JONAS GRĀMATA

1 Jehova vērsās pie Jonas*,+ Amitaja dēla, teikdams: 2 ”Celies, ej uz lielo pilsētu Nīnivi+ un pasludini tai spriedumu, jo es esmu pievērsis uzmanību tās iedzīvotāju ļaunumam!”

3 Bet Jona nolēma bēgt no Jehovas uz Taršišu. Nonācis Jafā, viņš uzmeklēja kuģi, kas dodas uz Taršišu, samaksāja par braucienu un uzkāpa uz tā, lai dotos uz Taršišu, prom no Jehovas.

4 Tad Jehova lika sacelties stipram vējam, un jūrā sāka plosīties tik spēcīga vētra, ka likās — kuģis tūlīt tiks sadragāts. 5 Jūrnieki ļoti nobijās, un ikviens piesauca savu dievu, lūgdamies pēc palīdzības. Viņi sāka mest jūrā kravu, lai padarītu kuģi vieglāku.+ Bet Jona bija nokāpis kuģa tilpnē, apgūlies un cieši aizmidzis. 6 Pie viņa pienāca kuģa kapteinis un jautāja: ”Kā tu vari tā gulēt? Celies, piesauc savu dievu! Varbūt viņš par mums iežēlosies, un mēs neiesim bojā.”+

7 Tad jūrnieki sacīja cits citam: ”Metīsim lozes,+ lai uzzinātu, kurš ir vainojams šajā nelaimē!” Viņi meta lozes, un loze krita Jonam.+ 8 Viņi tam vaicāja: ”Saki, vai tevis dēļ pār mums ir nākusi šī nelaime? Kāda ir tava nodarbošanās, un no kurienes tu nāc? No kādas zemes tu esi? No kādas tautas?”

9 ”Es esmu ebrejs, un es pielūdzu* Jehovu, debesu Dievu, — to, kas ir radījis jūru un sauszemi,” atbildēja Jona.

10 To dzirdot, vīri nobijās vēl vairāk un prasīja: ”Ko tu esi izdarījis?” (Viņš pats vīriem bija teicis, ka bēg no Jehovas.) 11 ”Ko mums ar tevi darīt, lai jūra norimtu?” viņi jautāja, jo vētra aizvien pieņēmās spēkā. 12 ”Metiet mani jūrā, un jūra norims,” viņš atbildēja, ”jo es zinu, ka šī spēcīgā vētra jūs ir piemeklējusi manis dēļ.” 13 Bet vīri, visiem spēkiem airējot, centās tikt līdz krastam, taču viņiem tas neizdevās, jo vētra trakoja arvien negantāk.

14 Tad viņi piesauca Jehovu, sacīdami: ”Jehova, lūdzams, neļauj mums aiziet bojā šī vīra dēļ! Neliec uz mums gulties atbildībai par nevainīga cilvēka nāvi*, jo tu, Jehova, dari, kā tev tīk!” 15 Viņi satvēra Jonu un iemeta jūrā, un jūra mitējās trakot. 16 Tad vīrus pārņēma dziļa bijība pret Jehovu,+ un viņi ziedoja Jehovam upuri un deva viņam solījumus.

17 Jehova lika milzu zivij aprīt Jonu, un Jona zivs vēderā sabija trīs dienas un trīs naktis.+

2 Zivs vēderā Jona lūdza savu Dievu Jehovu.+ 2 Viņš teica:

”Savās ciešanās es piesaucu Jehovu, un viņš man atbildēja.+

No kapa* dziļumiem* es saucu pēc palīdzības.+

Tu sadzirdēji manu balsi.

 4 Es izsaucos: ”Esmu padzīts, tavas acis mani vairs neredzēs!

Vai es reiz atkal skatīšu tavu svēto templi?”

 8 Tukšo elku pielūdzēji novēršas no tā, kas viņus uzticīgi mīl*.

 9 Bet es — es tev upurēšu ar pateicību.

Ko esmu solījis, to pildīšu.+

Glābšana nāk no Jehovas!”+

10 Pēc kāda laika Jehova pavēlēja zivij atrīt Jonu, un Jona tika izmests krastā.

3 Tad Jehova vēlreiz vērsās pie Jonas, teikdams:+ 2 ”Celies, ej uz lielo pilsētu Nīnivi+ un pasludini tai vēsti, ko es tev daru zināmu.”

3 Jona paklausīja Jehovam+ un devās uz Nīnivi.+ Nīnive bija ļoti liela pilsēta — lai apietu tai apkārt, bija vajadzīgas trīs dienas. 4 Jona iegāja pilsētā un, mērodams* vienas dienas gājumu, sludināja: ”Vēl tikai četrdesmit dienas, un tad Nīnive tiks nopostīta!”

5 Un nīnivieši ticēja šiem Dieva vārdiem.+ Viņi izsludināja gavēni, un visi, no mazākā līdz lielākajam, ietērpās maisa drānās. 6 Kad šī vēsts nonāca līdz Nīnives valdniekam, viņš piecēlās no troņa, novilka savu tērpu, uzvilka maisa drānas un apsēdās pelnos. 7 Viņš lika Nīnivē izziņot: ”Šāds ir valdnieka un viņa augstmaņu rīkojums: ne cilvēki, ne dzīvnieki — ne liellopi, ne sīklopi — nedrīkst neko ēst. Lai neviens neko neēd, pat ūdeni nedzer! 8 Lai cilvēki tērpjas maisa drānās un apsedz ar maisa drānām lopus. Lai ikviens dedzīgi piesauc Dievu, novēršas no saviem ļaunajiem ceļiem un pārstāj rīkoties varmācīgi. 9 Kas zina, varbūt Dievs iežēlosies* un viņa karstās dusmas norims, un mēs neiesim bojā!”

10 Kad Dievs redzēja viņu rīcību, redzēja, ka viņi ir novērsušies no saviem ļaunajiem ceļiem,+ viņš iežēlojās* un nelika nākt pār viņiem nelaimei, par ko bija paziņojis.+

4 Bet Jonam tas ļoti nepatika, un viņš aizsvilās dusmās. 2 Viņš lūdza Jehovu un teica: ”Ak, Jehova, vai tad tieši par to es nebažījos, kad vēl biju savā zemē? Tāpēc jau es arī bēgu uz Taršišu!+ Es taču zināju, ka tu esi līdzjūtīgs un žēlsirdīgs Dievs, pacietīgs* un bagāts uzticīgā mīlestībā,+ — Dievs, kas iežēlojas un nesūta nelaimi. 3 Un nu, Jehova, ņem jel manu dzīvību! Labāk lai esmu miris!”+

4 Jehova vaicāja: ”Vai tev ir pamats tā dusmoties?”

5 Tad Jona izgāja no pilsētas un, pagājis uz austrumiem, apsēdās. Tur viņš uztaisīja nojumi un nosēdās tās paēnā, lai vērotu, kas notiks ar pilsētu.+ 6 Dievs Jehova lika izaugt pudeļķirbim*, lai tas, izstiepies pār Jonu, dotu paēnu un atvieglotu viņa ciešanas. Jona ļoti nopriecājās par šo augu.

7 Bet nākamās dienas rītausmā Dievs lika pudeļķirbī iegrauzties tārpam, un augs nokalta. 8 Kad saule bija uzlēkusi, Dievs sūtīja svelmainu austrumvēju, un saule karsēja Jonam galvu, tā ka viņš teju zaudēja samaņu. Jona lūdzās, lai viņam ļauj mirt, un gaudās: ”Es vairs negribu dzīvot!”+

9 Dievs jautāja Jonam: ”Vai tev ir pamats tā dusmoties par pudeļķirbi?”+

”Jā, ir gan!” viņš atteica. ”Es esmu tik dusmīgs, ka vēlos mirt!” 10 Bet Jehova sacīja: ”Tev ir žēl pudeļķirbja, ko tu neesi ne stādījis, ne audzējis. Tas vienā naktī izauga un vienā naktī iznīka. 11 Kā gan man nebūtu žēl lielās pilsētas Nīnives+ — pilsētas, kurā ir vairāk nekā simt divdesmit tūkstoši iedzīvotāju, kas it nemaz neprot atšķirt labu no ļauna*, kā arī daudz lopu!”+