visā Jūdejā un Samarijā+ un līdz pat tālākajiem zemes nostūriem*.”+ 9 Pēc šiem vārdiem Jēzus viņu acu priekšā sāka celties augšup, un mākonis viņu apslēpa skatienam.+ 10 Jēzum dodoties prom, tie lūkojās debesīs, un pēkšņi tiem blakus nostājās divi vīri baltās drēbēs+ 11 un sacīja: ”Galilejieši, kāpēc jūs stāvat un raugāties debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, nāks tādā pašā veidā, kā jūs redzējāt viņu aizejam debesīs.”

12 Tad viņi atgriezās Jeruzālemē+ no Olīvkalna*, kas atrodas tikai sabata gājiena attālumā* no Jeruzālemes. 13 Pārradušies viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties. Tur bija Pēteris, Jānis, Jēkabs, Andrejs, Filips, Toms, Bartolomejs, Matejs un Jēkabs, Alfeja dēls, kā arī Sīmanis, ko sauc par Dedzīgo, un Jūda, Jēkaba dēls.+ 14 Tie visi vienprātīgi nodevās lūgšanām, un kopā ar tiem bija dažas sievietes,+ arī Jēzus māte Marija, un viņa brāļi.+

15 Kādu dienu, kad tur bija sapulcējušies ap simt divdesmit cilvēku, Pēteris, piecēlies brāļu vidū, teica: 16 ”Brāļi, bija jāpiepildās Rakstu vārdiem, ko svētais gars ar Dāvida muti ir pravietojis par Jūdu,+ kurš atveda tos, kas apcietināja Jēzu.+ 17 Viņš bija viens no mums+ un veica to pašu kalpošanu. 18 (Saņēmis samaksu par savu ļauno darbu+ un iegādājies zemes gabalu, šis cilvēks ir nokritis zemē ar galvu pa priekšu, viņa vēders ir pārsprādzis, un viņa iekšas ir izgāzušās.+ 19 Tas ir kļuvis zināms visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, un šis zemes gabals viņu valodā ir nosaukts par Hakeldamu, tas ir, par Asins lauku.) 20 Psalmu grāmatā ir rakstīts: ”Viņa mājoklis lai paliek tukšs, un neviens lai tajā nedzīvo,”+ un: ”Viņa pārrauga amatu lai pārņem kāds cits.”+ 21 Tāpēc ir jāizraugās viens no tiem vīriem, kas ir bijuši kopā ar mums visu laiku, kamēr Kungs Jēzus bija mūsu vidū, — 22 sākot no brīža, kad Jānis viņu kristīja,+ līdz dienai, kad viņš no mums tika paņemts debesīs,+ — lai tas kopā ar mums liecinātu par Jēzus augšāmcelšanu.”+

23 Brāļi ieteica divus: Jāzepu, sauktu par Barsabu, ko dēvēja arī par Justu, un Matiju. 24 Tad viņi lūdza: ”Jehova*, tu, kas pazīsti visu sirdis,+ parādi, kuru no šiem diviem tu esi izraudzījies, 25 lai tas pārņemtu šo kalpošanu un apustuļa pienākumus, ko Jūda ir atstājis, lai ietu savu ceļu.”+ 26 Viņi meta par tiem lozes,+ un loze krita Matijam, un viņš tika piepulcēts vienpadsmit apustuļiem.

2 Kad bija pienākusi Vasarsvētku diena*,+ viņi visi bija sapulcējušies vienuviet. 2 Pēkšņi no debesīm atskanēja troksnis kā no stipras vēja brāzmas, un tas bija dzirdams visā namā, kur viņi sēdēja.+ 3 Viņiem parādījās it kā liesmu mēles, kas sadalījās un nolaidās uz katru no tiem, 4 un tos visus piepildīja svētais gars.+ Tad viņi sāka runāt dažādās valodās, kādās gars viņiem deva spēju runāt.+

5 Tajā laikā Jeruzālemē bija apmetušies dievbijīgi jūdi no visām pasaules malām.+ 6 Kad atskanēja šī skaņa, sanāca daudz ļaužu, un visi bija neizpratnē, jo ikviens dzirdēja mācekļus runājam savā valodā. 7 Ārkārtīgi pārsteigti, ļaudis teica: ”Skatieties, vai tad visi, kas runā, nav galilejieši?+ 8 Kā tad mēs dzirdam katrs savu dzimto valodu? 9 Partieši, mēdieši,+ elamieši,+ tie, kas dzīvo Mezopotāmijā, Jūdejā, Kapadokijā, Pontā, Āzijā*,+ 10 Frīģijā, Pamfīlijā, Ēģiptē, Lībijas apgabalos pie Kirēnes, tie, kas ieradušies no Romas, gan jūdi, gan prozelīti*,+ 11 krētieši un arābi — mēs visi dzirdam, ka tie mūsu valodās pauž Dieva izcilos darbus.” 12 Izbrīnā un apmulsumā tie cits citam jautāja: ”Ko gan tas nozīmē?” 13 Taču citi tos izsmēja, teikdami: ”Tie ir piedzērušies!”

14 Tad Pēteris, nostājies kopā ar pārējiem vienpadsmit apustuļiem,+ skaļā balsī sacīja: ”Jūdejas vīri un visi Jeruzālemes iedzīvotāji! Uzmanīgi ieklausieties manos vārdos! 15 Šie cilvēki nebūt nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo ir tikai dienas trešā stunda*, 16 bet tā piepildās pravieša Joēla teiktais: 17 ””Pēdējās dienās,” saka Dievs, ”es izliešu savu garu pār visdažādākajiem cilvēkiem, un jūsu dēli un meitas pravietos, jūsu jaunekļi skatīs parādības, un jūsu vecie vīri redzēs sapņus.+ 18 Pat pār saviem kalpiem un kalponēm es tajās dienās izliešu savu garu, un tie pravietos.+ 19 Es rādīšu brīnumus augšā debesīs un zīmes apakšā uz zemes: asinis, uguni un dūmu mākoņus. 20 Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms pienāks Jehovas* lielā un spožā diena. 21 Un ikviens, kas piesauc Jehovas vārdu, tiks izglābts.””+

22 Izraēlieši, klausieties! Nācarietis Jēzus bija tas vīrs, uz kuru Dievs jums atklāti norādīja ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs ar viņa starpniecību paveica jūsu vidū,+ kā jūs paši to zināt. 23 Šo vīru, kurš tika nodots jums, kā Dievs bija nolēmis un iepriekš paredzējis,+ jūs ar noziedzīgu ļaužu rokām piesitāt pie staba un nonāvējāt.+ 24 Taču Dievs viņu cēla augšā,+ atbrīvodams no nāves*, jo nebija iespējams, ka viņš paliktu tās varā.+ 25 Dāvids par viņu saka: ”Jehova arvien ir manu acu priekšā, viņš ir pie manas labās rokas, lai es nekad nesvārstītos. 26 Tāpēc mana sirds kļuva līksma un mana mēle gavilēja. Es* dzīvošu cerībā, 27 jo tu neatstāsi mani* kapā* un neļausi savam uzticīgajam kalpam pieredzēt satrūdēšanu.+ 28 Tu man esi rādījis dzīvības ceļu, tu mani pildīsi ar prieku savā tuvumā.”+

29 Brāļi, es runāšu ar jums atklāti par ciltstēvu Dāvidu: viņš ir nomiris un apglabāts,+ un viņa kaps līdz šai dienai ir tepat pie mums. 30 Būdams pravietis un zinādams, ka Dievs viņam ar zvērestu ir apsolījis vienu no viņa pēcnācējiem celt viņa tronī,+ 31 Dāvids paredzēja Kristus augšāmcelšanu un runāja par to, ka Kristus netiks atstāts kapā* un nepieredzēs* satrūdēšanu.+ 32 Šo Jēzu Dievs ir cēlis augšā, un tam mēs visi esam liecinieki.+ 33 Tāpēc, paaugstināts pie Dieva labās rokas+ un saņēmis no Tēva apsolīto svēto garu,+ viņš to ir izlējis, kā jūs tagad redzat un dzirdat. 34 Dāvids nav uzkāpis debesīs, bet viņš pats ir sacījis: ”Jehova teica manam Kungam: ”Sēdi pie manas labās rokas, 35 kamēr es nolikšu tavus ienaidniekus tev zem kājām.””+ 36 Tāpēc lai viss Izraēls skaidri zina, ka šo Jēzu, ko jūs esat piesituši pie staba,+ Dievs ir iecēlis par Kungu+ un Kristu.”

37 To dzirdējuši, ļaudis bija satriekti līdz sirds dziļumiem un prasīja Pēterim un pārējiem apustuļiem: ”Brāļi, ko lai mēs darām?” 38 Pēteris atbildēja: ”Nožēlojiet grēkus,+ un lai ikviens no jums kristījas+ Jēzus Kristus vārdā, tad jūsu grēki tiks piedoti+ un jūs saņemsiet dāvanu — svēto garu. 39 Jo šis solījums+ ir dots jums, jūsu bērniem un visiem, kas ir tālu, — visiem tiem, ko Jehova, mūsu Dievs, aicinās pie sevis.”+ 40 Viņš turpināja runāt, visu sīki izskaidrodams, un tos skubināja: ”Glābieties no šīs nelietīgās paaudzes!”+ 41 Tad tie, kas labprāt uzklausīja viņa vārdus, kristījās,+ un tajā dienā viņiem pievienojās ap trīs tūkstošiem cilvēku.+ 42 Tie iedziļinājās tajā, ko mācīja apustuļi, savā starpā dalījās it visā,* kopīgi ēda+ un nodevās lūgšanām.+

43 Ikvienu pārņēma bijība, jo apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.+ 44 Visi, kas kļuva ticīgi, turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. 45 Viņi pārdeva savus īpašumus un mantu+ un izdalīja saņemto naudu visiem, cik kuram vajadzēja.+ 46 Dienu no dienas viņi vienprātībā pulcējās templī, lauza maizi un baudīja ēdienu cits pie cita mājās, dalīdamies tajā ar lielu prieku un tīru sirdi 47 un slavēdami Dievu. Mācekļi iemantoja visu ļaužu labvēlību, un Jehova ik dienas viņiem piepulcēja tos, kas nostājās uz glābšanas ceļa.+

3 Lūgšanas stundā, tas ir, devītajā*, Pēteris un Jānis gāja uz templi, 2 un tobrīd tika nests kāds vīrs, kas no dzimšanas nespēja staigāt. Katru dienu viņu nolika pie tempļa vārtiem, ko sauca par Krāšņajiem, lai viņš varētu lūgt žēlastības dāvanas no tiem, kas nāca uz templi. 3 Ieraudzījis Pēteri un Jāni, kas gāja iekšā templī, viņš lūdza kādu žēlastības dāvanu. 4 Bet Pēteris ar Jāni palūkojās uz viņu un sacīja: ”Paskaties uz mums!” 5 Cerēdams kaut ko no tiem dabūt, viņš cieši paraudzījās tajos. 6 Tad Pēteris teica: ”Sudraba un zelta man nav, bet to, kas man ir, es tev dodu: nācarieša Jēzus Kristus vārdā — staigā!”+ 7 Satvēris vīru aiz labās rokas, Pēteris viņu piecēla.+ Tūlīt pat viņa pēdas un potītes kļuva stingras,+ 8 viņš pielēca kājās+ un sāka staigāt. Kopā ar tiem iegājis templī, šis vīrs staigāja, lēkāja un slavēja Dievu. 9 Visi ļaudis redzēja, ka viņš staigā un slavē Dievu, 10 un tie viņu pazina — ka viņš ir tas pats, kas mēdza sēdēt pie tempļa Krāšņajiem vārtiem+ un lūgt žēlastības dāvanas. Tad tos pārņēma izbrīns un sajūsma par to, kas ar viņu bija noticis.

11 Kamēr izdziedinātais cilvēks vēl turējās pie Pētera un Jāņa, ļaudis, bezgala pārsteigti, saskrēja pie viņiem tā sauktajā Sālamana kolonādē.+ 12 Kad Pēteris to redzēja, viņš uzrunāja ļaudis: ”Izraēlieši, kāpēc jūs par to brīnāties, un kāpēc jūs raugāties uz mums tā, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā? 13 Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs,+ mūsu tēvu Dievs, ir pagodinājis savu kalpu+ Jēzu,+ ko jūs nodevāt nāvē+ un noliedzāt Pilāta priekšā, lai gan tas bija nolēmis viņu atbrīvot. 14 Jūs noliedzāt šo svēto un taisno un lūdzāt apžēlot slepkavu,+ 15 bet to, kurš vada uz dzīvību,*+ nogalinājāt. Tomēr Dievs viņu piecēla no mirušajiem, un mēs esam tam liecinieki.+ 16 Ar Jēzus vārdu un ar to, ka mēs viņam* ticam, šis cilvēks, ko jūs redzat un pazīstat, ir izdziedināts. Ticība, kas, pateicoties Jēzum, mums ir, jūsu acu priekšā ir padarījusi šo vīru pilnīgi veselu. 17 Taču es zinu, brāļi, ka jūs tā esat rīkojušies aiz nezināšanas,+ tāpat kā jūsu vadītāji.+ 18 Bet Dievs tādā veidā ir piepildījis to, ko jau iepriekš bija pasludinājis ar visu praviešu muti, proti, ka viņa Kristum būs jācieš.+

19 Tāpēc nožēlojiet grēkus+ un atgriezieties,+ lai jūsu grēki taptu izdzēsti+ un no paša Jehovas* nāktu atspirgšanas laiki, 20 un viņš sūtītu Kristu, kas jums iecelts, — Jēzu. 21 Jēzum ir jāgaida debesīs, līdz sāksies laiks, kad tiks atjaunots viss, par ko Dievs senatnē ir runājis ar savu svēto praviešu muti. 22 Mozus ir sacījis: ”Jehova, jūsu Dievs, no jūsu brāļiem jums iecels tādu pravieti kā es.+ Klausiet viņam it visā, ko viņš jums teiks!+ 23 Ikviens, kas neklausīs šim pravietim, tiks iznīcināts.”+ 24 Visi pravieši, sākot ar Samuēlu, arī ir skaidri vēstījuši par tagadējām dienām.+ 25 Jūs esat praviešu un tā līguma dēli, kuru Dievs ir noslēdzis ar jūsu tēviem,+ teikdams Ābrahāmam: ”Ar tava pēcnācēja* starpniecību tiks svētītas visas zemes dzimtas.”+ 26 Iecēlis savu kalpu, Dievs viņu sūtīja vispirms pie jums,+ lai svētītu jūs visus, palīdzot jums atstāt jūsu ļaunos darbus.”

4 Kamēr Pēteris un Jānis runāja ar ļaudīm, pienāca priesteri, tempļa sardzes priekšnieks un saduceji.+ 2 Aizkaitināti par to, ka apustuļi māca ļaudis un atklāti vēsta par Jēzus augšāmcelšanu no mirušajiem,+ 3 tie viņus sagrāba un ieslodzīja+ līdz nākamajai dienai, jo bija jau vakars. 4 Bet daudzi no tiem, kas viņos bija klausījušies, sāka ticēt, un to skaits sasniedza ap pieciem tūkstošiem vīru.+

5 Nākamajā dienā Jeruzālemē sanāca kopā tautas vadītāji, vecākie un rakstu mācītāji, 6 kā arī virspriesteris Anna,+ Kajafa,+ Jānis, Aleksandrs un visi virspriestera radinieki. 7 Likuši Pēterim un Jānim nostāties vidū, tie sāka viņus izvaicāt: ”Ar kādu spēku un kā vārdā jūs to izdarījāt?”

8 Tad Pēteris, svētā gara piepildīts,+ tiem teica: ”Tautas vadītāji un vecākie! 9 Ja mūs šodien pratina laba darba dēļ, ko esam darījuši nespēcīgam cilvēkam,+ un jūs gribat zināt, kā viņš ir kļuvis vesels, 10 tad lai jums un visai Izraēla tautai ir zināms, ka tas ir noticis nācarieša Jēzus Kristus vārdā.+ Jūs viņu piesitāt pie staba,+ bet Dievs viņu ir piecēlis no mirušajiem,+ un, pateicoties viņam, šis cilvēks te stāv vesels jūsu priekšā. 11 Tas ir ”akmens, ko jūs, cēlēji, esat atzinuši par nederīgu, bet kas ir kļuvis par galveno stūrakmeni*”.+ 12 Nav neviena cita, kas mūs izglābtu, jo zem debesīm cilvēkiem nav dots neviens cits vārds,+ kas mums var nest glābšanu.”+

13 Redzēdami, cik droši Pēteris un Jānis runā, un ievērojuši, ka viņi ir neizglītoti* un vienkārši cilvēki,+ tie brīnījās. Un tie saprata, ka viņi ir bijuši kopā ar Jēzu.+ 14 Tie arī redzēja izdziedināto stāvam kopā ar viņiem,+ un tiem nebija nekā, ko atbildēt.+ 15 Tāpēc tie viņiem pavēlēja iziet no sinedrija zāles un sāka savā starpā apspriesties: 16 ”Ko lai mēs darām ar šiem cilvēkiem?+ Viņi tik tiešām ir paveikuši lielu brīnumu, ko var redzēt visi Jeruzālemes iedzīvotāji,+ — to mēs nevaram noliegt. 17 Tomēr, lai šīs runas ļaužu starpā neizplatītos tālāk, piedraudēsim viņiem un pieteiksim vairs ne ar vienu nerunāt šī cilvēka vārdā.”+

18 Tad tie viņus pasauca un aizliedza kaut ko runāt vai mācīt Jēzus vārdā. 19 Bet Pēteris un Jānis tiem atbildēja: ”Spriediet paši, vai Dieva acīs ir pareizi klausīt jums, nevis Dievam. 20 Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.”+ 21 Tie vēlreiz viņiem piedraudēja un tad viņus atlaida, nevarēdami atrast nekādu iemeslu, par ko viņus sodīt, un baidīdamies no ļaudīm,+ jo visi slavēja Dievu par to, kas bija noticis. 22 Cilvēks, kas brīnumainā veidā bija izdziedināts, bija vairāk nekā četrdesmit gadu vecs.

23 Pēc atbrīvošanas abi apustuļi aizgāja pie savējiem un pastāstīja, ko viņiem bija teikuši virspriesteri un vecākie. 24 To dzirdējuši, tie visi vienprātīgi lūdza Dievu: ”Visaugstais Kungs! Tu esi radījis debesis, zemi, jūru un visu, kas tajās,+ 25 un caur svēto garu ar mūsu tēva Dāvida, sava kalpa, muti+ esi teicis: ”Kāpēc tautas ir pārņēmis nemiers un ciltis kaļ tukšus plānus? 26 Zemes ķēniņi ir sacēlušies un valdnieki ir apvienojušies pret Jehovu* un viņa svaidīto.”+ 27 Un patiešām — Hērods* un Poncijs Pilāts+ kopā ar cittautiešiem un Izraēla ļaudīm šajā pilsētā apvienojās, lai vērstos pret tavu svēto kalpu Jēzu, ko tu esi svaidījis,+ 28 un paveiktu to, kam tu saskaņā ar savu varu un gribu jau iepriekš biji lēmis notikt.+ 29 Un nu, Jehova, pievērs uzmanību viņu draudiem un palīdzi saviem kalpiem ar lielu drosmi vēstīt tavus vārdus, 30 izstiep savu roku, lai dziedinātu, un gādā, lai tava svētā kalpa Jēzus vārdā+ notiktu zīmes un brīnumi!”+

31 Kad tie bija beiguši savu karsto lūgšanu, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja un tie visi kā viens tika piepildīti ar svēto garu+ un drosmīgi vēstīja Dieva vārdus.+

32 Visi, kas bija sākuši ticēt, bija vienoti sirdī un dvēselē*, un neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.+ 33 Apustuļi ar lielu spēku liecināja par Kunga Jēzus augšāmcelšanu,+ un Dievs viņiem visiem bagātīgi dāvāja savu labestību*. 34 Neviens no viņiem nebija trūkumā,+ jo visi, kam piederēja zeme vai mājas, tās pārdeva, atnesa saņemto naudu 35 un atdeva to apustuļiem.+ Pēc tam katram tika izdalīts, cik kuram vajadzēja.+ 36 Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu+ (tulkojumā tas nozīmē ”mierinājuma dēls”) un kas bija levīts, dzimis Kiprā, 37 pārdeva zemes gabalu, kas viņam piederēja, un atnesa naudu apustuļiem.+

5 Bet kāds vīrs, vārdā Hananja, kopā ar savu sievu Sapfiru pārdeva zemes gabalu. 2 Ar sievas ziņu viņš daļu naudas slepus paturēja sev un tikai daļu atnesa un atdeva apustuļiem.+ 3 Bet Pēteris jautāja: ”Hananja, kāpēc tu esi pieļāvis, ka Sātans tevi pamudina melot+ svētajam garam+ un slepus paturēt sev daļu zemes vērtības? 4 Vai pirms pārdošanas šī zeme nebija tava, un, kad tu to pārdevi, vai nauda nepalika tavā rīcībā? Kā tev kaut kas tāds varēja ienākt prātā? Tu esi melojis nevis cilvēkiem, bet Dievam.” 5 Šos vārdus dzirdējis, Hananja nokrita zemē un nomira. Visus, kas par to uzzināja, pārņēma lielas bailes. 6 Tad pienāca jaunekļi, ietina viņu, iznesa ārā un apglabāja.

7 Pēc kādām trijām stundām ieradās Hananjas sieva, kas neko nezināja par notikušo. 8 Pēteris viņai jautāja: ”Saki man, vai jūs par tādu summu pārdevāt zemi?” Viņa atbildēja: ”Jā, par tādu.” 9 Tad Pēteris teica: ”Kāpēc jūs abi esat sarunājuši izaicināt* Jehovas* garu? Vai dzirdi soļus? Tie, kas apglabāja tavu vīru, jau ir pie durvīm, un viņi iznesīs arī tevi.” 10 Tajā pašā brīdī viņa nokrita pie Pētera kājām un nomira. Kad jaunekļi ienāca un ieraudzīja, ka viņa ir mirusi, tie iznesa viņu ārā un apglabāja blakus vīram. 11 Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas par to uzzināja.

12 Apustuļi darīja daudz zīmju un brīnumu tautā,+ un viņi visi pulcējās Sālamana kolonādē.+ 13 Citiem nebija drosmes viņiem pievienoties, tomēr ļaudis viņus cildināja. 14 To, kas ticēja Kungam, kļuva aizvien vairāk — viņiem piebiedrojās daudz vīriešu un sieviešu.+ 15 Pat slimos, noguldītus gultās un nestuvēs, iznesa un nolika galvenajās ielās, lai, Pēterim ejot garām, kaut viņa ēna kristu uz kādu no tiem.+ 16 Jeruzālemē sanāca arī daudz ļaužu no apkārtējām pilsētām, nesdami slimniekus un tos, ko mocīja ļauni gari, un tie it visi tika izdziedināti.

17 Bet augsto priesteri un visus viņa atbalstītājus (tie piederēja pie saduceju novirziena*) sagrāba niknums*, 18 tie saņēma apustuļus ciet un iemeta viņus pilsētas cietumā.+ 19 Bet naktī Jehovas eņģelis atvēra cietuma durvis,+ izveda viņus ārā un teica: 20 ”Ejiet, nostājieties templī un stāstiet ļaudīm dzīvības vēsti*!” 21 To dzirdējuši, viņi rītausmā aizgāja uz templi un sāka mācīt.

Kad ieradās augstais priesteris ar saviem atbalstītājiem, tie sasauca sinedriju un visu Izraēla vecāko padomi un aizsūtīja tempļa sargus uz cietumu pēc apustuļiem. 22 Bet sargi, ieradušies cietumā, viņus tur neatrada. Tad tie atgriezās un ziņoja: 23 ”Cietumu mēs atradām cieši aizslēgtu, un pie durvīm stāvēja sargi, bet, tās atslēguši, mēs nevienu iekšā neatradām.” 24 Kad tempļa sardzes priekšnieks un virspriesteri to dzirdēja, viņi bija neizpratnē, ko tas varētu nozīmēt. 25 Tad kāds atnāca un pavēstīja: ”Tie vīri, ko jūs ielikāt cietumā, stāv templī un māca ļaudis!” 26 Tūlīt pat sardzes priekšnieks ar tempļa sargiem aizgāja un atveda apustuļus, bet ne ar varu, jo sargi baidījās, ka ļaudis viņus nomētās ar akmeņiem.+

27 Kad apustuļi bija atvesti un nostādīti sinedrija zālē, augstais priesteris sāka viņus izvaicāt. 28 Viņš sacīja: ”Mēs jums stingri pavēlējām vairs nemācīt šajā vārdā,+ taču jūs esat piepildījuši Jeruzālemi ar savu mācību un gribat, lai uz mums gultos vaina šī cilvēka nāvē.”+ 29 Pēteris un pārējie apustuļi atbildēja: ”Mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem.+ 30 Mūsu tēvu Dievs ir cēlis augšā Jēzu, ko jūs nogalinājāt, piekārdami pie staba*.+ 31 Dievs viņu ir paaugstinājis pie savas labās rokas+ par Virsvadītāju*+ un Glābēju,+ lai Izraēls varētu nožēlot grēkus un saņemt grēku piedošanu.+ 32 Tam liecinieki esam mēs,+ kā arī svētais gars,+ kuru Dievs ir devis tiem, kas viņam paklausa.”

33 To dzirdējuši, tie aizsvilās dusmās un gribēja viņus nogalināt. 34 Bet sinedrijā piecēlās kāds farizejs, vārdā Gamaliēls,+ visā tautā cienīts bauslības skolotājs, un lika uz brīdi izvest apustuļus ārā. 35 Tad viņš teica: ”Izraēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem. 36 Pirms kāda laika uzradās Teuds, kas uzdevās par sazin ko, un viņam pievienojās ap četrsimt vīru. Bet, kad viņš tika nogalināts, viņa sekotāji izklīda, un ar to viss beidzās. 37 Pēc tam tautas skaitīšanas laikā parādījās galilejietis Jūda un aizrāva ļaudis sev līdzi. Bet arī šis gāja bojā, un visi viņa sekotāji izklīda. 38 Tāpēc es jums tagad saku: atstājiet šos cilvēkus mierā un ļaujiet viņiem iet. Ja šis ir cilvēku nodoms vai darbs, tas izjuks, 39 bet, ja tas ir no Dieva, jums neizdosies to izjaukt+ — varētu pat izrādīties, ka jūs patiesībā cīnāties pret Dievu.”+ 40 Tie uzklausīja viņa padomu, iesauca apustuļus iekšā, nopēra+ un, pavēlējuši viņiem vairs nerunāt Jēzus vārdā, ļāva iet.

41 Tad apustuļi aizgāja no sinedrija, priecādamies,+ ka ir atzīti par cienīgiem ciest negodu Jēzus vārda dēļ. 42 Un katru dienu templī un pa mājām+ viņi neatlaidīgi mācīja un sludināja labo vēsti par Jēzu, kas ir Kristus.+

6 Tajā laikā, mācekļu skaitam pieaugot, grieķiski runājošie jūdi sāka sūdzēties par ebrejiski runājošajiem jūdiem, jo, kad ik dienas tika izdalīts ēdiens, viņu atraitnes nesaņēma savu daļu.+ 2 Tad tie divpadsmit sasauca visu mācekļu pulku un teica: ”Nebūtu pareizi, ja mēs atstātu novārtā Dieva vārdu mācīšanu, lai pasniegtu ēdienu pie galda.+ 3 Tāpēc, brāļi, izvēlieties no sava vidus septiņus cienījamus vīrus*,+ gara un gudrības pilnus,+ — tos mēs iecelsim veikt šo nepieciešamo darbu,+ 4 bet paši nodosimies lūgšanām un Dieva vārdu mācīšanai.” 5 Šis lēmums visiem patika, un tie izraudzījās Stefanu, ticības un svētā gara pilnu vīru, Filipu,+ Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, prozelītu no Antiohijas. 6 Viņi tos atveda pie apustuļiem, un apustuļi, pateikuši lūgšanu, uzlika tiem rokas.+

7 Tā Dieva vēsts* turpināja izplatīties,+ mācekļu skaits Jeruzālemē ļoti pieauga,+ un pat daudzi priesteri pievērsās ticībai.+

8 Stefans, kam Dievs bija dāvājis labvēlību un neparastu spēku, darīja tautā lielus brīnumus un zīmes. 9 Bet atnāca daži no tā sauktās brīvlaisto sinagogas, kā arī daži kirēnieši, aleksandrieši un tie, kas bija no Kilikijas un Āzijas, un sāka strīdēties ar Stefanu, 10 taču nespēja turēties pretī gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja.+ 11 Tad tie slepus pierunāja kādus vīrus sacīt: ”Mēs esam dzirdējuši, ka viņš zaimo Mozu un Dievu.” 12 Tie sakūdīja tautu, vecākos un rakstu mācītājus, un visi metās Stefanam virsū, sagrāba viņu un aizveda uz sinedriju. 13 Viņi atveda arī viltus lieciniekus, kas teica: ”Šis cilvēks nebeidz vien nicīgi izteikties par šo svēto vietu un bauslību. 14 Mēs esam dzirdējuši viņu sakām, ka nācarietis Jēzus izpostīs šo vietu un izmainīs paražas, ko mums ir nodevis Mozus.”

15 Visi, kas sēdēja sinedrijā, skatījās uz Stefanu un redzēja, ka viņa seja līdzinās eņģeļa sejai.

7 Bet augstais priesteris jautāja: ”Vai tas tā ir?” 2 Stefans atbildēja: ”Brāļi un tēvi, uzklausiet mani! Diženais Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam Mezopotāmijā, pirms tas bija apmeties Hārānā,+ 3 un teica: ”Atstāj savu zemi un savus radiniekus un dodies uz zemi, ko es tev parādīšu.”+ 4 Tad Ābrahāms aizgāja no haldiešu zemes un apmetās Hārānā. Pēc viņa tēva nāves+ Dievs viņam lika no turienes pārcelties uz zemi, kurā jūs tagad dzīvojat.+ 5 Tomēr Dievs viņam tajā nepiešķīra nekādu mantojumu, pat ne pēdas platumā, bet apsolīja dot šo zemi īpašumā viņam un viņa pēcnācējiem*,+ kaut arī bērnu Ābrahāmam vēl nebija. 6 Dievs pavēstīja, ka viņa pēcteči būs ienācēji svešā zemē, kur tos paverdzinās un apspiedīs četrsimt gadus.+ 7 ”Bet to tautu, kurai tie vergos, es tiesāšu,”+ Dievs sacīja, ”un pēc tam tie no turienes aizies un pielūgs mani* šajā vietā.”+

8 Dievs arī noslēdza ar Ābrahāmu apgraizīšanas līgumu.+ Tad Ābrahāmam piedzima Īzaks,+ ko viņš apgraizīja astotajā dienā,+ savukārt Īzakam piedzima Jēkabs, bet Jēkabam — divpadsmit ciltstēvi*. 9 Ciltstēvi aiz skaudības+ pārdeva Jāzepu uz Ēģipti,+ taču Dievs bija ar viņu+ 10 un izglāba Jāzepu no visām viņa nelaimēm, kā arī piešķīra viņam gudrību un Ēģiptes valdnieka faraona labvēlību. Tas viņu iecēla par Ēģiptes un visa sava galma pārvaldnieku.+ 11 Tad visā Ēģiptē un Kanaānā izcēlās bads, liels posts, un mūsu ciltstēviem nebija, ko ēst.+ 12 Bet Jēkabs dzirdēja, ka Ēģiptē ir labība, un sūtīja turp mūsu tēvus pirmo reizi.+ 13 Otrajā reizē Jāzeps atklāja brāļiem, kas viņš ir, un faraons uzzināja par Jāzepa ģimeni.+ 14 Tad Jāzeps sūtīja ziņu un ataicināja pie sevis savu tēvu Jēkabu un visus savus radus,+ pavisam septiņdesmit piecus cilvēkus*.+ 15 Tā nu Jēkabs aizgāja uz Ēģipti,+ un tur nomira gan viņš,+ gan mūsu tēvi.+ 16 Viņi tika pārvesti uz Šehemu un guldīti kapā, ko Ābrahāms, maksādams sudrabā, Šehemā bija nopircis no Hamora dēliem.+

17 Tuvojoties laikam, kad bija jāpiepildās solījumam, ko Dievs bija devis Ābrahāmam, tauta Ēģiptē pieauga skaitā, 18 līdz kamēr Ēģiptē pie varas nāca cits valdnieks, kas neko nezināja par Jāzepu.+ 19 Tas ar viltu vērsās pret mūsu tautu un spieda mūsu tēvus pamest savus jaundzimušos, lai tie neizdzīvotu.+ 20 Tajā laikā piedzima Mozus, kas bija neparasti skaists bērns*. Trīs mēnešus par viņu rūpējās tēva mājās,+ 21 bet, kad viņš tika atstāts,+ viņu pieņēma faraona meita un uzaudzināja kā pašas dēlu.+ 22 Mozum tika mācītas visas ēģiptiešu zinības, un viņš bija varens vārdos un darbos.+

23 Kad Mozus bija sasniedzis četrdesmit gadu vecumu, viņš izdomāja apraudzīt savus tautas brāļus izraēliešus.+ 24 Pamanījis, ka vienam no tiem dara pāri, viņš to aizstāvēja un atrieba pārestību, nosizdams ēģiptieti. 25 Mozus domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs tos glābj ar viņa roku, bet tie to nesaprata. 26 Nākamajā dienā, ieraudzījis divus no tiem kaujamies, viņš centās tos samierināt un sacīja: ”Vīri, jūs taču esat brāļi! Kāpēc jūs darāt viens otram pāri?” 27 Bet tas, kurš darīja pāri savam tuvākajam, atgrūda Mozu un teica: ”Kas tevi ir iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi? 28 Vai tu gribi mani nogalināt, tāpat kā vakar to ēģiptieti?” 29 To dzirdējis, Mozus aizbēga un apmetās uz dzīvi Midiāna zemē, kur viņam piedzima divi dēli.+

30 Kad bija pagājuši četrdesmit gadi, tuksnesī pie Sīnāja kalna degoša ērkšķu krūma liesmā viņam parādījās eņģelis.+ 31 Ieraudzījis šo parādību, Mozus brīnījās, bet, kad viņš gāja tuvāk, lai to apskatītu, atskanēja Jehovas* balss: 32 ”Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs.”+ Bailēs trīcēdams, Mozus neiedrošinājās pacelt skatienu. 33 Jehova viņam teica: ”Novelc sandales, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. 34 Es esmu redzējis, kā Ēģiptē tiek apspiesta mana tauta, esmu dzirdējis tās nopūtas+ un esmu ieradies, lai to izglābtu. Tagad es tevi sūtu uz Ēģipti.” 35 No šī Mozus tie bija atteikušies, sacīdami: ”Kas tevi ir iecēlis par valdnieku un tiesnesi?”,+ bet tieši viņu ar eņģeļa starpniecību, kurš viņam parādījās ērkšķu krūmā, Dievs sūtīja+ vadīt un atbrīvot savu tautu. 36 Mozus izveda tautu no Ēģiptes,+ darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptē+ un Sarkanajā jūrā+ un pēc tam četrdesmit gadus tuksnesī.+

37 Šis Mozus ir tas, kas teica izraēliešiem: ”Dievs no jūsu brāļiem jums iecels tādu pravieti kā es.”+ 38 Viņš ir tas, kas bija ar tautu* tuksnesī, — viņš tur bija ar eņģeli,+ kurš ar viņu runāja+ Sīnāja kalnā, un ar mūsu tēviem. Mozus saņēma dzīvus Dieva vārdus, lai tos nodotu jums.+ 39 Viņam mūsu tēvi negribēja paklausīt, tie atstūma viņu+ un savās sirdīs griezās atpakaļ uz Ēģipti,+ 40 sacīdami Āronam: ”Uztaisi mums dievus, kas ietu mums pa priekšu, jo mēs nezinām, kas ir noticis ar šo Mozu, kurš mūs izveda no Ēģiptes.”+ 41 Tolaik viņi darināja teļu, nesa upuri elkam un sarīkoja svētkus par godu tam, ko paši bija uztaisījuši.+ 42 Tad Dievs novērsās no viņiem un atstāja viņus kalpot debesu pulkiem,+ kā rakstīts praviešu grāmatā: ”Vai tad man jūs, izraēlieši, četrdesmit gadus tuksnesī nesāt kaujamos un citus upurus? 43 Nē, jūs nēsājāt sev līdzi Moloha+ telti un dieva Raifana zvaigzni — tēlus, ko jūs bijāt darinājuši, lai pielūgtu. Tāpēc es jūs izsūtīšu vēl tālāk par Babilonu.”+

44 Mūsu tēviem tuksnesī bija liecības telts, kādu Dievs, runādams ar Mozu, viņam bija pavēlējis izveidot pēc redzētā parauga.+ 45 Mūsu tēvi, kas to mantoja, kopā ar Jozuu ienesa šo telti zemē, kas piederēja citām tautām,+ kuras Dievs mūsu tēvu priekšā izdzina.+ Tur tā palika līdz Dāvida dienām. 46 Dāvids ieguva Dieva labvēlību un lūdza, lai viņam ļauj uzcelt mājokli Jēkaba Dievam.+ 47 Tomēr šo namu uzbūvēja Sālamans.+ 48 Bet Visaugstākais nemājo rokām celtos namos,+ kā ir teicis pravietis: 49 ””Debesis ir mans tronis,+ un zeme — mans kājsoliņš.+ Kādu gan namu jūs man uzcelsiet,” saka Jehova, ”un kur man būtu atpūtas vieta? 50 Vai to visu nav radījusi mana roka?””+

51 Stūrgalvji ar nejūtīgām sirdīm un nedzirdīgām ausīm*! Jūs allaž pretojaties svētajam garam — kā jūsu tēvi, tā arī jūs.+ 52 Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši?+ Viņi nonāvēja tos, kas jau iepriekš vēstīja par Taisnā nākšanu,+ par kura nodevējiem un slepkavām jūs tagad esat kļuvuši,+ 53 jūs, kas esat saņēmuši bauslību no eņģeļu rokām,+ bet neesat to pildījuši.”

54 To dzirdēdami, tie aiz dusmām sāka griezt zobus. 55 Bet Stefans, svētā gara pilns, skatījās debesīs un ieraudzīja Dieva spožumu un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas.+ 56 Viņš teica: ”Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka dēlu+ stāvam pie Dieva labās rokas.”+ 57 Tie pilnā balsī iekliedzās, aizspieda ausis un visi reizē bruka viņam virsū. 58 Izdzinuši Stefanu no pilsētas, tie sāka mest uz viņu akmeņus.+ Liecinieki+ nolika savas virsdrēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls.+ 59 Kamēr tie meta akmeņus, Stefans lūdza: ”Kungs Jēzu, pieņem manu garu!” 60 Tad, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī izsaucās: ”Jehova, nesodi viņus par šo grēku!”+ To pateicis, viņš nomira*.

8 Bet Sauls atbalstīja viņa noslepkavošanu.+

Tajā dienā sākās lielas vajāšanas pret draudzi Jeruzālemē, un visi, izņemot apustuļus, izklīda pa Jūdejas un Samarijas apvidiem.+ 2 Dievbijīgi vīri aiznesa un apglabāja Stefanu un gauži viņu apraudāja. 3 Bet Sauls nežēlīgi vērsās pret draudzi: viņš iebruka vienā mājā pēc otras, rāva ārā vīriešus un sievietes un meta tos cietumā.+

4 Taču visur, kur izklīdinātie gāja, viņi sludināja labo vēsti — Dieva vārdus.+ 5 Filips devās uz Samarijas+ pilsētu* un tur sludināja par Kristu. 6 Visi uzmanīgi klausījās Filipa vārdos, vērodami, kādus brīnumus viņš darīja. 7 No daudziem, ko mocīja ļauni gari, tie izgāja,+ skaļi kliegdami, arī daudzi, kas bija paralizēti un klibi, tika izdziedināti, 8 tā ka pilsētā valdīja liels prieks.

9 Tajā pilsētā bija kāds vīrs, vārdā Sīmanis, kas agrāk bija nodarbojies ar buršanu, likdams brīnīties Samarijas ļaudīm un apgalvodams, ka esot liels vīrs. 10 Tie visi, no zemākā līdz augstākajam, viņā klausījās un sacīja: ”Šis cilvēks ir Dieva Spēks — dižais Spēks.” 11 Tā nu tie viņā klausījās, jo viņš jau labu laiku tos izbrīnīja ar savām burvestībām. 12 Bet, kad tie sāka ticēt Filipam, kas sludināja labo vēsti par Dieva valstību+ un par Jēzus Kristus vārdu, tie kristījās — gan vīrieši, gan sievietes.+ 13 Arī pats Sīmanis kļuva ticīgs un pēc kristīšanās turējās kopā ar Filipu.+ Viņš bija pārsteigts, redzēdams brīnumus un ārkārtīgi varenus darbus, ko tas veica.

14 Kad apustuļi Jeruzālemē dzirdēja, ka Samarijas iedzīvotāji ir pieņēmuši Dieva vēsti*,+ viņi sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, 15 kas aizgāja un lūdza Dievu, lai šie samarieši saņemtu svēto garu,+ 16 jo gars vēl ne pār vienu no tiem nebija nācis, bet tie bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā.+ 17 Tad Pēteris un Jānis tiem uzlika rokas,+ un tie saņēma svēto garu.

18 Redzēdams, ka cilvēki saņem garu, kad apustuļi tiem uzliek rokas, Sīmanis piedāvāja apustuļiem naudu 19 un lūdza: ”Piešķiriet arī man tādu varu, lai ikviens, kam es uzlieku rokas, dabūtu svēto garu.” 20 Bet Pēteris atbildēja: ”Kaut tu izputētu ar savu sudrabu, jo tu iedomājies Dieva dāvanu iegūt par naudu!+ 21 Tev gar to nav nekādas daļas, jo Dievs redz, ka tava sirds nav tīra. 22 Nožēlo šo savu ļaunprātību un pazemīgi lūdz Jehovu*, lai, ja iespējams, tava nelietīgā iedoma tev tiktu piedota. 23 Es redzu, ka tu esi pilns rūgtas indes, tu, netaisnības kalps.” 24 Tad Sīmanis teica: ”Lūdziet Jehovu par mani, lai ar mani nenotiktu nekas no tā, ko jūs pieminējāt!”

25 Pēc tam, kad viņi bija plaši liecinājuši un vēstījuši Jehovas vārdus, viņi griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pa ceļam sludināja labo vēsti daudzos samariešu ciemos.+

26 Bet Filipam Jehovas eņģelis+ teica: ”Ej uz dienvidiem pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved lejup uz Gazu.” (Tas ir tuksneša ceļš.) 27 Filips tā arī darīja. Ceļā viņš ieraudzīja kādu etiopiešu augstmani, ietekmīgu kandakes*, etiopiešu ķēniņienes, galminieku, kas pārzināja viņas mantnīcu. Tas bija devies uz Jeruzālemi pielūgt Dievu,+ 28 bet tagad brauca atpakaļ un, ratos sēdēdams, balsī lasīja pravieti Jesaju. 29 Gars Filipam teica: ”Panāc šos ratus un turies tiem blakus!” 30 Pieskrējis klāt, Filips dzirdēja augstmani lasām pravieti Jesaju un vaicāja: ”Vai tu saproti, ko lasi?” 31 ”Kā gan es to varētu, ja neviens man nepaskaidro?” tas atbildēja un lūdza Filipu iekāpt ratos un apsēsties blakus. 32 Rakstu vieta, ko tas lasīja, bija šī: ”Kā avi viņu veda uz nokaušanu, un, kā jērs klusē cirpēja rokās, tā viņš neatver muti.+ 33 Viņš pieredzēja pazemojumu, un viņam tika liegta taisna tiesa.+ Kas darīs zināmu viņa izcelsmi? Viņa dzīvība taču tiek paņemta prom no zemes.”+

34 Augstmanis Filipam jautāja: ”Saki, lūdzu, par ko pravietis šeit runā? Par sevi vai par kādu citu?” 35 Sākot ar šo Rakstu vietu, Filips tam pastāstīja labo vēsti par Jēzu. 36 Turpinot ceļu, tie nonāca pie ūdens, un augstmanis izsaucās: ”Lūk, kur ūdens! Kas mani kavē kristīties?” 37 ——* 38 Viņš lika apturēt ratus. Abi — gan Filips, gan augstmanis — iekāpa ūdenī, un Filips viņu kristīja. 39 Kad viņi iznāca no ūdens, Jehovas gars tūlīt pat aizveda Filipu projām, un augstmanis viņu vairs neredzēja. Tas līksms ceļoja tālāk, 40 bet Filips nokļuva Ašdodā. Viņš pārstaigāja to apvidu, visās pilsētās sludinādams labo vēsti, līdz nonāca Cēzarejā.+

9 Bet Sauls joprojām dega naidā pret Kunga mācekļiem un karsti vēlējās tos iznīcināt.+ Viņš aizgāja pie augstā priestera 2 un lūdza no tā vēstules Damaskas sinagogām, lai varētu aizturēt un sasietus vest uz Jeruzālemi visus šī ceļa* piekritējus,+ ko viņš atrastu, — gan vīriešus, gan sievietes.

3 Kad Sauls bija ceļā un tuvojās Damaskai, pēkšņi no debesīm viņu apspīdēja gaisma.+ 4 Viņš nokrita zemē un izdzirdēja balsi viņam sakām: ”Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” 5 ”Kungs, kas tu esi?” viņš vaicāja. Tas atbildēja: ”Es esmu Jēzus,+ ko tu vajā.+ 6 Bet celies un ej uz pilsētu, un tev pateiks, kas tev jādara.” 7 Saula ceļabiedri stāvēja kā bez valodas, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.+ 8 Kad Sauls piecēlās no zemes, viņš neko neredzēja, kaut arī viņa acis bija vaļā, un viņu pie rokas ieveda Damaskā. 9 Trīs dienas viņš neko neredzēja+ un ne ēda, ne dzēra.

10 Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Hananja,+ un Kungs viņu parādībā uzrunāja: ”Hananja!” Viņš atsaucās: ”Jā, Kungs!” 11 Kungs viņam sacīja: ”Dodies uz ielu, ko sauc par Taisno, un Jūdas namā uzmeklē cilvēku, vārdā Sauls, kas ir no Tarsas.+ Viņš pašreiz lūdz Dievu 12 un parādībā ir redzējis, ka vīrs, ko sauc Hananja, atnāk un uzliek viņam rokas, lai viņš atgūtu redzi.”+ 13 Bet Hananja atbildēja: ”Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo cilvēku, cik daudz ļauna viņš ir darījis taviem svētajiem Jeruzālemē. 14 Šeit viņš ir ieradies ar virspriesteru piešķirtām pilnvarām apcietināt visus, kas piesauc tavu vārdu.”+ 15 Taču Kungs sacīja: ”Ej, jo es viņu esmu izraudzījies,+ lai viņš nestu manu vārdu tautām,+ ķēniņiem+ un izraēliešiem. 16 Es viņam parādīšu, cik daudz viņam būs jācieš mana vārda dēļ.”+

17 Tad Hananja devās uz to namu un, uzlicis Saulam rokas, sacīja: ”Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās, kad tu biji ceļā, ir sūtījis mani, lai tu atgūtu redzi un tiktu piepildīts ar svēto garu.”+ 18 Tūlīt pat Saulam kā zvīņas nokrita no acīm, un viņš atkal varēja redzēt. Viņš piecēlās un tika kristīts, 19 bet pēc tam paēda un atguva spēkus.

Dažas dienas viņš palika pie mācekļiem Damaskā+ 20 un nekavējoties sāka sinagogās sludināt par Jēzu, ka tas ir Dieva Dēls. 21 Visi, kas viņu dzirdēja, brīnījās un runāja: ”Vai šis nav tas pats, kurš Jeruzālemē apkaroja tos, kas piesauc šo vārdu?+ Vai arī šeit viņš neieradās, lai tos apcietinātu un vestu pie virspriesteriem?”+ 22 Bet Sauls darbojās aizvien dedzīgāk un radīja apjukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, pārliecinoši pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.+

23 Pēc kāda laika jūdi nosprieda viņu nogalināt,+ 24 taču Sauls uzzināja par viņu plāniem. Jūdi dienu un nakti uzmanīja pilsētas vārtus, gribēdami Saulu nonāvēt. 25 Tāpēc naktī viņa mācekļi grozā nolaida viņu lejā caur logu, kas bija mūrī.+

26 Ieradies Jeruzālemē,+ viņš centās pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, jo neticēja, ka viņš ir kļuvis par mācekli. 27 Tad Barnaba+ nāca viņam talkā, aizveda viņu pie apustuļiem un tiem sīki izstāstīja, kā Sauls ceļā bija redzējis Kungu,+ kā tas ar viņu bija runājis un kā viņš Damaskā droši bija sludinājis Jēzus vārdā.+ 28 Tā Sauls palika pie tiem un brīvi staigāja pa visu Jeruzālemi, droši sludinādams Kunga vārdā. 29 Viņš sarunājās un strīdējās* ar grieķiski runājošajiem jūdiem, bet tie mēģināja viņu nogalināt.+ 30 Kad par to uzzināja brāļi, tie aizveda Saulu uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu.+

31 Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā+ bija miers. Tā tika stiprināta un auga, dzīvojot Jehovas* bijībā un saņemot svētā gara mierinājumu.+

32 Pēteris pārstaigāja visu apvidu un nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā.+ 33 Tur viņš ieraudzīja kādu cilvēku, vārdā Ainejs, kas jau astoņus gadus paralizēts gulēja gultā. 34 Pēteris viņam teica: ”Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina.+ Celies augšā un sakārto savu gultu!”,+ un Ainejs tūlīt piecēlās. 35 Kad visi, kas dzīvoja Lidā un Šāronas līdzenumā, viņu redzēja, tie sāka ticēt Kungam.

36 Bet Jafā bija kāda mācekle, vārdā Tabita, grieķiski — Dorka*. Viņa darīja daudz labu darbu un dāsni palīdzēja trūcīgajiem. 37 Tajā laikā viņa saslima un nomira, un viņu apmazgāja un noguldīja augšistabā. 38 Tā kā Lida ir netālu no Jafas, tad mācekļi, uzzinājuši, ka Pēteris ir tur, sūtīja pie viņa divus vīrus ar lūgumu: ”Lūdzu, steigšus nāc pie mums!” 39 Pēteris devās tiem līdzi. Kad viņš ieradās, viņu uzveda augšistabā, un ap viņu sanāca visas atraitnes, raudādamas un rādīdamas kreklus un virsdrēbes, ko Dorka bija darinājusi. 40 Pēteris lika visiem iziet ārā+ un, nometies ceļos, lūdza Dievu. Pēc tam viņš pagriezās pret mirušo un teica: ”Tabita, celies augšā!” Atvērusi acis, tā ieraudzīja Pēteri un piecēlās sēdus.+ 41 Pēteris pasniedza viņai roku un piecēla viņu kājās. Tad viņš pasauca svētos un atraitnes, un visi redzēja, ka Tabita ir dzīva.+ 42 Tas kļuva zināms visā Jafā, un daudzi sāka ticēt Kungam.+ 43 Pēteris krietnu laiku palika Jafā pie kāda Sīmaņa, kas bija ādminis.+

10 Cēzarejā bija kāds vīrs, ko sauca Kornēlijs, virsnieks* tā sauktajā itāļu kohortā*. 2 Viņš bija ticīgs cilvēks un bijās Dievu līdz ar visu savu saimi, daudz palīdzēja trūcīgajiem* un pastāvīgi vērsās pie Dieva karstās lūgšanās. 3 Ap dienas devīto stundu*+ viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un sakām: ”Kornēlij!” 4 Kornēlijs pārbijies lūkojās uz eņģeli un jautāja: ”Ko tu vēlies, kungs?” Tas viņam atbildēja: ”Dievs ir uzklausījis tavas lūgšanas un ievērojis, kā tu palīdzi trūcīgajiem*.+ 5 Tagad sūti vīrus uz Jafu un ataicini Sīmani, sauktu arī par Pēteri. 6 Viņš ir apmeties pie ādmiņa Sīmaņa, kam ir māja pie jūras.” 7 Tiklīdz eņģelis, kas ar viņu runāja, bija aizgājis, Kornēlijs pasauca divus kalpus un kādu dievbijīgu kareivi no tiem, kas pastāvīgi bija viņa rīcībā, 8 pastāstīja tiem visu un aizsūtīja tos uz Jafu.

9 Nākamajā dienā, kad tie vēl bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu* uzkāpa uz jumta lūgt Dievu. 10 Bet tad viņš sajuta stipru izsalkumu un gribēja paēst. Kamēr ēdiens vēl tika gatavots, Pēteris saņēma parādību*:+ 11 viņš redzēja debesis atvērtas un no tām nolaižamies kaut ko līdzīgu lielam linu palagam, kas aiz četriem stūriem tiek laists zemē. 12 Tajā bija visādi četrkājaini dzīvnieki un rāpuļi, kā arī putni. 13 Tad kāda balss viņam teica: ”Celies, Pēteri, kauj un ēd!” 14 Bet Pēteris atbildēja: ”Nemūžam, kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko aptraipītu un netīru.”+ 15 Tad balss atkal viņu uzrunāja, jau otro reizi: ”Nesauc par aptraipītu to, ko Dievs ir attīrījis.” 16 Tā notika vēl trešo reizi, un tūlīt tas viss tika pacelts debesīs.

17 Pēteris vēl aizvien bija neizpratnē, ko šī parādība varētu nozīmēt, kad Kornēlija sūtītie vīri, noskaidrojuši, kur ir Sīmaņa māja, jau stāvēja pie vārtiem.+ 18 Tie skaļi vaicāja, vai tur viesojas Sīmanis, ko sauc par Pēteri. 19 Kamēr Pēteris joprojām pārdomāja parādību, gars+ viņam teica: ”Tevi meklē trīs vīri. 20 Kāp lejā un ej tiem līdzi, nemaz nešaubīdamies, jo es tos esmu sūtījis.” 21 Nokāpis pie tiem, Pēteris sacīja: ”Es esmu tas, ko jūs meklējat. Kādēļ esat atnākuši?” 22 Tie atbildēja: ”Virsnieks Kornēlijs,+ taisns un dievbijīgs vīrs, par ko visa jūdu tauta runā tikai labu, no svēta eņģeļa ir saņēmis Dieva norādījumu aicināt tevi uz savu namu un uzklausīt, kas tev sakāms.” 23 Tad Pēteris tos ieaicināja iekšā un uzņēma kā savus viesus.

Otrā dienā viņš kopā ar dažiem brāļiem no Jafas devās tiem līdzi. 24 Nākamajā dienā viņi nonāca Cēzarejā. Kornēlijs, sasaucis savus radus un tuvākos draugus, viņus jau gaidīja. 25 Kad Pēteris ienāca, Kornēlijs izgāja viņam pretī, nometās ceļos viņam pie kājām un viņu godināja. 26 Bet Pēteris piecēla Kornēliju kājās, teikdams: ”Celies! Arī es esmu tikai cilvēks.”+ 27 Sarunādamies ar Kornēliju, Pēteris iegāja iekšā un ieraudzīja, ka tur ir sanācis daudz ļaužu. 28 Viņš tos uzrunāja: ”Jūs labi zināt, ka jūdiem nav atļauts saieties ar cittautiešiem vai tiem tuvoties.+ Taču Dievs man ir parādījis, ka nevienu cilvēku nevajag saukt par aptraipītu vai netīru.+ 29 Tāpēc, kad mani aicināja, es bez ierunām nācu šurp. Sakiet, kādēļ jūs mani esat aicinājuši?”

30 Tad Kornēlijs pastāstīja: ”Pirms četrām dienām ap šo pašu laiku, devītajā stundā, es savā namā lūdzu Dievu, kad manā priekšā nostājās vīrs spožā tērpā 31 un teica: ”Kornēlij, Dievs ir uzklausījis tavu lūgšanu un ievērojis, kā tu palīdzi trūcīgajiem. 32 Sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, ko sauc par Pēteri. Viņš ir apmeties ādmiņa Sīmaņa mājā pie jūras.”+ 33 Tāpēc es uzreiz sūtīju pēc tevis, un tu biji tik laipns, ka ieradies. Tagad mēs šeit esam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko Jehova* tev ir licis sacīt.”

34 Tad Pēteris sāka runāt: ”Tagad es tiešām saprotu, ka Dievs nešķiro cilvēkus*,+ 35 bet katrā tautā viņam ir patīkams ikviens, kas viņu bīstas un rīkojas pareizi.+ 36 Viņš ir sūtījis izraēliešiem vēsti — labo vēsti par mieru+ caur Jēzu Kristu, kas ir Kungs pār visiem.+ 37 Jūs jau zināt, par ko vispirms Galilejā+ un tad arī visā Jūdejā runāja pēc tam, kad Jānis bija sludinājis, aicinādams ļaudis kristīties, — 38 par Jēzu no Nācaretes. Dievs viņu bija svaidījis ar svēto garu+ un piešķīris viņam spēku, un Jēzus pārstaigāja zemi, darīdams labu un dziedinādams visus Velna nomocītos,+ jo Dievs bija ar viņu.+ 39 Mēs esam liecinieki visam, ko viņš darīja jūdu zemē un Jeruzālemē. Taču jūdi viņu nonāvēja, piekarot pie staba. 40 Dievs viņu trešajā dienā cēla augšā+ un ļāva viņam parādīties, 41 tomēr ne visiem cilvēkiem, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem — mums, kas esam ēduši un dzēruši kopā ar viņu pēc tam, kad viņš bija piecēlies no mirušajiem.+ 42 Jēzus mums lika sludināt ļaudīm un plaši liecināt,+ ka viņš ir tas, ko Dievs ir iecēlis tiesāt dzīvos un mirušos.+ 43 Par viņu visi pravieši liecina,+ ka ikviens, kas viņam tic, viņa vārdā saņem grēku piedošanu.”+

44 Kamēr Pēteris vēl runāja, pār visiem, kas klausījās šo vēsti*, nāca svētais gars.+ 45 Apgraizītie brāļi, kas bija atnākuši ar Pēteri, brīnījās, ka svētā gara dāvana tiek izlieta arī pār cittautiešiem, 46 jo viņi dzirdēja tos runājam svešās valodās un daudzinām Dievu.+ Tad Pēteris teica: 47 ”Vai kāds var liegt ūdeni šo cilvēku kristīšanai,+ ja reiz tie ir saņēmuši svēto garu tāpat kā mēs?” 48 Viņš lika tos kristīt Jēzus Kristus vārdā.+ Pēc tam tie viņu lūdza dažas dienas uzkavēties.

11 Apustuļi un brāļi, kas bija Jūdejā, dzirdēja, ka arī cittautieši ir pieņēmuši Dieva vēsti*. 2 Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizīšanas piekritēji+ sāka viņam pārmest: 3 ”Tu gāji pie neapgraizītajiem un ēdi kopā ar tiem!” 4 Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas paskaidroja: 5 ”Es biju Jafas pilsētā un lūdzu Dievu. Tad es redzēju parādību: tieši man priekšā nolaidās kaut kas līdzīgs lielam linu palagam, kas aiz četriem stūriem tiek laists zemē no debesīm.+ 6 Cieši ieskatījies, es ieraudzīju četrkājainus dzīvniekus, zvērus, rāpuļus un putnus. 7 Es izdzirdēju arī kādu balsi man sakām: ”Celies, Pēteri, kauj un ēd!” 8 Bet es atbildēju: ”Nemūžam, kungs, jo es nekad neesmu ņēmis mutē neko aptraipītu vai netīru.” 9 Tad balss no debesīm mani uzrunāja vēlreiz: ”Nesauc par aptraipītu to, ko Dievs ir attīrījis.” 10 Tas notika vēl trešo reizi, un pēc tam viss tika uzvilkts atpakaļ debesīs. 11 Tajā pašā brīdī pie mājas, kurā mēs bijām, pienāca trīs vīri, kas bija sūtīti pie manis no Cēzarejas.+ 12 Gars man teica, lai es eju tiem līdzi, nemaz nešaubīdamies. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā, kurš mani bija aicinājis.

13 Viņš mums pastāstīja, ka savā namā ir redzējis parādāmies eņģeli, kas teica: ”Sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, ko sauc par Pēteri,+ 14 un tas tev darīs zināmu, kā tu un visa tava saime varat izglābties.” 15 Bet, kad es sāku runāt, pār tiem nāca svētais gars, tāpat kā tas sākumā bija nācis pār mums.+ 16 Un tad es atcerējos vārdus, ko sacīja Kungs: ”Jānis gan kristīja ūdenī,+ bet jūs tiksiet kristīti ar svēto garu.”+ 17 Ja nu Dievs tiem ir devis to pašu dāvanu, ko mums, kas ticam Kungam Jēzum Kristum, kas tad es tāds esmu, ka varētu stāties ceļā Dievam?”+

18 To dzirdējuši, viņi vairs necēla iebildumus* un slavēja Dievu, sacīdami: ”Tātad Dievs arī cittautiešiem ir devis iespēju nožēlot grēkus un iegūt dzīvību.”+

19 Mācekļi, kas bija izklīduši+ vajāšanu dēļ, kuras sākās pēc Stefana nāves, nonāca līdz pat Feniķijai, Kiprai un Antiohijai, bet viņi sludināja vienīgi jūdiem.+ 20 Taču daži no viņiem, kas bija no Kipras un Kirēnes, ieradušies Antiohijā, vērsās pie tiem, kas runāja grieķiski, un sludināja tiem labo vēsti par Kungu Jēzu. 21 Jehova* bija ar viņiem, daudzi kļuva ticīgi un pievērsās Kungam.+

22 Ziņas par viņiem sasniedza Jeruzālemes draudzi, un uz Antiohiju tika aizsūtīts Barnaba.+ 23 Kad viņš tur ieradās un ieraudzīja, kā ir izpaudusies Dieva augstsirdīgā labestība, viņš priecājās un mudināja tos visus ar stingru apņēmību sirdī turēties pie Kunga.+ 24 Viņš bija krietns vīrs, svētā gara un ticības pilns. Kad Kungam pievienojās daudz ļaužu,+ 25 Barnaba devās uz Tarsu uzmeklēt Saulu+ 26 un, to atradis, atveda uz Antiohiju. Veselu gadu viņi pavadīja kopā ar turienes draudzi un daudzus mācīja. Tieši Antiohijā mācekļus pirmo reizi pēc Dieva gribas nosauca par kristiešiem.+

27 Tolaik no Jeruzālemes Antiohijā ieradās pravieši,+ 28 un viens no viņiem, vārdā Agabs,+ gara spēkā paredzēja, ka visā zemē izcelsies liels bads.+ Klaudija laikā tā arī notika. 29 Tad mācekļi apņēmās sūtīt palīdzību+ brāļiem Jūdejā — cik kurš varēja atļauties.+ 30 Viņi tā arī izdarīja un ar Barnabas un Saula starpniecību visu saziedoto nosūtīja vecākajiem.+

12 Ap to laiku ķēniņš Hērods* sāka nežēlīgi vajāt dažus no draudzes.+ 2 Viņš lika ar zobenu nogalināt+ Jēkabu, Jāņa brāli.+ 3 Redzēdams, ka jūdiem tas patika, viņš apcietināja arī Pēteri. (Tas notika Neraudzētās maizes svētku dienās.)+ 4 Kad Pēteris bija saņemts ciet un iemests cietumā,+ Hērods pavēlēja kareivjiem viņu apsargāt četrās maiņās, pa četriem kareivjiem katrā. Pēc Pashas Hērods taisījās viņu vest ļaužu priekšā, lai tiesātu. 5 Tā nu Pēteri turēja cietumā, bet draudze dedzīgi lūdza par viņu Dievu.+

6 Naktī, pirms Hērods gribēja viņu vest uz tiesu, Pēteris, saslēgts ar divām ķēdēm, gulēja starp diviem kareivjiem, un durvju priekšā stāvēja sargi, kas apsargāja cietumu. 7 Tad parādījās Jehovas* eņģelis,+ un kamerā atspīdēja gaisma. Piegrūdis Pēterim pie sāniem, eņģelis viņu pamodināja ar vārdiem: ”Celies aši!” Un ķēdes nokrita no Pētera rokām.+ 8 Eņģelis teica: ”Apģērbies un apauj sandales!”, un viņš tā arī izdarīja. Pēc tam eņģelis mudināja: ”Uzvelc virsdrēbes un seko man.” 9 Pēteris izgāja ārā un tam sekoja, bet viņš nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, jo viņam likās, ka redz parādību. 10 Pagājuši garām pirmajam sargpostenim un pēc tam otrajam, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas veda uz pilsētu, un tie viņu priekšā paši no sevis atvērās. Kad viņi bija izgājuši ārā un nogājuši kādu gabalu pa ielu, eņģelis viņu pēkšņi atstāja. 11 Beidzot Pēteris aptvēra, kas notiek, un teica: ”Tagad es tiešām zinu, ka Jehova ir sūtījis savu eņģeli un paglābis mani no Hēroda un no visa tā, uz ko jūdi cerēja.”+

12 To sapratis, viņš gāja uz Jāņa mātes Marijas namu — tā Jāņa, ko sauc arī par Marku.+ Tur daudzi bija sapulcējušies un lūdza Dievu. 13 Kad viņš pieklauvēja pie vārtiem, kalpone, vārdā Rode, devās noskaidrot, kas tur ir. 14 Pazinusi Pētera balsi, viņa bija tik priecīga, ka nevis atvēra vārtus, bet ieskrēja iekšā pavēstīt pārējiem, ka pie vārtiem stāv Pēteris. 15 Tie izsaucās: ”Tu neesi pie pilna prāta!”, tomēr viņa palika pie sava. Tad tie sāka spriest: ”Tas ir viņa eņģelis.” 16 Bet Pēteris joprojām klauvēja. Kad tie atvēra vārtus un ieraudzīja Pēteri, tie bija bezgala pārsteigti. 17 Ar rokas mājienu palūdzis klusumu, viņš tiem sīki izstāstīja, kā Jehova viņu bija izvedis no cietuma, un teica: ”Pastāstiet to Jēkabam+ un brāļiem!” Tad Pēteris izgāja ārā un devās uz citu vietu.

18 Kad uzausa diena, kareivju vidū izcēlās liels satraukums, jo neviens nezināja, kur palicis Pēteris. 19 Hērods viņu visur izmeklējās, bet neatrada. Tad viņš nopratināja sargus un pavēlēja tos aizvest un sodīt.+ Pēc tam Hērods devās no Jūdejas uz Cēzareju un kādu laiku uzturējās tur.

20 Viņš bija noskaities uz tiriešiem un sidoniešiem. Bet tie apvienojušies ieradās pie viņa un, noskaņojuši sev par labu ķēniņa galminieku Blastu, lūdza mieru, jo viņu zeme saņēma pārtiku no ķēniņa zemes. 21 Iepriekš noteiktā dienā Hērods, uzvilcis ķēniņa tērpu, apsēdās tiesneša vietā un uzrunāja tautu. 22 Sanākušie ļaudis sauca: ”Tā ir dieva balss, nevis cilvēka!” 23 Tajā pašā mirklī Jehovas eņģelis sodīja* Hērodu, jo viņš nedeva godu Dievam. Viņu saēda tārpi, un viņš nomira.

24 Bet Jehovas vēsts* turpināja izplatīties un ticīgo skaits auga.+

25 Kad Barnaba+ un Sauls bija nogādājuši palīdzību Jeruzālemē,+ viņi devās atpakaļ, ņemot līdzi Jāni,+ sauktu par Marku.

13 Antiohijas draudzē bija pravieši un skolotāji:+ Barnaba, Simeons, ko sauca par Nigeru, kirēnietis Lūkijs, Manaēns, kas bija skolojies kopā ar zemes valdnieku* Hērodu*, un Sauls. 2 Kad tie kalpoja Jehovam* un gavēja, svētais gars teica: ”Nošķiriet man Barnabu un Saulu+ darbam, kuram es tos esmu aicinājis.”+ 3 Tad tie atkal gavēja un lūdza Dievu un pēc tam uzlika Barnabam un Saulam rokas un palaida viņus ceļā.

4 Tā viņi, svētā gara sūtīti, aizgāja uz Seleikiju un no turienes ar kuģi aizbrauca uz Kipru. 5 Ieradušies Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdus jūdu sinagogās. Viņiem līdzi bija arī Jānis, kas bija viņu palīgs.+

6 Kad viņi bija šķērsojuši visu salu un tikuši līdz Pafai, viņi sastapa kādu jūdu, vārdā Barjēzus, kas bija burvis un viltus pravietis. 7 Viņš kalpoja pie prokonsula* Sergija Paula, gudra vīra, kas, pasaucis Barnabu un Saulu pie sevis, ļoti gribēja dzirdēt Dieva vārdus. 8 Bet Elima, burvis (tā viņa vārds ir tulkojams), stājās viņiem pretī un centās nepieļaut, ka prokonsuls pievēršas ticībai. 9 Tad Saulu, sauktu arī par Pāvilu, piepildīja svētais gars, un viņš, cieši paskatījies uz Elimu, 10 teica: ”Ak tu Velna dēls,+ tu esi visādu viltību un nelietību pilns! Visa taisnā ienaidniek, vai tu nebeigsi sagrozīt Jehovas taisnos ceļus? 11 Lūk, Jehova tevi sodīs: tu kļūsi akls un kādu laiku neredzēsi saules gaismu.” Tajā pašā mirklī pār Elimu nāca bieza migla un tumsa, un viņš, taustīdamies apkārt, meklēja kādu, kas viņu vestu pie rokas. 12 Kad prokonsuls redzēja, kas bija noticis, viņš, būdams ļoti pārsteigts par Jehovas mācību, kļuva ticīgs.

13 Pāvils un viņa ceļabiedri no Pafas izbrauca jūrā un ieradās Pergē, kas ir Pamfīlijā. Tur Jānis+ viņus atstāja un atgriezās Jeruzālemē,+ 14 bet viņi no Perges devās tālāk un nonāca Pisidijas Antiohijā. Sabata dienā viņi iegāja sinagogā+ un apsēdās. 15 Pēc tam, kad bija lasīta bauslība+ un praviešu raksti, sinagogas priekšnieki viņiem sūtīja uzaicinājumu: ”Brāļi, ja jums ir kādi uzmundrinājuma vārdi ļaudīm, tad sakiet!”

16 Tad Pāvils piecēlās un, pamājis ar roku, teica: ”Izraēlieši un pārējie, kas bīstaties Dievu, klausieties! 17 Šīs tautas, Izraēla, Dievs izraudzījās mūsu tēvus, viņš paaugstināja savu tautu, kad tā dzīvoja Ēģiptē, svešā zemē, un ar spēcīgu roku izveda savus ļaudis no turienes.+ 18 Kādus četrdesmit gadus viņš bija pret tiem iecietīgs tuksnesī+ 19 un pēc tam, iznīcinājis Kanaānā septiņas tautas, iedalīja tiem īpašumā šo tautu zemi.+ 20 Tas viss ilga aptuveni četrsimt piecdesmit gadu.

Pēc tam viņš tiem deva tiesnešus, un tā bija līdz pravieša Samuēla laikam.+ 21 Bet tad tie pieprasīja ķēniņu,+ un Dievs tiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjamīna cilts,+ kurš valdīja četrdesmit gadu. 22 Vēlāk, atteicies no Saula, viņš tiem par ķēniņu iecēla Dāvidu,+ par ko viņš liecināja: ”Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu,+ vīru, kurš man ir patīkams+ un kurš darīs visu, ko es vēlos.” 23 No viņa pēcnācējiem* Dievs, kā solījis, ir sagādājis Izraēlam glābēju — Jēzu.+ 24 Pirms tā atnākšanas Jānis visai Izraēla tautai sludināja, ka ir jākristījas par apliecinājumu grēku nožēlai.+ 25 Kad Jāņa gaitas tuvojās beigām, viņš norādīja: ”Es neesmu tas, par ko jūs mani uzskatāt. Bet pēc manis nāk kāds cits — viņam es neesmu cienīgs pat noaut sandales no kājām.”+

26 Brāļi, Ābrahāma pēcnācēji un visi pārējie, kas bīstaties Dievu, mums ir sūtīta vēsts par šo glābšanu.+ 27 Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadītāji viņu neatzina un, spriezdami tiesu, piepildīja praviešu vārdus,+ ko lasa priekšā katru sabatu. 28 Kaut arī tie neatrada nekādu pamatu nāves spriedumam,+ tie pieprasīja Pilātam sodīt viņu ar nāvi.+ 29 Kad tie bija izdarījuši visu, kas par viņu rakstīts, viņu noņēma no staba un guldīja kapā.+ 30 Bet Dievs viņu piecēla no mirušajiem,+ 31 un daudz dienu viņš parādījās tiem, kas no Galilejas kopā ar viņu bija atnākuši uz Jeruzālemi un kas tagad tautai liecina par viņu.+

32 Mēs jums sludinām labo vēsti par mūsu tēviem doto solījumu, 33 ko Dievs, celdams augšā Jēzu,+ ir izpildījis mums, viņu bērniem, kā ir rakstīts otrajā psalmā: ”Tu esi mans dēls, šodien es esmu kļuvis par tavu tēvu.”+ 34 Bet par to, ka Dievs viņu ir cēlis augšā no mirušajiem un viņam nekad nebūs jāatgriežas iznīcībā, Dievs ir teicis šādi: ”Es jums dāvāšu Dāvidam solīto uzticīgo mīlestību, uz ko var paļauties.”+ 35 Tāpēc arī kādā citā psalmā viņš saka: ”Tu neļausi savam uzticīgajam kalpam pieredzēt satrūdēšanu.”+ 36 Dāvids, kas savā laikā pildīja Dieva gribu, nomira, tika guldīts pie saviem tēviem un pieredzēja satrūdēšanu.+ 37 Turpretī tas, ko Dievs cēla augšā, nepieredzēja satrūdēšanu.+

38 Tad nu, brāļi, lai jums top zināms, ka jums tiek sludināta grēku piedošana, kas iespējama ar viņa starpniecību,+ 39 un ka ikviens, kas tic, caur viņu tiek atzīts par nevainīgu visās lietās, kurās jūs nevarēja atzīt par nevainīgiem pēc Mozus bauslības.+ 40 Tāpēc piesargieties, lai ar jums nenotiktu tā, kā teikts praviešu rakstos: 41 ”Skatieties, nicinātāji, brīnieties un pazūdiet, jo es jūsu dienās daru tādu darbu, ka jūs neticēsiet, pat ja kāds jums to stāstītu.””+

42 Pāvilam un Barnabam ejot ārā, ļaudis lūdza, lai viņi ar tiem runātu par šīm lietām arī nākamajā sabatā. 43 Kad sinagogā sanākušie sāka izklīst, daudzi jūdi un prozelīti, kas pielūdza Dievu, sekoja Pāvilam un Barnabam, kuri sarunājās ar tiem un mudināja tos rīkoties tā, lai viņi paliktu Dieva augstsirdīgās labestības cienīgi.+

44 Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sanāca klausīties Jehovas vārdus. 45 Kad jūdi ieraudzīja ļaužu pūļus, tos pārņēma niknums*, un tie zaimodami apstrīdēja Pāvila sacīto.+ 46 Tad Pāvils un Barnaba tiem drosmīgi atbildēja: ”Jums pirmajiem bija jādzird Dieva vārdi,+ bet, tā kā jūs tos atraidāt un neuzskatāt sevi par mūžīgas dzīves cienīgiem, tad mēs vēršamies pie citām tautām.+ 47 Jo Jehova mums ir devis šādu pavēli: ”Es tevi esmu iecēlis par gaismu tautām, lai tu būtu par glābšanu līdz pat zemes malām.””+

48 Cittautieši, to dzirdēdami, priecājās un slavēja Jehovas vārdus, un visi, kam bija pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi, sāka ticēt. 49 Un Jehovas vārdi izskanēja pa visu to zemi. 50 Taču jūdi sakūdīja cienījamas, dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus un panāca, ka Pāvilu un Barnabu sāka vajāt+ un izdzina ārpus viņu robežām. 51 Tie nokratīja putekļus no kājām* un aizgāja uz Ikoniju.+ 52 Bet mācekļi bija prieka+ un svētā gara pilni.

14 Ikonijā Pāvils un Barnaba iegāja jūdu sinagogā un sludināja tā, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi. 2 Bet tie jūdi, kas neticēja, samusināja cittautiešus un noskaņoja tos pret brāļiem.+ 3 Viņi tur pavadīja krietnu laiku un Jehovas* spēkā droši sludināja. Viņš tiem ļāva darīt zīmes un brīnumus, lai apstiprinātu vēsti par savu labestību*.+ 4 Pilsētas ļaudis sašķēlās: vieni bija jūdu pusē, bet citi — apustuļu pusē. 5 Bet, kad cittautieši un jūdi ar saviem vadītājiem gribēja apustuļiem uzbrukt, lai viņus pazemotu un nomētātu ar akmeņiem,+ 6 viņi, par to uzzinājuši, aizbēga un devās uz Likaonijas pilsētām Listru un Derbi un to apkārtni.+ 7 Tur viņi turpināja sludināt labo vēsti.

8 Listrā bija kāds vīrs, kuram jau kopš dzimšanas neklausīja kājas un kurš vēl nekad nebija staigājis. 9 Viņš sēdēja un klausījās, ko Pāvils runāja. Uzmanīgi ielūkojies šajā cilvēkā un sapratis, ka viņam ir ticība un viņš var tikt dziedināts,+ 10 Pāvils skaļi teica: ”Celies kājās!” Vīrs pielēca kājās un sāka staigāt.+ 11 Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija paveicis, tie likaoniešu valodā sauca: ”Dievi cilvēku izskatā ir nonākuši pie mums!”+ 12 Tie sauca Barnabu par Zevu, bet Pāvilu par Hermeju, jo viņš bija galvenais runātājs. 13 Turpat pie pilsētas atradās Zeva templis, un Zeva priesteris atveda pie pilsētas vārtiem vēršus, atnesa vainagus un gribēja kopā ar ļaudīm upurēt.

14 Taču, kad apustuļi Barnaba un Pāvils par to dzirdēja, viņi saplēsa savas drēbes, metās pūlī un kliedza: 15 ”Vīri, kāpēc jūs tā darāt? Arī mēs esam cilvēki ar saviem trūkumiem, tāpat kā jūs.+ Mēs jums sludinām labo vēsti, lai jūs novērstos no šīm niecībām un pievērstos dzīvajam Dievam, kurš radījis debesis, zemi, jūru un visu, kas tajās.+ 16 Agrākos laikos viņš visām tautām ļāva iet savus ceļus,+ 17 un tomēr viņš pastāvīgi apliecināja, kāds viņš ir,+ darīdams labu — dodams jums no debesīm lietu, kā arī ražīgus laikus,+ bagātīgi sagādādams jums uzturu un pildīdams jūsu sirdis ar prieku.”+ 18 To sakot, viņi tikai ar pūlēm atturēja ļaudis, lai tie viņiem neupurētu.

19 Bet no Antiohijas un Ikonijas ieradās jūdi, un, viņu sakūdīti,+ ļaudis nomētāja Pāvilu ar akmeņiem un izvilka ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris.+ 20 Tomēr, kad ap viņu bija sanākuši mācekļi, Pāvils piecēlās un atgriezās pilsētā. Nākamajā dienā viņš kopā ar Barnabu devās uz Derbi.+ 21 Šajā pilsētā viņi sludināja labo vēsti un palīdzēja daudziem kļūt par mācekļiem, bet pēc tam atgriezās Listrā, Ikonijā un Antiohijā. 22 Tur viņi stiprināja mācekļus,+ mudinādami tos palikt stipriem ticībā un sacīdami: ”Mums daudz kas jāpārcieš, lai tiktu Dieva valstībā.”+ 23 Viņi katrā draudzē iecēla vecākos+ un, gavējot un lūdzot,+ uzticēja tos Jehovam, kuram tie bija sākuši ticēt.

24 Izgājuši cauri Pisidijai, viņi nonāca Pamfīlijā,+ 25 kur sludināja Dieva vārdus Pergē, bet pēc tam aizgāja uz Ataliju. 26 No turienes viņi ar kuģi devās uz Antiohiju, kur iepriekš brāļi bija lūguši, lai Dievs savā labestībā palīdz viņiem izpildīt uzdevumu, ko viņi tagad bija pabeiguši.+

27 Ieradušies Antiohijā, viņi sapulcināja draudzi un pastāstīja, cik daudz Dievs ar viņu starpniecību ir darījis un ka viņš tautām ir atvēris ticības durvis.+ 28 Tā viņi pavadīja kopā ar mācekļiem diezgan ilgu laiku.

15 Daži, kas bija ieradušies no Jūdejas, mācīja brāļus: ”Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības,+ jūs nevarat tikt glābti.” 2 Starp tiem un Pāvilu un Barnabu izcēlās ne mazums domstarpību un strīdu. Galu galā tika nolemts, ka Pāvils, Barnaba un daži citi brāļi dosies pie apustuļiem un vecākajiem uz Jeruzālemi,+ lai nodotu tiem izskatīšanai šo jautājumu.

3 Draudze viņus pavadīja, un viņi gāja caur Feniķiju un Samariju, stāstīdami brāļiem par cittautiešu pievēršanos ticībai un tā sagādādami tiem lielu prieku. 4 Kad viņi bija ieradušies Jeruzālemē, draudze, apustuļi un vecākie viņus laipni uzņēma, un viņi pastāstīja, cik daudz Dievs ir paveicis ar viņu starpniecību. 5 Bet daži no farizeju novirziena*, kas bija kļuvuši ticīgi, piecēlās un teica: ”Vajag tos apgraizīt un likt tiem ievērot Mozus bauslību.”+

6 Apustuļi un vecākie sapulcējās, lai šo jautājumu izskatītu. 7 Pēc ilgām un spraigām pārrunām Pēteris piecēlās un sacīja: ”Brāļi, jūs labi zināt, ka jau kopš pirmajām dienām Dievs no mums visiem ir izredzējis mani, lai cittautieši no manas mutes dzirdētu labo vēsti un sāktu ticēt.+ 8 Dievs, kas pazīst sirdis,+ ir apliecinājis, ka viņš tos pieņem, piešķirdams tiem svēto garu,+ tāpat kā mums. 9 Viņš pret tiem nav izturējies citādi kā pret mums,+ bet ir attīrījis to sirdis ar ticību.+ 10 Kāpēc tad jūs gribat izaicināt* Dievu un uzkraut mācekļiem jūgu,+ ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām nest?+ 11 Mēs ticam, ka tiksim glābti pēc Kunga Jēzus augstsirdīgās labestības,+ tāpat kā tie.”+

12 Tad visi klātesošie apklusa un klausījās, kā Barnaba un Pāvils stāstīja par daudzajām zīmēm un brīnumiem, ko Dievs ar viņu starpniecību bija darījis citu tautu vidū. 13 Kad viņi bija beiguši runāt, Jēkabs sacīja: ”Brāļi, uzklausiet mani! 14 Simeons*+ tikko pastāstīja, kā Dievs pirmo reizi ir pievērsis uzmanību citām tautām, lai no tām sapulcētu tautu savam vārdam*.+ 15 Ar to saskan praviešu vārdi, kā ir rakstīts: 16 ”Pēc tam es atgriezīšos un atkal uzcelšu sagruvušo Dāvida namu, es to uzcelšu no drupām un atjaunošu, 17 lai atlikušie ļaudis cītīgi meklētu Jehovu* līdz ar visu tautu cilvēkiem, kas nosaukti manā vārdā, saka Jehova, kurš dara to,+ 18 kas ir zināms kopš senlaikiem.”+ 19 Tāpēc es domāju, ka nevajag apgrūtināt cittautiešus, kas pievēršas Dievam,+ 20 bet vajag tiem rakstīt, lai tie atturas no visa, kas elku apgānīts,+ no netiklības*,+ no nožņaugtu dzīvnieku* gaļas un no asinīm.+ 21 Mozus vārdus taču jau no seniem laikiem sludina katrā pilsētā un ik sabatu lasa priekšā sinagogās.”+

22 Tad apustuļi un vecākie kopā ar visu draudzi nolēma izraudzīties no sava vidus vīrus un sūtīt tos līdzi Pāvilam un Barnabam uz Antiohiju. Viņi izraudzījās Jūdu, ko sauca par Barsabu, un Sīlu,+ brāļus, kas bija no draudzes vadītājiem, 23 un deva tiem līdzi šādu vēstuli:

”Apustuļi un vecākie, jūsu brāļi, sveicina brāļus no citām tautām Antiohijā,+ Sīrijā un Kilikijā! 24 Mēs esam dzirdējuši, ka daži no mūsu vidus ar savām runām ir jūs satraukuši+ un sajaukuši jums prātu, lai gan mēs tiem neesam devuši nekādus norādījumus. 25 Tāpēc mēs vienprātīgi esam nolēmuši sūtīt pie jums izraudzītus vīrus kopā ar mūsu mīļajiem brāļiem Barnabu un Pāvilu, 26 kas ir riskējuši ar savu dzīvību mūsu Kunga Jēzus Kristus vārda dēļ.+ 27 Tad nu mēs sūtām Jūdu un Sīlu, lai viņi to pašu pastāstītu arī mutvārdos.+ 28 Svētais gars+ un mēs esam atzinuši par labu neuzlikt jums nekādu citu nastu kā vien to, kas ir nepieciešams: 29 atturēties no tā, kas upurēts elkiem,+ no asinīm,+ no nožņaugtu dzīvnieku* gaļas+ un no netiklības*.+ Ja jūs no tā visa rūpīgi sargāsieties, jums klāsies labi. Palieciet sveiki!”

30 Aizvadīti ceļā, šie brāļi devās uz Antiohiju, kur saaicināja visus mācekļus un nodeva tiem vēstuli. 31 Kad tie izlasīja vēstuli, tie priecājās par saņemto uzmundrinājumu. 32 Jūda un Sīla, kas arī paši bija pravieši, daudz runāja ar brāļiem, tos uzmundrinādami un stiprinādami.+ 33 Kad viņi tur kādu laiku bija uzturējušies, brāļi viņus atlaida ar mieru atpakaļ pie tiem, kas viņus bija sūtījuši. 34 ——* 35 Bet Pāvils un Barnaba palika Antiohijā, mācīja un kopā ar daudziem citiem sludināja labo vēsti — Jehovas vārdus.

36 Pēc kāda laika Pāvils sacīja Barnabam: ”Atgriezīsimies un apraudzīsim brāļus visās pilsētās, kurās mēs sludinājām Jehovas vārdus, lai uzzinātu, kā tiem klājas.”+ 37 Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, ko sauca par Marku.+ 38 Bet Pāvils uzskatīja, ka nebūtu pareizi ņemt viņu līdzi, jo viņš tos Pamfīlijā bija atstājis un nebija gājis sludināt kopā ar tiem.+ 39 Uzliesmoja nikns strīds, un viņu ceļi šķīrās. Barnaba+ paņēma Marku un ar kuģi aizbrauca uz Kipru, 40 savukārt Pāvils izvēlējās Sīlu un, kad brāļi bija lūguši, lai Jehova savā labestībā* par viņu gādā, devās ceļā.+ 41 Viņš pārstaigāja Sīriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes.

16 Pāvils ieradās Derbē un pēc tam Listrā.+ Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs,+ ticīgas jūdietes dēls, bet viņa tēvs bija grieķis. 2 Brāļi Listrā un Ikonijā labi atsaucās par viņu. 3 Pāvils vēlējās ņemt Timoteju līdzi, bet jūdu dēļ, kuri dzīvoja tajā apvidū, viņš to apgraizīja,+ jo visi zināja, ka Timoteja tēvs ir grieķis. 4 Iedami pa pilsētām, viņi pavēstīja, kādus rīkojumus ir devuši apustuļi un vecākie Jeruzālemē, un lika tos ievērot.+ 5 Tā draudzes kļuva aizvien stiprākas ticībā un dienu no dienas auga.

6 Viņi izgāja cauri Frīģijai un Galatijai,+ jo svētais gars viņiem aizliedza sludināt Āzijā. 7 Nonākuši Mīsijā, viņi gribēja doties uz Bitīniju,+ bet Jēzus gars viņiem neļāva. 8 Tad viņi izgāja cauri Mīsijai un nonāca Troādā. 9 Naktī Pāvils redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja viņa priekšā un lūdza: ”Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” 10 Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs uzreiz posāmies ceļā uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina tur sludināt labo vēsti.

11 Tā nu mēs no Troādas izbraucām jūrā un taisnā ceļā devāmies uz Samotrāki, bet nākamajā dienā — uz Neapoli. 12 No turienes mēs aizgājām uz Filipiem,+ kas ir Romas kolonija un galvenā pilsēta tajā Maķedonijas apgabalā. Šajā pilsētā mēs palikām dažas dienas. 13 Sabata dienā mēs izgājām ārpus pilsētas vārtiem pie upes, jo domājām, ka tur varētu būt lūgšanu vieta, un apsēdušies uzsākām sarunu ar sievietēm, kas tur bija sanākušas. 14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, purpura pārdevēja no Tiatīras+ pilsētas, un Jehova* viņai atvēra sirdi, lai viņa uzklausītu Pāvila teikto. 15 Kad viņa ar savu saimi bija kristījusies,+ viņa mūs lūdza: ”Ja jūs uzskatāt, ka esmu uzticīga Jehovam, nāciet un apmetieties pie manis!” Un tā viņa mūs pierunāja.

16 Reiz, kad gājām uz lūgšanu vietu, mēs sastapām kādu kalponi, kuru savā varā bija pārņēmis ļauns gars — zīlēšanas dēmons.+ Ar pareģošanu viņa sagādāja saviem kungiem lielu peļņu. 17 Viņa sekoja Pāvilam un mums, saukdama: ”Šie cilvēki ir Visaugstākā Dieva kalpi,+ kas jums sludina glābšanas ceļu!” 18 Viņa to darīja daudzas dienas, līdz Pāvilam tas apnika, un viņš pagriezies teica garam: ”Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no viņas!” Un tajā pašā brīdī gars izgāja.+

19 Kad nu viņas kungi redzēja, ka to peļņas avots ir zudis,+ tie sagrāba Pāvilu un Sīlu un aizvilka viņus uz tirgus laukumu pie varasvīriem.+ 20 Pieveduši viņus pie pilsētas valdes locekļiem, tie teica: ”Šie cilvēki saceļ mūsu pilsētā nemieru+ un, būdami jūdi, 21 sludina paražas, ko mums, romiešiem*, nav pieļaujams ne pārņemt, ne ievērot.” 22 Tad pūlis iedegās sašutumā pret Pāvilu un Sīlu, un pilsētas valdes locekļi, norāvuši viņiem virsdrēbes, pavēlēja viņus pērt ar rīkstēm.+ 23 Pēc daudziem sitieniem tie iemeta viņus cietumā un lika cietuma uzraugam viņus rūpīgi apsargāt.+ 24 Saņēmis šādu pavēli, uzraugs viņus ieslodzīja cietuma dziļākajā telpā un ieslēdza viņu kājas siekstā.

25 Nakts vidū Pāvils un Sīla lūdza Dievu un dziedāja viņam slavas dziesmas,+ bet pārējie ieslodzītie viņos klausījās. 26 Pēkšņi notika stipra zemestrīce, kas satricināja cietuma pamatus. Acumirklī visas durvis atvērās, un visiem nokrita važas.+ 27 Kad cietuma uzraugs pamodies ieraudzīja, ka cietuma durvis ir vaļā, viņš izvilka zobenu un gribēja nonāvēties, jo domāja, ka ieslodzītie ir izbēguši.+ 28 Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: ”Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit!” 29 Uzraugs palūdza gaismu, ieskrēja iekšā un drebēdams nokrita Pāvila un Sīlas priekšā. 30 Pēc tam, izvedis tos ārā, viņš jautāja: ”Kungi, kas man jādara, lai es tiktu izglābts?” 31 ”Tici Kungam Jēzum, un tu tiksi izglābts — gan tu, gan tava saime,”+ tie atbildēja. 32 Tad tie uzraugam un visai viņa saimei pavēstīja Jehovas vārdus. 33 Tajā pašā nakts stundā viņš tos aizveda sev līdzi un apmazgāja tiem brūces. Tad viņš un visa viņa saime bez kavēšanās kristījās.+ 34 Viņš tos ieveda savā mājā, uzklāja tiem galdu un kopā ar savu saimi ļoti priecājās, ka bija sācis ticēt Dievam.

35 Kad uzausa diena, pilsētas valdes locekļi sūtīja sargus ar ziņu: ”Atbrīvo šos cilvēkus.” 36 Cietuma uzraugs nodeva šo ziņu Pāvilam un teica: ”Pilsētas valdes locekļi ir pavēlējuši jūs abus atbrīvot. Tāpēc nāciet laukā un ejiet ar mieru!” 37 Bet Pāvils atsūtītajiem sargiem sacīja: ”Viņi bez tiesas sprieduma, visiem redzot, mūs nopēra, kaut arī esam romieši,+ un ielika cietumā, bet tagad slepus met ārā? Nu nē! Lai viņi paši nāk un izved mūs ārā.” 38 Tad sargi atstāstīja šos vārdus pilsētas valdes locekļiem. Izdzirdējuši, ka šie cilvēki ir romieši, valdes locekļi nobijās.+ 39 Tie atnāca, atvainojās viņiem un, izveduši no cietuma, lūdza viņus aiziet no pilsētas. 40 Kad Pāvils un Sīla bija iznākuši no cietuma, viņi aizgāja uz Lidijas namu, satika brāļus, tos uzmundrināja+ un devās prom.

17 Viņi izgāja cauri Amfipolei un Apollonijai un nonāca Tesalonikā,+ kur bija jūdu sinagoga. 2 Pāvils pēc sava paraduma+ iegāja sinagogā un tur trīs sabatus apsprieda ar cilvēkiem Rakstus,+ 3 minēdams no tiem pierādījumus un paskaidrodams, ka Kristum bija jācieš+ un jāpieceļas no mirušajiem.+ Viņš sacīja: ”Šis Jēzus, ko es jums sludinu, ir Kristus.” 4 Daži no viņa klausītājiem kļuva ticīgi un pievienojās Pāvilam un Sīlam,+ tāpat kā liels pulks grieķu, kas pielūdza Dievu, un ne mazums ietekmīgu sieviešu.

5 Bet jūdi, niknuma* pārņemti,+ sapulcēja salašņas, kas slaistījās tirgus laukumā, un, savākuši pūli, sacēla pilsētā nemieru. Viņi iebruka Jāsona mājā un meklēja Pāvilu un Sīlu, lai tos izvestu ārā pie pūļa. 6 Taču viņi tos neatrada, tāpēc aizvilka Jāsonu un dažus brāļus pie pilsētas vadītājiem un sauca: ”Tie cilvēki, kas ir sacēluši kājās visu pasauli, ir atnākuši arī šurp,+ 7 un Jāsons tos ir uzņēmis pie sevis. Viņi visi pārkāpj imperatora rīkojumus, sakot, ka ir cits ķēniņš — Jēzus.”+ 8 Šie vārdi satrauca pūli un pilsētas vadītājus. 9 Bet, saņēmuši no Jāsona un pārējiem drošības naudu, pilsētas vadītāji ļāva tiem iet.

10 Tajā pašā naktī brāļi Pāvilu un Sīlu aizsūtīja uz Beroju. Ieradušies tur, viņi iegāja jūdu sinagogā. 11 Berojiešiem bija labāka attieksme nekā Tesalonikas jūdiem, tie ļoti labprāt uzklausīja Dieva vārdus un katru dienu pētīja Rakstus, lai pārliecinātos, vai dzirdētais ir patiesība. 12 No tiem daudzi kļuva ticīgi, tāpat arī ne mazums grieķu — gan daudzas cienījamas sievietes, gan vīrieši. 13 Bet, kad Tesalonikas jūdi uzzināja, ka Pāvils sludina Dieva vārdus arī Berojā, viņi tur ieradās, lai satrauktu un sakūdītu ļaudis.+ 14 Tad brāļi nekavējoties sūtīja Pāvilu uz jūras piekrasti,+ bet Sīla un Timotejs palika Berojā. 15 Pavadoņi aizveda Pāvilu līdz pat Atēnām un tad devās atpakaļ, saņēmuši Pāvila norādījumu nodot Sīlam un Timotejam+ ziņu, ka tiem pēc iespējas ātrāk jāierodas pie viņa.

16 Kamēr Pāvils Atēnās tos gaidīja, viņš ievēroja, ka pilsēta ir pilna ar elkiem, un viņu pārņēma sašutums. 17 Viņš runāja sinagogā ar jūdiem un citiem, kas pielūdza Dievu, bet tirgus laukumā ik dienas ar visiem, kas gadījās tuvumā. 18 Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi sāka ar viņu strīdēties. Vieni sacīja: ”Ko šis pļāpa grib teikt?”, bet citi: ”Izskatās, ka viņš ir svešu dievību sludinātājs,” — jo viņš sludināja labo vēsti par Jēzu un augšāmcelšanu.+ 19 Tāpēc tie sagrāba Pāvilu, aizveda viņu uz areopāgu* un jautāja: ”Vai mēs varam uzzināt, kas ir šī jaunā mācība, par kuru tu runā? 20 Tu mums stāsti kaut ko nedzirdētu, un mēs gribam noskaidrot, ko tas nozīmē.” 21 Bet visi atēnieši un svešzemnieki, kas tur bija apmetušies, brīvajā laikā to vien darīja kā stāstīja un klausījās kaut ko jaunu.

22 Stāvēdams areopāga+ vidū, Pāvils sacīja: ”Atēnieši, es redzu, ka jūs esat ļoti ticīgi cilvēki*.+ 23 Staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es ieraudzīju arī kādu altāri ar uzrakstu ”Nepazīstamam Dievam”. Tad nu, ko jūs nepazīdami pielūdzat, to es jums sludinu. 24 Dievs, kurš radījis pasauli un visu, kas tajā, būdams debesu un zemes Kungs,+ nemājo rokām celtos tempļos,+ 25 un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kaut ko vajadzētu,+ jo viņš pats visiem dod dzīvību, elpu+ un visu. 26 No viena cilvēka+ viņš ir licis rasties visām tautām un dzīvot pa visu zemes virsu,+ un viņš ir noteicis laikus un nospraudis robežas, kur cilvēkiem dzīvot,+ 27 lai tie meklētu Dievu, pūlētos viņu uziet un arī atrastu,+ kaut gan, taisnību sakot, viņš nav tālu nevienam no mums. 28 Jo, pateicoties viņam, mēs dzīvojam, kustamies un esam, kā jau ir teikuši daži jūsu dzejnieki: ”Mēs visi esam viņa bērni.”

29 Tā kā mēs esam Dieva bērni,+ mums nebūtu jādomā, ka Dievs ir līdzīgs* zeltam, sudrabam vai akmenim — cilvēka izdomātam un prasmīgi veidotam tēlam.+ 30 Agrāk Dievs ir pacietis šādu nezināšanu*,+ bet tagad viņš aicina visus ļaudis, lai kur tie dzīvotu, nožēlot grēkus, 31 jo Dievs ir noteicis dienu, kad viņš taisnīgi tiesās+ pasauli ar viņa izraudzīta vīra starpniecību, un, pieceldams šo vīru no mirušajiem,+ Dievs visiem ir devis apstiprinājumu, ka tā noteikti būs.”

32 Kad tie dzirdēja par mirušo augšāmcelšanu, daži viņu izsmēja,+ bet citi teica: ”Par to tu mums varēsi pastāstīt kādu citu reizi.” 33 Tad Pāvils devās projām, 34 bet daži viņam pievienojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija areopāga tiesnesis Dionīsijs, kāda sieviete, vārdā Damarida, un vēl citi.

18 Pēc tam Pāvils atstāja Atēnas un ieradās Korintā. 2 Tur viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akils,+ kas bija dzimis Pontā. Tas kopā ar savu sievu Priskillu nesen bija ieradies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem pamest Romu. Pāvils aizgāja pie tiem, 3 un, tā kā Akils un Priskilla bija telšu taisītāji tāpat kā Pāvils, viņš apmetās pie šī pāra un strādāja kopā ar viņiem.+ 4 Bet katru sabatu+ viņš sinagogā+ teica runu*, pārliecinādams jūdus un grieķus.

5 Kad no Maķedonijas atnāca Sīla+ un Timotejs,+ Pāvils pilnībā nodevās Dieva vārdu sludināšanai, minēdams jūdiem pierādījumus, ka Jēzus ir Kristus.+ 6 Bet, kad tie nostājās pret Pāvilu un viņu nievāja, viņš nopurināja savas drēbes*+ un sacīja: ”Ja jūs iesiet bojā, tā būs jūsu pašu vaina*+ — es par to neesmu atbildīgs.+ No šī brīža es iešu pie cittautiešiem.”+ 7 Aizgājis no turienes*, viņš devās pie kāda dievbijīga cilvēka, vārdā Titijs Justs, kura nams atradās blakus sinagogai. 8 Bet sinagogas priekšnieks Krisps+ līdz ar visu savu saimi sāka ticēt Kungam. Tāpat daudzi korintieši, kas dzirdēja vēsti, sāka ticēt un kristījās. 9 Naktī Kungs Pāvilam parādībā teica: ”Nebaidies! Runā un neklusē, 10 jo es esmu ar tevi.+ Neviens tev neuzbruks un nenodarīs nekā ļauna. Man ir daudz ļaužu šajā pilsētā.” 11 Pāvils tur palika pusotru gadu, mācīdams tiem Dieva vārdu.

12 Kad Ahajas prokonsuls bija Gallions, jūdi visi kā viens vērsās pret Pāvilu, aizveda viņu uz tiesas vietu 13 un sacīja: ”Šis cilvēks pierunā ļaudis pielūgt Dievu pretēji likumam.” 14 Pāvils jau grasījās kaut ko bilst, kad Gallions uzrunāja jūdus: ”Ja tas būtu kāds pārkāpums vai smags noziegums, tad, jūdi, man būtu pamats jūs pacietīgi uzklausīt. 15 Bet, ja tie ir strīdi par vārdiem, personām un jūsu likumu,+ tieciet galā paši. Es negribu būt tiesnesis šajās lietās.” 16 Un viņš lika tos padzīt no tiesas vietas. 17 Tad tie sagrāba sinagogas priekšnieku Sostenu+ un tiesas vietas priekšā sāka viņu sist, taču Gallions par to nelikās ne zinis.

18 Bet Pāvils, pavadījis tur vēl diezgan ilgu laiku, atvadījās no brāļiem un kopā ar Priskillu un Akilu aizbrauca uz Sīriju. Pirms tam viņš Kenhrejās+ apgrieza matus, jo bija devis svinīgu solījumu. 19 Kad viņi nonāca Efesā, Pāvils tos atstāja pilsētā, bet pats iegāja sinagogā un runāja ar jūdiem.+ 20 Lai gan tie lūdza viņu palikt ilgāk, viņš nebija ar mieru 21 un atvadījās, sacīdams: ”Es atgriezīšos pie jums, ja Jehova* tā vēlēsies.” Efesā viņš uzkāpa uz kuģa 22 un aizbrauca uz Cēzareju. Tad viņš aizgāja* un apciemoja draudzi, bet pēc tam devās uz Antiohiju.+

23 Pavadījis tur kādu laiku, Pāvils atkal devās ceļā un apstaigāja Galatijas un Frīģijas+ pilsētas, stiprinādams visus mācekļus.+

24 Bet Efesā ieradās kāds jūds, vārdā Apolls,+ dzimis aleksandrietis — daiļrunīgs vīrs, kas labi pārzināja Rakstus. 25 Viņam bija mācīts Jehovas ceļš, un viņš, degdams garā, pareizi stāstīja un mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību. 26 Apolls droši runāja sinagogā, un, kad Priskilla un Akils+ viņu dzirdēja, tie viņu uzaicināja pie sevis un vēl labāk viņam izskaidroja Dieva ceļu. 27 Tā kā viņš gribēja doties uz Ahaju, brāļi uzrakstīja mācekļiem un lūdza viņu laipni uzņemt. Tur nonācis, Apolls daudz palīdzēja tiem, kas, pateicoties Dieva labestībai*, bija kļuvuši ticīgi, 28 jo viņš ļaužu priekšā ar lielu degsmi pārliecinoši pierādīja, ka jūdiem nav taisnība, ar Rakstiem pamatodams, ka Jēzus ir Kristus.+

19 Kamēr Apolls+ bija Korintā, Pāvils, ceļodams pa iekšzemi, nonāca Efesā,+ kur sastapa dažus mācekļus. 2 Viņš tiem jautāja: ”Vai jūs saņēmāt svēto garu, kad kļuvāt ticīgi?”+ Tie atbildēja: ”Mēs neko neesam dzirdējuši par svēto garu.” 3 ”Ar kādu kristību tad jūs tikāt kristīti?” viņš apvaicājās. Tie atteica: ”Ar Jāņa kristību.”+ 4 Tad Pāvils paskaidroja: ”Jānis kristīja par apliecinājumu grēku nožēlai+ un aicināja cilvēkus ticēt tam, kurš nāks pēc viņa,+ tas ir, Jēzum.” 5 To dzirdējuši, mācekļi kristījās Kunga Jēzus vārdā. 6 Kad Pāvils uzlika tiem rokas, pār tiem nāca svētais gars,+ un tie sāka runāt svešās valodās un pravietot.+ 7 Pavisam bija ap divpadsmit šādu vīru.

8 Trīs mēnešus Pāvils gāja uz sinagogu+ un droši sludināja, teikdams runas un minēdams pārliecinošus pierādījumus par Dieva valstību.+ 9 Bet, kad daži ietiepīgi negribēja ticēt un daudzu priekšā nomelnoja šo ceļu*,+ viņš aizgāja no tiem,+ paņēmis mācekļus sev līdzi, un katru dienu uzstājās ar runām Tiranna skolā. 10 Tā turpinājās divus gadus, un visi Āzijas iedzīvotāji dzirdēja Kunga vārdus — gan jūdi, gan grieķi.

11 Dievs ar Pāvila starpniecību darīja sevišķi iespaidīgus brīnumus.+ 12 Pat galvas apsēji un priekšauti, ko viņš bija nēsājis, tika aiznesti slimajiem,+ un tad slimie cilvēki izveseļojās un ļaunie gari tos atstāja.+ 13 Bet arī daži jūdi, kas ceļoja apkārt, izdzīdami dēmonus, mēģināja piesaukt Kunga Jēzus vārdu, lai atbrīvotu cilvēkus no ļaunajiem gariem. Viņi sacīja: ”Es jums pavēlu tā Jēzus vārdā, kuru sludina Pāvils.”+ 14 To darīja arī septiņi jūdu virspriestera Skevas dēli, 15 bet ļaunais gars tiem paziņoja: ”Jēzu es pazīstu+ un pazīstu arī Pāvilu.+ Bet kas jūs tādi esat?” 16 Tad cilvēks, ko bija apsēdis ļaunais gars, uzklupa tiem un tos citu pēc cita uzveica, tā ka tie kaili un ievainoti aizbēga no tās mājas. 17 Par to uzzināja visi Efesas iedzīvotāji — gan jūdi, gan grieķi. Viņus pārņēma bailes, un tika slavēts Kunga Jēzus vārds. 18 Daudzi no tiem, kas bija kļuvuši ticīgi, nāca un atzinās savos grēkos, atklāti izstāstīdami, ko bija darījuši. 19 Diezgan daudzi, kas bija nodarbojušies ar buršanu, sanesa savas grāmatas un visu priekšā tās sadedzināja.+ Aprēķinot izrādījās, ka grāmatu vērtība bija piecdesmit tūkstoši sudraba monētu*. 20 Tā Jehovas* vēsts* ar varenu spēku turpināja izplatīties un nostiprināties.+

21 Pēc šiem notikumiem Pāvils apņēmās tad, kad būs izgājis cauri Maķedonijai+ un Ahajai, doties uz Jeruzālemi.+ Viņš sacīja: ”Kad būšu tur bijis, man jātiek arī uz Romu.”+ 22 Tad viņš aizsūtīja uz Maķedoniju divus savus palīgus, Timoteju+ un Erastu,+ bet pats vēl kādu laiku uzkavējās Āzijā.

23 Tajā laikā ticības ceļa+ dēļ izcēlās lielas nekārtības.+ 24 Kāds sudrabkalis, vārdā Dēmētrijs, kas ar Artemīdas svētnīcas sudraba atveidu izgatavošanu sagādāja amatniekiem lielu peļņu,+ 25 sapulcināja tos, kas strādāja kopā ar viņu, un vēl citus amatniekus un teica: ”Vīri, jūs labi zināt, ka no šī darba ir atkarīga mūsu labklājība. 26 Taču šis Pāvils, kā jūs paši redzat un dzirdat, ne tikai Efesā,+ bet gandrīz visā Āzijā daudz ļaužu ir pārliecinājis mainīt savus uzskatus, apgalvodams, ka rokām taisītie dievi nemaz neesot dievi.+ 27 Mums draud ne tikai tas, ka mūsu amats nonāks neslavā, bet arī tas, ka varenās dievietes Artemīdas templi noniecinās un viņas varenība, ko pielūdz visā Āzijā un pasaulē, zudīs.” 28 To dzirdējuši, viņi kļuva nikni un kliedza: ”Varena ir efesiešu Artemīda!”

29 Pilsētu pārņēma nemiers, un visi barā iebrāzās teātrī, raudami līdzi Gaju un Aristarhu+ — maķedoniešus, kas ceļoja kopā ar Pāvilu. 30 Pāvils gribēja doties iekšā pie pūļa, bet mācekļi viņam neļāva. 31 Pat daži svētku un spēļu rīkotāji, kas bija pret viņu draudzīgi noskaņoti, sūtīja viņam ziņu un lūdza nepakļaut sevi briesmām un neiet teātrī. 32 Tur daži sauca vienu, bet citi kaut ko citu, jo sapulcē valdīja liels sajukums un lielākā daļa nemaz nezināja, kāpēc viņi ir sanākuši. 33 Tad no pūļa izveda Aleksandru, ko jūdi izstūma priekšā. Aleksandrs pamāja ar roku, gribēdams ļaužu priekšā aizstāvēties. 34 Bet, kad tie redzēja, ka viņš ir jūds, visi sāka vienā balsī kliegt: ”Varena ir efesiešu Artemīda!” un tā kliedza kādas divas stundas.

35 Kad pilsētas galva beidzot bija nomierinājis pūli, viņš teica: ”Efesieši, kurš gan nezina, ka Efesas pilsētai ir gods sargāt varenās Artemīdas templi un viņas tēlu, kas nokritis no debesīm? 36 Tas nav apstrīdams, tāpēc saglabājiet mieru un nerīkojieties pārsteidzīgi. 37 Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav ne aplaupījuši tempļus, ne zaimojuši mūsu dievieti. 38 Tāpēc, ja Dēmētrijs+ un viņa amata brāļi grib kādu apsūdzēt, ir taču tiesas dienas un prokonsuli — pie tiem lai arī tiesājas! 39 Bet, ja jūs gribat panākt kaut ko vairāk, par to jālemj likumīgi sasauktā sapulcē. 40 Pastāv briesmas, ka šīsdienas notikumu dēļ mūs apsūdzēs dumpja rīkošanā, jo mēs nevaram minēt nekādu attaisnojumu, kāpēc te ir sanācis nemierīgs pūlis.” 41 To pateicis, viņš lika sapulcei izklīst.

20 Kad nemiers bija norimis, Pāvils ataicināja mācekļus. Viņš tos uzmundrināja, bet pēc tam atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju. 2 Pārstaigājis to apvidu un ar daudziem vārdiem uzmundrinājis turienes mācekļus, viņš ieradās Grieķijā, 3 kur palika trīs mēnešus. Tad Pāvils grasījās ar kuģi doties uz Sīriju, bet, tā kā jūdi gatavoja pret viņu sazvērestību,+ viņš izlēma atgriezties caur Maķedoniju. 4 Viņu pavadīja Pirra dēls Sopatrs no Berojas, tesalonikieši Aristarhs+ un Sekunds, Gajs no Derbes, Timotejs,+ kā arī Tihiks+ un Trofims+ no Āzijas. 5 Tie aizgāja mums pa priekšu un gaidīja mūs Troādā, 6 bet mēs pēc Neraudzētās maizes svētkiem+ izgājām jūrā no Filipiem un pēc piecām dienām ieradāmies pie viņiem Troādā, kur pavadījām septiņas dienas.

7 Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši paēst, Pāvils uzrunāja klātesošos, jo taisījās nākamajā dienā aizceļot, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij. 8 Augšistabā, kur bijām sapulcējušies, bija iedegtas daudzas lampas. 9 Pāvilam runājot, kāds jauneklis, vārdā Eitihs, kas sēdēja logā, cieši iemiga un miegā nokrita no trešā stāva. Kad Eitihu pacēla, viņš jau bija miris. 10 Bet Pāvils nokāpa lejā, noliecās pār jaunekli un, viņu apkampis,+ teica: ”Nomierinieties, viņš ir dzīvs.”+ 11 Tad Pāvils uzkāpa augšā, pārlauza maizi un sāka ēst. Viņš turpināja runāt vēl krietnu laiku, līdz pat rīta gaismai, bet pēc tam devās prom. 12 Zēnu aizveda, un visi bija bezgala iepriecināti, ka viņš ir dzīvs.

13 Pēc tam mēs iekāpām kuģī un braucām uz Asu, kur mums bija paredzēts uzņemt Pāvilu, jo viņš bija devis tādu norādījumu un bija nolēmis pats iet uz turieni kājām. 14 Kad viņš Asā mūs panāca, mēs viņu uzņēmām uz kuģa un devāmies uz Mitilēni. 15 Nākamajā dienā, aizbraukuši no turienes, mēs nonācām iepretim Hijai, aiznākamajā dienā piestājām Samā, bet vēl dienu vēlāk ieradāmies Milētā. 16 Pāvils bija nolēmis neiegriezties Efesā,+ lai viņam nebūtu jāaizkavējas Āzijā, jo viņš steidzās, ja vien iespējams, nokļūt Jeruzālemē+ līdz Vasarsvētku dienai.

17 Taču no Milētas viņš sūtīja ziņu uz Efesu un ataicināja draudzes vecākos. 18 Kad tie bija atnākuši, Pāvils tiem sacīja: ”Jūs labi zināt, kā es, būdams pie jums, esmu izturējies jau no pirmās dienas, kopš ierados Āzijā:+ 19 es esmu kalpojis Kungam vislielākajā pazemībā,+ asarās un pārbaudījumos, kas man bija jāpieredz jūdu sazvērestību dēļ. 20 Es neesmu kavējies jums pavēstīt neko, kas ir noderīgs, nedz arī mācīt jūs ļaužu priekšā+ un pa mājām.+ 21 Gan jūdiem, gan grieķiem es visā pilnībā izskaidroju*, ka tiem jānožēlo grēki+ un jāatgriežas pie Dieva, kā arī jātic mūsu Kungam Jēzum.+ 22 Un tagad, gara skubināts, es esmu ceļā uz Jeruzālemi, kaut arī nezinu, kas ar mani tur notiks. 23 Zinu vienīgi to, ka svētais gars katrā pilsētā mani brīdina, ka mani gaida ieslodzījums un ciešanas.+ 24 Bet man pat savas dzīvības nav žēl, ja vien es varu pabeigt savu ceļu+ un kalpošanu, ko man ir uzticējis Kungs Jēzus, — cītīgi sludināt* labo vēsti par Dieva labestību*.

25 Un tagad es zinu, ka neviens no jums, kam esmu sludinājis Dieva valstību, mani vairs neredzēs. 26 Šodien es jūs piesaucu par lieciniekiem, ka neesmu vainīgs neviena nāvē*,+ 27 jo es neesmu kavējies jums pilnībā pavēstīt Dieva gribu*.+ 28 Esiet nomodā par sevi+ un par visu ganāmpulku, kurā svētais gars jūs ir iecēlis par pārraugiem,+ lai jūs ganītu Dieva draudzi,+ ko viņš ir ieguvis īpašumā ar sava Dēla* asinīm.+ 29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks nikni vilki,+ kas nesaudzēs ganāmpulku, 30 un jūsu pašu vidū parādīsies vīri, kas sagrozīs patiesību, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.+

31 Tāpēc esiet modri un atcerieties, ka trīs gadus+ dienām un naktīm es ar asarām acīs nemitējos pamācīt ikvienu no jums. 32 Bet tagad es jūs uzticu Dievam un vēstij* par viņa labestību, kas spēj jūs stiprināt un dot jums mantojumu visu svēto starpā.+ 33 Es neesmu iekārojis neviena sudrabu, zeltu vai apģērbu.+ 34 Jūs jau zināt, ka ar šīm rokām es esmu gādājis pats par savām un par savu līdzgaitnieku vajadzībām.+ 35 Es jums it visā esmu rādījis, ka, tā pūloties,+ jums jāpalīdz vājajiem un jāatceras Kunga Jēzus vārdi: ”Lielāka laime ir dot+ nekā ņemt.””

36 To sacījis, viņš kopā ar visiem nometās ceļos un lūdza Dievu. 37 Tad visi sāka skaļi raudāt, apskāva un skūpstīja Pāvilu, 38 īpaši sarūgtināti par viņa vārdiem, ka tie viņu vairs neredzēšot.+ Pēc tam tie viņu pavadīja uz kuģi.

21 Kad mēs no tiem ar smagu sirdi bijām šķīrušies un izbraukuši jūrā, mēs taisnā ceļā nonācām Kosā, nākamajā dienā — Rodā, bet no turienes — Patarā. 2 Tur mēs atradām kuģi, kas devās uz Feniķiju, uzkāpām uz tā un izgājām jūrā. 3 Pēc kāda laika mūsu skatienam pavērās Kipra, bet mēs, atstājuši to pa kreisi, turpinājām ceļu uz Sīriju un piestājām Tirā, kur kuģim bija jāizkrauj krava. 4 Mēs tur sameklējām mācekļus un palikām septiņas dienas. Gara spēkā viņi vairākkārt brīdināja Pāvilu neiet uz Jeruzālemi.+ 5 Kad šīs dienas bija pagājušas, mēs devāmies ceļā, bet viņi visi, arī sievietes un bērni, mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas. Krastmalā mēs nometāmies ceļos un lūdzām Dievu. 6 Pēc tam kad bijām atvadījušies, mēs uzkāpām uz kuģa, bet viņi atgriezās mājās.

7 No Tiras mēs ieradāmies Ptolemaīdā, kur beidzās mūsu jūras brauciens. Mēs apsveicinājāmies ar brāļiem un pavadījām ar viņiem vienu dienu. 8 Nākamajā dienā mēs devāmies prom un nonācām Cēzarejā, kur iegājām pie evaņģēlista* Filipa, viena no tiem septiņiem vīriem*,+ un palikām pie viņa. 9 Filipam bija četras neprecētas meitas, kas pravietoja.+ 10 Kad bijām pavadījuši tur diezgan ilgu laiku, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs.+ 11 Viņš ienāca pie mums, paņēma Pāvila jostu un, sasējis sev kājas un rokas, teica: ”Tā saka svētais gars: ”Tieši tāpat jūdi Jeruzālemē sasies vīru, kam pieder šī josta,+ un nodos viņu cittautiešu rokās.””+ 12 To dzirdējuši, gan mēs, gan vietējie brāļi lūdzāmies, lai viņš neietu uz Jeruzālemi. 13 Bet Pāvils teica: ”Ko jūs darāt? Kāpēc jūs raudat un plosāt manu sirdi*? Kunga Jēzus vārda dēļ es Jeruzālemē esmu gatavs ne tikai tapt sasiets, bet pat mirt.”+ 14 Kad viņš nebija pārliecināms, mēs piekāpāmies un sacījām: ”Lai notiek pēc Jehovas* prāta!”

15 Pēc tam, sagatavojušies ceļam, mēs devāmies uz Jeruzālemi. 16 Kopā ar mums bija arī daži mācekļi no Cēzarejas, kas mūs aizveda pie kiprieša Mnāsona, viena no pirmajiem mācekļiem, jo pie viņa mums bija paredzēts apmesties. 17 Kad ieradāmies Jeruzālemē, brāļi mūs ar prieku uzņēma. 18 Otrā dienā Pāvils kopā ar mums aizgāja pie Jēkaba,+ un tur bija klāt arī visi vecākie. 19 Pāvils tos sveicināja un sīki izstāstīja, ko Dievs ar viņa kalpošanu ir paveicis tautu starpā.

20 Visu noklausījušies, viņi slavēja Dievu, bet pēc tam teica: ”Redzi, brāli, cik daudzi tūkstoši ticīgo ir starp jūdiem, un tie visi dedzīgi turas pie bauslības.+ 21 Bet viņi ir dzirdējuši runas, ka tu māci visiem jūdiem, kas dzīvo citu tautu vidū, atkrišanu no Mozus, sakot, ka tiem nevajag apgraizīt bērnus un ievērot paražas.+ 22 Kā lai rīkojamies? Viņi noteikti uzzinās, ka tu esi ieradies. 23 Tad nu dari, kā mēs tev liekam! Mūsu vidū ir četri vīri, kas ir devuši svinīgu solījumu. 24 Ņem viņus sev līdzi, attīries kopā ar viņiem un sedz viņu izdevumus, lai viņi varētu noskūt galvu. Tad visi zinās, ka tā nav taisnība, ko viņi par tevi dzirdējuši, bet ka tu dzīvo, kā pieklājas, un ievēro bauslību.+ 25 Bet, kas attiecas uz ticīgajiem no citām tautām, mēs esam darījuši zināmu savu lēmumu, rakstīdami, ka viņiem jāvairās no tā, kas upurēts elkiem,+ no asinīm,+ no nožņaugtu dzīvnieku gaļas+ un no netiklības*.”+

26 Nākamajā dienā Pāvils attīrījās kopā ar šiem vīriem+ un iegāja templī, lai paziņotu, kad beigsies attīrīšanās dienas un par katru no viņiem būs jānes upuris.

27 Kad septiņas attīrīšanās dienas tuvojās beigām, jūdi no Āzijas ieraudzīja viņu templī un sacēla ļaudīs lielu nemieru, satvēra Pāvilu 28 un sauca: ”Izraēlieši, palīgā! Šis ir tas vīrs, kurš visur visiem māca to, kas ir pret mūsu tautu, bauslību un templi! Un piedevām viņš ir ievedis templī grieķus un apgānījis šo svēto vietu.”+ 29 Pilsētā viņi bija redzējuši efesieti Trofimu+ kopā ar Pāvilu un domāja, ka Pāvils to ir ievedis templī. 30 Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, ļaudis saskrēja kopā, satvēra Pāvilu un izvilka viņu ārā no tempļa, un durvis tūlīt tika aizvērtas. 31 Kad tie jau taisījās viņu nogalināt, līdz karaspēka vienības komandierim* nonāca ziņa, ka visā Jeruzālemē ir sākušies nemieri. 32 Viņš uzreiz pasauca kareivjus un virsniekus un skrēja pie ļaudīm. Ieraudzījuši komandieri un kareivjus, tie pārstāja sist Pāvilu.

33 Pienācis klāt, komandieris apcietināja Pāvilu un lika to saslēgt ar divām ķēdēm.+ Pēc tam viņš sāka taujāt, kas šis cilvēks tāds ir un ko viņš ir izdarījis. 34 Bet pūlī daži sauca vienu, citi kaut ko citu. Trokšņa dēļ komandieris neko nevarēja skaidri saprast, tāpēc pavēlēja aizvest Pāvilu uz karaspēka mītni. 35 Kad Pāvils bija nonācis līdz kāpnēm, satrakotā pūļa dēļ karavīriem nācās viņu nest, 36 jo ļaužu pūlis sekoja, kliegdams: ”Nāvi viņam!”

37 Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mītnē, viņš vērsās pie komandiera: ”Vai es drīkstu tev ko teikt?” Tas jautāja: ”Tu runā grieķiski? 38 Vai tad tu neesi tas ēģiptietis, kas pirms kāda laika sacēla dumpi un aizveda tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu*?” 39 Pāvils atbildēja: ”Es esmu jūds+ no Tarsas+ Kilikijā, ievērojamas pilsētas pilsonis. Tāpēc es lūdzu: ļauj man uzrunāt ļaudis.” 40 Viņam to atļāva, un Pāvils, stāvēdams uz kāpnēm, pamāja ļaudīm ar roku. Kad bija iestājies klusums, viņš tos uzrunāja ebreju valodā:+

22 ”Brāļi un tēvi, uzklausiet, ko es jums sacīšu savai aizstāvībai!”+ 2 Kad tie izdzirdēja, ka viņš tos uzrunā ebreju valodā, tie noklusa vēl vairāk, un viņš turpināja: 3 ”Es esmu jūds,+ dzimis Tarsā, Kilikijā,+ bet skolojies šajā pilsētā pie Gamaliēla*.+ Es tiku mācīts stingri ievērot sentēvu bauslību+ un degu par Dievu, tāpat kā jūs visi šodien.+ 4 Es vajāju šī ceļa* piekritējus līdz nāvei, sasiedams un nododams cietumā gan vīriešus, gan sievietes,+ 5 kā to var apliecināt augstais priesteris un vecāko padome. Saņēmis no viņiem arī vēstules mūsu brāļiem Damaskā, es devos turp, lai aizturētu tos, kas bija šajā pilsētā, un sasietus atvestu uz Jeruzālemi sodīšanai.

6 Bet, kamēr es biju ceļā un tuvojos Damaskai, pēkšņi ap dienas vidu no debesīm mani apspīdēja spilgta gaisma,+ 7 es nokritu zemē un izdzirdēju balsi man sakām: ”Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” 8 Es atsaucos: ”Kungs, kas tu esi?” ”Es esmu nācarietis Jēzus, ko tu vajā,” viņš atbildēja. 9 Mani ceļabiedri gaismu gan redzēja, bet nesaprata, ko teica tas, kurš ar mani runāja*. 10 Tad es jautāju: ”Ko lai es daru, Kungs?” Bet Kungs man atbildēja: ”Celies, ej uz Damasku, un tur tev pateiks visu, kas tev jādara.”+ 11 Tā kā spožās gaismas dēļ es neko nevarēju redzēt, ceļabiedri pie rokas aizveda mani uz Damasku.

12 Tad Hananja, kāds vīrs, kas bijās Dievu un dzīvoja pēc bauslības un par ko labi atsaucās visi turienes jūdi, 13 atnāca pie manis un, nostājies man blakus, teica: ”Brāli Saul, kļūsti atkal redzīgs!” Tajā pašā brīdī es viņu ieraudzīju.+ 14 Viņš sacīja: ”Mūsu tēvu Dievs tevi ir izvēlējies, lai tu uzzinātu viņa gribu, redzētu Taisno+ un dzirdētu viņa balsi, 15 jo tev jākļūst par viņa liecinieku un visiem jāpavēsta, ko esi redzējis un dzirdējis.+ 16 Kāpēc tu vēl kavējies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus,+ piesaukdams viņa vārdu!”+

17 Bet, kad es biju atgriezies Jeruzālemē+ un templī lūdzu Dievu, es saņēmu parādību* 18 un ieraudzīju Kungu, kas man norādīja: ”Steidzies ātri prom no Jeruzālemes, jo šeit tavu liecību par mani neuzklausīs!”+ 19 Bet es atbildēju: ”Kungs, viņi labi zina, ka tos, kas tev tic, es agrāk liku cietumā un pēru sinagogās+ 20 un, kad tika izlietas tava liecinieka Stefana asinis, es stāvēju blakus, atbalstīdams notiekošo, un sargāju virsdrēbes tiem, kas viņu nogalināja.”+ 21 Tomēr Kungs man teica: ”Dodies ceļā, jo es tevi sūtīšu tālu prom pie citām tautām!””+

22 Līdz šiem vārdiem ļaudis viņā klausījās, bet tad sāka kliegt: ”Nost tādu no zemes virsas — viņš nedrīkst palikt dzīvs!” 23 Tie kliedza, rāva nost savas virsdrēbes un svieda gaisā zemi,+ 24 tāpēc komandieris pavēlēja ievest Pāvilu karaspēka mītnē un lika pērt ar pletnēm un pratināt, lai noskaidrotu, ko viņš ir izdarījis, ka pūlis tā kliedz uz viņu. 25 Kad tie viņu bija piesējuši, lai pērtu, Pāvils jautāja turpat stāvošajam virsniekam: ”Vai jums ir atļauts pērt Romas pilsoni, turklāt bez tiesas sprieduma?”+ 26 To izdzirdējis, virsnieks aizgāja pie komandiera un paziņoja par to, sacīdams: ”Ko tu grasies darīt? Šis cilvēks taču ir romietis.” 27 Komandieris piegāja pie Pāvila un jautāja: ”Saki man, vai tu esi romietis?” Pāvils atbildēja: ”Jā.” 28 Tad komandieris sacīja: ”Es esmu nopircis pilsonību par lielu naudu.” ”Bet man tā ir jau no dzimšanas,” atteica Pāvils.+

29 Tūlīt pat tie, kas gatavojās viņu pratināt, atkāpās nost, bet komandieris, uzzinājis, ka ir saslēdzis ķēdēs romieti, nobijās.+

30 Tā kā komandieris tomēr gribēja noskaidrot, kāpēc jūdi apsūdz Pāvilu, viņš to nākamajā dienā atbrīvoja no važām un pavēlēja sapulcēties virspriesteriem un visam sinedrijam. Pēc tam viņš atveda Pāvilu un lika tam nostāties viņu priekšā.+

23 Paraudzījies uz sinedriju, Pāvils sacīja: ”Brāļi, līdz pat šai dienai es Dieva priekšā esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas.”+ 2 Tad augstais priesteris Hananja pavēlēja tiem, kas stāvēja viņam līdzās, sist viņam pa muti. 3 Bet Pāvils viņam teica: ”Dievs tevi sitīs, tu, nobalsinātā siena*! Tu te sēdi, lai tiesātu mani pēc bauslības, bet pats pārkāp bauslību, likdams mani sist?!” 4 Blakusstāvētāji sašuta: ”Tu apvaino Dieva augsto priesteri?” 5 Pāvils atbildēja: ”Brāļi, es nezināju, ka tas ir augstais priesteris. Ir taču rakstīts: ”Nerunā ļaunu par savas tautas vadītāju!””+

6 Zinādams, ka sinedrijā viena daļa ir saduceji, bet otra daļa — farizeji, Pāvils iesaucās: ”Brāļi! Es esmu farizejs,+ farizeju dēls. Mani tiesā tāpēc, ka es ticu mirušo augšāmcelšanai.” 7 Kad viņš to bija pateicis, farizeji un saduceji sāka strīdēties un sapulce sašķēlās, 8 jo saduceji apgalvo, ka nav ne augšāmcelšanas, ne eņģeļu, ne garu, bet farizeji to visu atzīst.+ 9 Izcēlās skaļa klaigāšana, un daži rakstu mācītāji no farizeju grupējuma piecēlās un nikni iebilda: ”Mēs nekā ļauna šajā cilvēkā nesaskatām. Ja nu ar viņu ir runājis kāds gars vai eņģelis?”+ 10 Strīdam pieņemoties spēkā, karaspēka komandierim kļuva bail, ka Pāvilu saplosīs, tāpēc viņš pavēlēja karavīriem izraut Pāvilu no viņu vidus un aizvest uz karaspēka mītni.

11 Bet nākamajā naktī Kungs nostājās Pāvilam blakus un teica: ”Esi drosmīgs!+ Tāpat kā tu par mani esi plaši liecinājis Jeruzālemē, tev būs jāliecina arī Romā.”+

12 Kad uzausa diena, jūdi izdomāja slepenu plānu un nozvērējās neēst un nedzert, kamēr nebūs nonāvējuši Pāvilu. 13 Šajā sazvērestībā bija iesaistīti vairāk nekā četrdesmit vīru. 14 Aizgājuši pie virspriesteriem un vecākajiem, viņi teica: ”Mēs esam nozvērējušies neko neēst, kamēr nebūsim nogalinājuši Pāvilu. 15 Tāpēc tagad kopā ar sinedriju sakiet karaspēka komandierim, lai tas viņu atved pie jums, it kā jūs gribētu pamatīgāk iepazīties ar viņa lietu. Bet, kad viņš tuvosies, mēs būsim gatavībā un viņu nogalināsim.”

16 Taču Pāvila māsasdēls uzzināja, ka jūdi plāno uzbrukumu no slēpņa, aizgāja uz karaspēka mītni un pastāstīja par to Pāvilam. 17 Tad Pāvils pasauca vienu no virsniekiem un tam sacīja: ”Aizved šo jaunekli pie komandiera, jo viņam ir kaut kas ziņojams.” 18 Virsnieks aizveda to pie komandiera un teica: ”Ieslodzītais Pāvils pieaicināja mani un lūdza, lai es šo jaunekli atvedu pie tevis, jo viņam ir kaut kas tev stāstāms.” 19 Komandieris, satvēris jaunekli pie rokas, paveda to nostāk un jautāja: ”Kas tev ir sakāms?” 20 Tas atbildēja: ”Jūdi ir vienojušies prasīt, lai tu rīt aizvestu Pāvilu uz sinedriju, it kā viņi grasītos sīkāk noskaidrot viņa lietu.+ 21 Bet neļauj sevi pierunāt, jo vairāk nekā četrdesmit vīru grib viņam slepus uzbrukt un ir nozvērējušies neēst un nedzert, pirms nebūs viņu nonāvējuši.+ Viņi jau ir gatavi un gaida tavu piekrišanu.” 22 Tad komandieris ļāva jauneklim iet, bet pirms tam pieteica: ”Tikai nesaki nevienam, ka esi to man izstāstījis!”

23 Viņš pasauca divus virsniekus un pavēlēja: ”Sagatavojiet divsimt kareivju, septiņdesmit jātnieku un divsimt šķēpnešu, lai trešajā nakts stundā* dotos uz Cēzareju! 24 Sagādājiet arī zirgus, lai nogādātu Pāvilu drošībā pie vietvalža Fēliksa.”

25 Komandieris uzrakstīja šādu vēstuli: 26 ”Klaudijs Līsijs sveicina augsti godājamo vietvaldi Fēliksu! 27 Jūdi bija sagrābuši šo vīru un grasījās nogalināt, bet tad piesteidzos es ar saviem kareivjiem un viņu izglābu,+ jo uzzināju, ka viņš ir romietis.+ 28 Gribēdams noskaidrot, par ko jūdi viņu apsūdz, es viņu aizvedu uz sinedriju.+ 29 Izrādījās, ka apsūdzība ir saistīta ar viņu bauslības jautājumiem,+ bet nebija nekā tāda, par ko viņš būtu pelnījis nāvi vai ieslodzījumu. 30 Taču man ir kļuvis zināms, ka pret šo vīru tiek gatavota sazvērestība,+ tāpēc es nolēmu nekavējoties sūtīt viņu pie tevis. Es esmu licis, lai apsūdzētāji tev izklāsta visu, kas tiem ir pret viņu.”

31 Tad kareivji, kā viņiem bija pavēlēts, naktī aizveda Pāvilu+ uz Antipatridu. 32 Otrā dienā jātnieki ar Pāvilu devās tālāk, bet pārējie kareivji atgriezās karaspēka mītnē. 33 Jātnieki ieradās Cēzarejā, aizveda Pāvilu pie vietvalža un nodeva viņam vēstuli. 34 To izlasījis, vietvaldis pavaicāja Pāvilam, no kuras provinces tas ir, un uzzināja, ka no Kilikijas.+ 35 ”Es rūpīgi noklausīšos tavu lietu, kad būs ieradušies tavi apsūdzētāji,”+ viņš paziņoja un lika turēt Pāvilu apsardzībā Hēroda pilī*.

24 Piecas dienas vēlāk atnāca augstais priesteris Hananja+ ar dažiem vecākajiem un kādu runas vīru*, vārdā Tertulls, un darīja vietvaldim+ zināmu, kas viņiem ir pret Pāvilu. 2 Kad viņu pasauca, Tertulls sāka savu apsūdzību, uzrunādams Fēliksu: ”Pateicoties tev, mums ir liels miers, un tavas tālredzības dēļ šajā tautā notiek pārmaiņas uz labo pusi, 3 un mēs, augsti godājamais Fēliks, to vienmēr un visur ar vislielāko pateicību atzīstam. 4 Bet es negribu tevi ilgi aizkavēt, tāpēc lūdzu, lai tu savā laipnībā mūs īsu brīdi uzklausi, 5 jo mēs esam noskaidrojuši, ka šis vīrs ir kaitnieks*,+ kas visā pasaulē kūda jūdus uz dumpi,+ turklāt viņš ir nācariešu sektas vadonis.+ 6 Viņš mēģināja arī apgānīt templi, bet mēs viņu notvērām.+ 7 ——* 8 Kad tu viņu nopratināsi, tu pats redzēsi, ka mūsu apsūdzības ir pamatotas.”

9 Tad arī jūdi pievienojās apsūdzībai un paziņoja, ka tā ir taisnība. 10 Kad vietvaldis pamāja, lai Pāvils runā, tas sacīja: ”Labi zinādams, ka tu jau daudzus gadus esi šīs tautas tiesnesis, es labprāt aizstāvos.+ 11 Tu pats vari pārliecināties, ka ir pagājis ne vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es ierados Jeruzālemē pielūgt Dievu,+ 12 un viņi nav redzējuši, ka es templī ar kādu strīdētos vai kūdītu pūli uz dumpi sinagogās vai citur pilsētā. 13 Viņi nevar pierādīt nevienu no apsūdzībām, ko tagad pret mani izvirza. 14 Bet es atzīstu tavā priekšā, ka es kalpoju savu tēvu Dievam pēc tās mācības*,+ ko viņi sauc par maldu mācību, ticēdams visam, kas rakstīts bauslībā un praviešu rakstos,+ 15 un, tāpat kā viņi, es ceru uz Dievu, ka būs taisno un netaisno+ augšāmcelšana.+ 16 Tāpēc es vienmēr cenšos saglabāt tīru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.+ 17 Pēc daudzu gadu pārtraukuma es biju ieradies, lai nodotu saviem tautiešiem saziedotās dāvanas+ un nestu upurus. 18 Es tieši ar to nodarbojos, kad mani ieraudzīja templī. Es biju jau attīrījies,+ turklāt tur nebija nekāda pūļa un es arī necēlu nekārtības. Tur gan bija daži jūdi no Āzijas — 19 tiem būtu jāstāv tavā priekšā un mani jāapsūdz, ja viņiem ir kaut kas pret mani.+ 20 Vai arī lai šie vīri paši pasaka, kādu vainu viņi ir atraduši, kad es biju sinedrija priekšā, 21 izņemot vienīgi to, ka, stāvēdams starp viņiem, es izsaucos: ”Šodien mani jūsu priekšā tiesā tāpēc, ka es ceru uz mirušo augšāmcelšanu.””+

22 Taču Fēlikss, kas diezgan daudz zināja par šo ticību*,+ atlika viņu lietu, sacīdams: ”Es izlemšu jūsu lietu, kad atnāks komandieris Līsijs.” 23 Viņš lika virsniekam paturēt Pāvilu apcietinājumā, bet piešķirt arī dažus atvieglojumus un neliegt Pāvila draugiem par viņu parūpēties.

24 Pēc dažām dienām Fēlikss ieradās ar savu sievu Drusillu, kas bija jūdiete, un lika atvest Pāvilu. Viņš klausījās, ko Pāvils stāstīja par ticību Kristum Jēzum.+ 25 Bet, kad Pāvils runāja par taisnīgumu, savaldību un gaidāmo tiesu,+ Fēlikss izbijās un teica: ”Tagad ej! Kad man būs laiks, es tevi atkal pasaukšu.” 26 Viņš arī cerēja, ka Pāvils dos viņam naudu, tāpēc viņš itin bieži lika atvest Pāvilu un sarunājās ar to. 27 Kad bija pagājuši divi gadi, Fēliksu amatā nomainīja Porkijs Fēsts, bet Fēlikss, gribēdams izpatikt jūdiem,+ atstāja Pāvilu ieslodzījumā.

25 Trīs dienas pēc tam, kad Fēsts+ bija ieradies provincē* un pārņēmis varu, viņš no Cēzarejas devās uz Jeruzālemi, 2 kur jūdu virspriesteri un ievērojamie vīri darīja viņam zināmas savas apsūdzības pret Pāvilu.+ Tie lūdza, 3 lai Fēsts izrādītu tiem labvēlību un liktu atvest Pāvilu uz Jeruzālemi, bet paši taisījās ierīkot slēpni un ceļā viņu nogalināt.+ 4 Taču Fēsts atbildēja, ka paturēs Pāvilu Cēzarejā un arī pats drīz tur atgriezīsies. 5 ”Ja jau šis vīrs ir izdarījis kaut ko sliktu, lai jūsu varasvīri nāk man līdzi un viņu apsūdz,”+ sacīja Fēsts.

6 Pavadījis pie viņiem tikai kādas astoņas vai desmit dienas, viņš atgriezās Cēzarejā un nākamajā dienā, apsēdies tiesneša vietā, pavēlēja atvest Pāvilu. 7 Kad Pāvils ienāca, jūdi, kas bija ieradušies no Jeruzālemes, sastājās ap viņu un izvirzīja daudz smagu apsūdzību, kuras tie nespēja pierādīt.+

8 Bet Pāvils aizstāvējās: ”Es neesmu sagrēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret templi, ne pret imperatoru.”+ 9 Fēsts, vēlēdamies izpatikt jūdiem,+ jautāja Pāvilam: ”Vai tu gribi iet uz Jeruzālemi, lai šo apsūdzību dēļ tevi tur tiesātu manā priekšā?” 10 Bet Pāvils sacīja: ”Es stāvu imperatora tiesas krēsla priekšā, kur mani pienākas tiesāt. Jūdiem es neesmu nodarījis neko ļaunu, kā jau tu labi zini. 11 Ja es tiešām esmu noziedznieks un esmu izdarījis kaut ko tādu, par ko būtu pelnījis nāvessodu,+ tad es esmu gatavs mirt, bet, ja apsūdzībām, ko šie cilvēki man izvirza, nav nekāda pamata, tad nevienam nav tiesību mani viņiem nodot. Es piesaucu imperatoru!”+ 12 Tad Fēsts apspriedās ar padomniekiem un paziņoja: ”Tu esi piesaucis imperatoru — pie imperatora tu arī dosies!”

13 Pēc dažām dienām Cēzarejā ieradās ķēniņš Agripa* un Berenīke, lai apliecinātu cieņu Fēstam. 14 Viņi tur pavadīja vairākas dienas, un Fēsts izklāstīja ķēniņam Pāvila lietu.

Viņš teica: ”Te ir kāds vīrs, ko Fēlikss ir atstājis apcietinājumā. 15 Kad es biju Jeruzālemē, virspriesteri un jūdu vecākie viņu apsūdzēja+ un prasīja notiesāt. 16 Bet es tiem atbildēju, ka romiešiem nav pieņemts kādu notiesāt, pirms apsūdzētais nav ticies ar apsūdzētājiem un viņam nav dota iespēja aizstāvēties.+ 17 Tāpēc, kad tie šeit ieradās, es nezaudēju laiku un jau nākamajā dienā apsēdos tiesneša vietā un pavēlēju atvest šo vīru. 18 Pretēji tam, ko es biju gaidījis, apsūdzētāji nespēja minēt nekādu noziegumu, ko viņš būtu izdarījis.+ 19 Tie tikai strīdējās ar viņu par savu reliģiju+ un kādu Jēzu, kurš esot miris, bet par kuru Pāvils apgalvoja, ka tas ir dzīvs.+ 20 Nezinādams, kā atrisināt šo strīdu, es jautāju, vai viņš negribētu iet uz Jeruzālemi, lai viņu tiesātu tur.+ 21 Bet, kad Pāvils lūdza atstāt viņu apcietinājumā līdz Viņa Augstības spriedumam,+ es pavēlēju paturēt viņu šeit, kamēr sūtīšu viņu pie imperatora.”

22 Tad Agripa teica Fēstam: ”Es pats arī gribētu dzirdēt šo cilvēku.”+ ”Rīt tu viņu dzirdēsi,” Fēsts atbildēja. 23 Nākamajā dienā Agripa un Berenīke ieradās visā savā spožumā un kopā ar karaspēka komandieriem un pilsētas augstāko aprindu pārstāvjiem iegāja audienču zālē. Pēc Fēsta pavēles tur ieveda Pāvilu, 24 un Fēsts sacīja: ”Ķēniņ Agripa un visi klātesošie! Šis ir tas cilvēks, kura dēļ visi jūdi gan Jeruzālemē, gan šeit ir vērsušies pie manis, kliedzot, ka viņš nedrīkst palikt dzīvs.+ 25 Bet es redzēju, ka viņš nav izdarījis neko tādu, par ko būtu pelnījis nāvessodu.+ Tāpēc, kad šis cilvēks piesauca Viņa Augstību, es izlēmu to sūtīt pie viņa. 26 Taču man nav nekā noteikta, ko par viņu rakstīt savam kungam, tāpēc es viņu atvedu jūsu priekšā, it īpaši tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai pēc nopratināšanas man būtu, ko rakstīt. 27 Man šķiet, nebūtu prātīgi sūtīt ieslodzīto uz Romu, nenorādot, kādas apsūdzības viņam ir izvirzītas.”

26 Agripa+ teica Pāvilam: ”Tev ir atļauts aizstāvēties.” Tad Pāvils izstiepa roku un iesāka savu aizstāvības runu: 2 ”Ķēniņ Agripa, es uzskatu sevi par laimīgu, ka tieši tavā priekšā šodien varu aizstāvēties pret visām jūdu apsūdzībām,+ 3 jo sevišķi tāpēc, ka tu labi pārzini visas jūdu paražas un viņu savstarpējos strīdus. Tāpēc es tevi lūdzu pacietīgi mani uzklausīt.

4 Visiem jūdiem, kas mani agrāk pazina, ir zināms, kā es no pašas jaunības esmu dzīvojis savu tautiešu vidū un Jeruzālemē.+ 5 Ja vien gribētu, tie varētu apliecināt, ka esmu dzīvojis pēc mūsu ticības stingrākā novirziena*+ priekšrakstiem, būdams farizejs.+ 6 Bet tagad mani tiesā par cerību, ka Dievs piepildīs solījumu, kuru ir devis mūsu tēviem+ 7 un kura piepildīšanos mūsu divpadsmit ciltis cer pieredzēt, dienu un nakti viņam dedzīgi kalpojot. Šīs cerības dēļ, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.+

8 Kāpēc jums šķiet neticami, ka Dievs ceļ augšā mirušos? 9 Jāatzīst, es pats biju pārliecināts, ka man visiem spēkiem jāapkaro nācarieša Jēzus sekotāji*. 10 Tieši to es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis no virspriesteriem pilnvaras,+ es daudzus svētos ieslodzīju cietumā,+ un, kad viņus gribēja sodīt ar nāvi, arī es balsoju par to. 11 Visās sinagogās es daudzkārt viņus sodīju, lai piespiestu atteikties no savas pārliecības. Savās trakajās dusmās es viņus vajāju pat tālās pilsētās.

12 Tādā nolūkā es virspriesteru uzdevumā ar viņu piešķirtām pilnvarām devos uz Damasku. 13 Kad biju ceļā, ak, ķēniņ, dienas vidū es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, kas apspīdēja mani un manus ceļabiedrus.+ 14 Mēs visi nokritām zemē, un es izdzirdēju balsi ebreju valodā man sakām: ”Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā? Grūti tev spārdīt pret dzenamo nūju.” 15 Es jautāju: ”Kungs, kas tu esi?” Bet Kungs atbildēja: ”Es esmu Jēzus, ko tu vajā. 16 Taču celies kājās! Es tev esmu parādījies, lai izvēlētos tevi par savu kalpu un par liecinieku tam, ko tu esi redzējis un ko es tev par sevi vēl parādīšu.+ 17 Es tevi izglābšu no šīs tautas un no citām tautām, pie kurām es tevi sūtīšu,+ 18 lai atvērtu ļaužu acis,+ viņus no tumsas+ pievērstu gaismai,+ atbrīvotu viņus no Sātana varas+ un pievērstu Dievam un lai viņi, ticēdami man, saņemtu grēku piedošanu+ un mantojumu svēto starpā.”

19 Ķēniņ Agripa, es nevarēju nepaklausīt šim redzējumam no debesīm, 20 tieši tāpēc es vispirms Damaskā,+ bet pēc tam arī Jeruzālemē+ un visā Jūdejā, kā arī citu tautu vidū vēstīju, ka ir jānožēlo grēki un jāpievēršas Dievam, darot darbus, kas liecina par grēku nožēlu**.+ 21 Tāpēc jūdi templī mani sagrāba un mēģināja noslepkavot.+ 22 Tomēr ar Dieva atbalstu es līdz pat šai dienai liecinu kā zemiem, tā augstiem, nesludinādams neko citu kā vien to, kas jau iepriekš ir pavēstīts praviešu un Mozus rakstos:+ 23 ka Kristum bija jācieš+ un ka viņam, kam pirmajam bija jātiek pieceltam no mirušajiem,+ bija jāsludina gaisma gan šai tautai, gan cittautiešiem.”+

24 Pāvilam šādi aizstāvoties, Fēsts skaļā balsī sacīja: ”Tu neesi pie pilna prāta, Pāvil! Tavas lielās zināšanas padara tevi traku.” 25 Bet Pāvils atteica: ”Es nebūt neesmu zaudējis prātu, augsti godājamais Fēst, bet runāju patiesus un saprātīgus vārdus. 26 Arī ķēniņš, ar ko es tik droši runāju, to visu labi zina, un es esmu pārliecināts, ka nekas no tā viņam nav palicis nepamanīts, jo tas nav noticis tumšā kaktā.+ 27 Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.” 28 Bet Agripa Pāvilam atbildēja: ”Tu jau mani drīz pārliecināsi kļūt par kristieti.” 29 Pāvils piebilda: ”Es lūdzu Dievu, lai agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi pārējie, kas manī šodien klausās, kļūtu tādi paši kā es, tikai bez šīm važām.”

30 Tad ķēniņš, vietvaldis, Berenīke un tie, kas sēdēja kopā ar viņiem, piecēlās. 31 Iedami prom, tie runāja savā starpā: ”Šis cilvēks nav darījis neko tādu, par ko būtu pelnījis nāvi vai ieslodzījumu.”+ 32 Agripa Fēstam teica: ”Ja viņš nebūtu piesaucis imperatoru, viņu varētu atbrīvot.”+

27 Kad bija izlemts, ka mēs ar kuģi dosimies uz Itāliju,+ Pāvilu un vēl dažus cietumniekus nodeva kādam Augusta vienības virsniekam, vārdā Jūlijs. 2 Mēs uzkāpām uz kāda kuģa no Adramitijas, kam bija jādodas uz vairākām Āzijas piekrastes ostām, un izbraucām jūrā. Kopā ar mums bija maķedonietis Aristarhs+ no Tesalonikas. 3 Nākamajā dienā mēs piestājām Sidonā, un Jūlijs izturējās pret Pāvilu cilvēcīgi, ļaudams viņam aiziet pie draugiem, lai tie par viņu parūpētos.

4 No turienes izgājuši jūrā, pretvēja dēļ mēs kuģojām Kipras aizvējā, 5 bet pēc tam — pa atklātu jūru gar Kilikiju un Pamfīliju, līdz piestājām Mirā, kas ir Likijā. 6 Tur virsnieks atrada kādu kuģi no Aleksandrijas, kas bija ceļā uz Itāliju, un lika mums kāpt uz tā. 7 Daudzas dienas mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, līdz ar grūtībām sasniedzām Knidu. Vējš mūs kavēja, tāpēc mēs turpinājām ceļu Krētas aizvējā gar Salmoni. 8 Ar grūtībām kuģodami gar krastu, mēs nonācām kādā vietā, ko sauca par Labo ostu un kas atradās netālu no Lasejas pilsētas.

9 Tā kā bija pagājis krietns laiks un kuģot bija kļuvis bīstami — arī gavēnis*+ jau bija garām —, Pāvils brīdināja: 10 ”Vīri, es redzu, ka šajā jūrasbraucienā ne tikai kravai un kuģim draud posts un lieli zaudējumi, bet arī mūsu dzīvības ir apdraudētas.” 11 Taču virsnieks uzklausīja stūrmani un kuģa īpašnieku un neņēma vērā Pāvila vārdus. 12 Šī osta nebija piemērota pārziemošanai, tāpēc vairākums ieteica aizbraukt no turienes un mēģināt nokļūt Foinīkā, lai tur pārlaistu ziemu. Tā ir Krētas osta ar izeju uz ziemeļaustrumiem un dienvidaustrumiem.

13 Kad sāka pūst lēns dienvidu vējš, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, tāpēc viņi pacēla enkuru, lai kuģotu tālāk gar pašu Krētas piekrasti. 14 Taču drīz vien pret kuģi brāzās negants ziemeļaustrumu vējš, ko dēvē par eirakilonu. 15 Tas sagrāba kuģi, un, nespēdami noturēt priekšgalu pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti. 16 Kaut gan mēs nokļuvām kādas saliņas, Kaudas, aizvējā, mēs tik tikko novaldījām kuģa pakaļgalā piesieto laivu. 17 Kad tā bija uzvilkta uz klāja, vīri nostiprināja kuģa korpusu ar tauvām un, baidoties uzskriet uz sēkļa Sirtē*, nolaida buras*, un tā kuģis tika nests. 18 Vētra mūs nežēlīgi svaidīja, tādēļ nākamajā dienā viņi sāka atbrīvoties no kravas, 19 bet aiznākamajā dienā paši savām rokām izmeta kuģa aprīkojumu.

20 Kad jau daudz dienu nebija saskatāma ne saule, ne zvaigznes un mūs mētāja stipra vētra, mums zuda jebkāda cerība izglābties. 21 Ļaudis jau ilgi neko nebija ēduši, un Pāvils, piecēlies viņu vidū, teica: ”Vīri, jums vajadzēja uzklausīt manu padomu un neiziet jūrā no Krētas, tad šis posts un zaudējumi jums būtu gājuši secen.+ 22 Bet tagad es jums iesaku nezaudēt drosmi, jo jūs visi paliksiet dzīvi — bojā ies vienīgi kuģis. 23 Šonakt pie manis ieradās eņģelis,+ ko bija sūtījis Dievs, kuram es piederu un kalpoju, 24 un teica: ”Nebaidies, Pāvil! Tev jāstājas imperatora priekšā,+ un tevis dēļ Dievs pasargās visus, kas ir uz kuģa kopā ar tevi.” 25 Tāpēc, vīri, nezaudējiet drosmi! Es ticu Dievam, ka viss notiks tieši tā, kā man ir teikts. 26 Mūs izmetīs uz kādas salas.”+

27 Iestājās četrpadsmitā nakts, un mūs joprojām dzenāja pa Adrijas jūru. Pusnaktī jūrniekiem likās, ka kuģis tuvojas sauszemei, 28 un viņi izmērīja dziļumu — tas bija divdesmit asis*. Pēc maza gabaliņa viņi mērīja atkal, un dziļums bija piecpadsmit asis*. 29 Baidīdamies uzskriet klintīm, viņi no kuģa pakaļgala izmeta četrus enkurus un nepacietīgi gaidīja, kad ausīs diena. 30 Bet, kad jūrnieki gribēja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, ka grib no priekšgala izmest enkurus, 31 Pāvils virsniekam un kareivjiem teica: ”Ja šie cilvēki nepaliks uz kuģa, jūs neizglābsieties.”+ 32 Tad kareivji pārcirta laivas virves un palaida to vaļā.

33 Tuvojās rīts, un Pāvils visus mudināja kaut ko ieēst, sacīdams: ”Šodien ir jau četrpadsmitā diena, kopš jūs dzīvojat satraukumā un gaidās un neko neesat ēduši. 34 Es jūs lūdzu, ēdiet! Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nenokritīs.” 35 Pēc šiem vārdiem viņš paņēma maizi un, visu priekšā pateicies Dievam, pārlauza to un sāka ēst. 36 Tad visi atguva drosmi un arī ķērās pie ēšanas. 37 Pavisam kuģī mēs bijām divsimt septiņdesmit seši cilvēki*. 38 Kad viņi bija paēduši, viņi izmeta jūrā kviešus, lai atvieglotu kuģi.+

39 Kad uzausa diena, jūrnieki ieraudzīja zemi. Viņi gan to nepazina,+ bet ievēroja kādu līci ar smilšainu krastu un nolēma, ja iespējams, uzdzīt tajā kuģi. 40 Tāpēc viņi nocirta enkurus un atstāja tos jūrā, vienlaikus atlaizdami stūres airu stiprinājumus. Pēc tam viņi uzvilka priekšburu un, pagriezuši to pa vējam, tuvojās krastam. 41 Bet kuģis uzskrēja uz sēkļa, ko no abām pusēm apskaloja jūra, un tur uzsēdās. Kuģa priekšgals iestrēga un palika nekustīgs, bet pakaļgalu dragāja viļņi.+ 42 Tad kareivji nolēma nogalināt apcietinātos, lai neviens no tiem neaizbēgtu peldus. 43 Bet virsnieks gribēja izglābt Pāvilu un neļāva tiem īstenot šo nodomu. Tiem, kas prata peldēt, viņš lika pirmajiem lēkt jūrā un sasniegt krastu, 44 bet pārējiem bija jāseko vai nu uz dēļiem, vai citām kuģa atlūzām. Tā visi sveiki un veseli nonāca krastā.+

28 Kad bijām nokļuvuši drošībā, mēs uzzinājām, ka šī sala ir Malta.+ 2 Salinieki* izturējās pret mums ar neparastu labvēlību. Viņi iekūra ugunskuru un laipni mūs visus uzņēma, jo lija lietus un bija auksts. 3 Bet, kad Pāvils salasīja žagaru saišķi un ielika to ugunskurā, karstuma dēļ izlīda odze un iekoda viņam rokā. 4 Ieraudzījuši, ka viņam pie rokas karājas čūska, salinieki runāja savā starpā: ”Šis cilvēks nudien ir slepkava. Viņš ir izglābies no jūras, tomēr taisnā tiesa* viņam neļauj dzīvot.” 5 Taču Pāvils nokratīja rāpuli ugunī, nemaz necietis. 6 Tie gaidīja, ka viņa roka uztūks un viņš pēkšņi nokritīs zemē miris, bet pagāja labs laiks, un ar Pāvilu nekas slikts nenotika. Tad salinieki mainīja savas domas un sacīja, ka viņš ir dievs.

7 Tuvumā atradās salas ietekmīgākā vīra, Publija, zemes īpašumi. Viņš mūs labprāt uzņēma un trīs dienas viesmīlīgi izmitināja. 8 Bet Publija tēvs gulēja slims, viņam bija drudzis un dizentērija. Pāvils iegāja pie viņa un lūdza Dievu, uzlika viņam rokas un viņu izdziedināja.+ 9 Pēc šī notikuma arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, nāca pie Pāvila un tika izdziedināti.+ 10 Tie mūs godināja, bagātīgi apdāvinot, un, kad mēs posāmies ceļā, apgādāja ar visu nepieciešamo.

11 Pavadījuši salā trīs mēnešus, mēs aizbraucām ar kādu Aleksandrijas kuģi, kas bija pārlaidis ziemu šajā salā un kam priekšgalā bija Dioskūru* zīme. 12 Mēs piestājām Sirakūzās un palikām tur trīs dienas, 13 bet tad turpinājām ceļu, līdz nonācām Rēgijā. Dienu vēlāk sāka pūst dienvidu vējš, un jau otrā dienā mēs sasniedzām Puteolus. 14 Tur mēs atradām brāļus, kas mūs lūdza uzkavēties pie viņiem septiņas dienas. Pēc tam mēs devāmies tālāk uz Romu. 15 Brāļi no Romas, dzirdējuši par mums, atnāca mums pretī — vieni līdz Apija laukumam, bet citi līdz Trim Tavernām. Kad Pāvils viņus ieraudzīja, viņš pateicās Dievam un jutās uzmundrināts*.+ 16 Visbeidzot mēs ieradāmies Romā, un Pāvilam atļāva dzīvot atsevišķi kareivja apsardzībā.

17 Trīs dienas vēlāk viņš sasauca jūdu ievērojamākos vīrus. Kad tie bija sanākuši, Pāvils vērsās pie tiem: ”Brāļi! Lai gan es neko neesmu darījis pret mūsu tautu vai tēvu paražām,+ mani Jeruzālemē apcietināja un nodeva romiešu rokās.+ 18 Tie mani nopratināja+ un gribēja atbrīvot, jo redzēja, ka nav nekāda pamata mani sodīt ar nāvi.+ 19 Bet, kad jūdi tam pretojās, es biju spiests piesaukt imperatoru,+ bet ne jau ar nolūku apsūdzēt savu tautu. 20 Tāpēc es esmu jūs aicinājis, lai mēs varētu satikties un aprunāties, jo Izraēla cerības dēļ es esmu saslēgts šajās ķēdēs.”+ 21 Tie viņam atteica: ”Mēs par tevi neesam saņēmuši vēstules no Jūdejas, un neviens no brāļiem, kas no turienes ir ieradušies, nav par tevi stāstījis un neko sliktu par tevi nav runājis. 22 Bet mēs uzskatām, ka būtu pareizi uzklausīt tavas domas, jo par šo sektu+ mums ir zināms, ka to nekur neatzīst.”+

23 Noteikuši dienu, tie ieradās viņa mājvietā vēl lielākā skaitā, un Pāvils no rīta līdz vakaram tiem visu skaidroja un plaši liecināja par Dieva valstību, lai tos pārliecinātu ticēt Jēzum,+ minēdams pierādījumus no Mozus bauslības+ un praviešu rakstiem.+ 24 Daži ticēja viņa vārdiem, bet citi neticēja. 25 Tā kā viņi nebija vienisprātis un sāka izklīst, Pāvils, viņiem aizejot, vēl sacīja: ”Svētais gars ar pravieša Jesajas starpniecību pareizi ir teicis jūsu tēviem: 26 ”Ej pie šīs tautas un saki: ”Dzirdēdami jūs gan dzirdēsiet, bet tā arī nesapratīsiet, un skatīdamies jūs gan skatīsieties, bet tā arī nesaredzēsiet.+ 27 Jo šo ļaužu sirds ir kļuvusi nejūtīga, ar savām ausīm viņi dzird nelabprāt un ir aizvēruši savas acis, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu, neatgrieztos pie manis un es viņus nedziedinātu.””+ 28 Tāpēc lai jums ir zināms, ka vēsts par to, kā Dievs sagādā glābšanu, ir sūtīta citām tautām,+ un tās klausīsies.”+ 29 ——*

30 Pāvils palika savā īrētajā mājvietā+ veselus divus gadus un laipni uzņēma visus, kas pie viņa nāca. 31 Runādams ar lielu drosmi,+ viņš tiem sludināja Dieva valstību un mācīja par Kungu Jēzu Kristu, un neviens viņu nekavēja.