OTRĀ ĶĒNIŅU GRĀMATA

1 Pēc Ahaba nāves moābieši+ sacēlās pret Izraēlu.

2 Tajā laikā Ahazja Samarijā izkrita cauri sava nama jumtistabas režģim un savainojās. Viņš sūtīja ceļā vēstnešus, lai tie izjautātu Ekronas+ dievu Baal-Zebūbu un noskaidrotu, vai viņš atlabs pēc šī savainojuma.+ 3 Bet Jehovas eņģelis teica tišbietim Elijam:+ ”Ej pretī Samarijas ķēniņa vēstnešiem un saki tiem: ”Vai tad Izraēlā nav Dieva, ka jūs ejat izjautāt Ekronas dievu Baal-Zebūbu?+ 4 Tāpēc Jehova saka: ”Tu vairs nepiecelsies no savas gultas — tev būs jāmirst.””” Un Elija tā arī darīja.

5 Kad vēstneši atgriezās, ķēniņš tiem jautāja: ”Kāpēc jūs jau esat atgriezušies?” 6 Tie atbildēja: ”Mums pretī nāca kāds vīrs, un viņš mums sacīja: ”Ejiet atpakaļ pie ķēniņa, kas jūs ir sūtījis, un sakiet viņam, ka Jehova ir teicis: ”Vai tad Izraēlā nav Dieva, ka tu liec izjautāt Ekronas dievu Baal-Zebūbu? Tāpēc tu vairs nepiecelsies no savas gultas — tev būs jāmirst.”””+ 7 Ķēniņš vaicāja: ”Kā izskatījās tas vīrs, kas nāca jums pretī un to teica?” 8 Tie pastāstīja: ”Tas vīrs bija kažokādas* apģērbā,+ apjozies ar ādas jostu.”+ ”Tas ir tišbietis Elija!” viņš izsaucās.

9 Tad ķēniņš sūtīja pie viņa piecdesmit vīru komandieri ar tā piecdesmit vīriem. Tas uzkāpa pie Elijas, kurš sēdēja kalna galā, un viņam teica: ”Dieva vīrs,+ ķēniņš tev saka: ”Kāp lejā!”” 10 Bet Elija atbildēja piecdesmit vīru komandierim: ”Ja es esmu Dieva vīrs, tad lai no debesīm nāk uguns+ un aprij tevi un tavus piecdesmit vīrus!” Un no debesīm nāca uguns un aprija viņu un viņa piecdesmit vīrus.

11 Ķēniņš sūtīja pie Elijas vēl vienu piecdesmit vīru komandieri ar tā piecdesmit vīriem. Tas aizgāja un sacīja Elijam: ”Dieva vīrs, ķēniņš saka: ”Kāp ātri lejā!”” 12 Bet Elija atbildēja: ”Ja es esmu Dieva vīrs, tad lai no debesīm nāk uguns un aprij tevi un tavus piecdesmit vīrus!” Un no debesīm nāca Dieva uguns un aprija viņu un viņa piecdesmit vīrus.

13 Pēc tam ķēniņš sūtīja pie Elijas trešo komandieri un tā piecdesmit vīrus. Bet trešais piecdesmit vīru komandieris, uzkāpis pie Elijas, nometās viņa priekšā ceļos un lūdzās: ”Dieva vīrs, pasaudzē manu un šo piecdesmit tavu kalpu dzīvību! 14 No debesīm nāca uguns un aprija iepriekšējos divus piecdesmit vīru komandierus un viņu vienības. Taču pasaudzē manu dzīvību!”

15 Tad Jehovas eņģelis sacīja Elijam: ”Ej viņam līdzi un nebaidies!” Elija piecēlās un devās tam līdzi pie ķēniņa. 16 Elija ķēniņam teica: ”Jehova saka tā: ”Tu sūtīji vēstnešus izvaicāt Ekronas+ dievu Baal-Zebūbu, it kā Izraēlā nebūtu Dieva, ko izvaicāt.+ Tāpēc tu vairs nepiecelsies no savas gultas — tev būs jāmirst.”” 17 Un Ahazja nomira, piepildoties Jehovas vārdiem, ko bija paziņojis Elija. Tā kā viņam nebija dēla, par ķēniņu viņa vietā kļuva Jorāms*.+ Tas notika tad, kad pār Jūdu otro gadu valdīja ķēniņa Jošafata dēls Jorāms.+

18 Bet pārējie Ahazjas+ darbi, tas, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās.

2 Neilgi pirms tam, kad Jehova vētrā pacēla Eliju+ debesīs,+ Elija un Elīsa+ nāca no Gilgālas.+ 2 Elija sacīja Elīsam: ”Paliec šeit, jo Jehova mani sūta uz Bēteli.” Bet Elīsa atteica: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, un pie tavas dzīvības, es tevi neatstāšu!” Un viņi devās uz Bēteli.+ 3 Praviešu dēli,* kas bija Bētelē, atnāca pie Elīsas un viņam vaicāja: ”Vai tu zini, ka šodien Jehova paņems tavu kungu un viņš vairs nebūs tavs skolotājs?”+ Viņš atbildēja: ”Zinu! Cietiet klusu!”

4 Tad Elija viņam sacīja: ”Paliec šeit, Elīsa, jo Jehova mani sūta uz Jēriku.”+ Bet viņš atteica: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, un pie tavas dzīvības, es tevi neatstāšu!” Un viņi aizgāja uz Jēriku. 5 Praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam vaicāja: ”Vai tu zini, ka šodien Jehova paņems tavu kungu un viņš vairs nebūs tavs skolotājs?” Viņš atbildēja: ”Zinu gan. Cietiet klusu!”

6 Tad Elija viņam sacīja: ”Paliec šeit, jo Jehova mani sūta uz Jordānu.” Bet Elīsa atteica: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, un pie tavas dzīvības, es tevi neatstāšu!” Viņi abi devās tālāk, 7 un piecdesmit no praviešu dēliem viņiem sekoja. Viņi abi nostājās pie Jordānas, bet praviešu dēli stāvēja pa gabalu un skatījās. 8 Tad Elija paņēma savu apmetni*,+ to satina un sita ar to pa ūdeni, tā ka ūdens pašķīrās uz abām pusēm, un viņi abi pārgāja pāri pa sausu zemi.+

9 Kad viņi bija pārgājuši pāri, Elija teica Elīsam: ”Saki, ko lai es tavā labā izdaru, pirms tieku paņemts projām no tevis!” ”Kaut es varētu dabūt divkāršu daļu+ no tava gara!”+ Elīsa lūdza. 10 ”Tavs lūgums ir grūti izpildāms,” sacīja Elija. ”Ja tu mani redzēsi, kad es tikšu paņemts projām no tevis, tad tā notiks, bet, ja neredzēsi — tad nenotiks.”

11 Kamēr viņi iedami sarunājās, pēkšņi parādījās ugunīgi kaujas rati ar ugunīgiem zirgiem,+ kas viņus izšķīra, un Elija vētrā pacēlās debesīs.+ 12 Elīsa, to redzēdams, sauca: ”Mans tēvs, mans tēvs! Izraēla kaujas rati un jātnieki!”+ Kad viņš vairs nevarēja Eliju saskatīt, viņš saplēsa savas drēbes.+ 13 Pēc tam viņš pacēla apmetni,+ kas bija nokritis Elijam, devās atpakaļ un nostājās Jordānas krastā. 14 Tur viņš paņēma Elijas apmetni, sita ar to pa ūdeni un teica: ”Kur ir Jehova, Elijas Dievs?” Kad Elīsa sita ar apmetni pa ūdeni, ūdens pašķīrās uz abām pusēm, un viņš pārgāja pāri upei.+

15 Viņu pa gabalu ieraudzīja praviešu dēli no Jērikas, un tie sacīja: ”Elijas gars ir pārgājis uz Elīsu.”+ Tie devās viņam pretī, nometās zemē viņa priekšā 16 un teica: ”Tavu kalpu vidū ir piecdesmit braši vīri. Lai viņi iet un uzmeklē tavu kungu! Varbūt Jehovas gars* viņu ir pacēlis un nometis uz kāda kalna vai kādā ielejā.”+ Bet viņš atbildēja: ”Nesūtiet nevienu!” 17 Tomēr tie uzstāja tik ilgi, līdz viņam kļuva neērti un viņš piekāpās: ”Sūtiet arī.” Praviešu dēli aizsūtīja piecdesmit vīrus meklēt Eliju. Tie meklēja trīs dienas, bet neatrada. 18 Kad tie atgriezās Jērikā,+ kur Elīsa bija apmeties, viņš tiem sacīja: ”Vai es jums neteicu, lai neejat?”

19 Vēlāk pilsētas iedzīvotāji vērsās pie Elīsas: ”Kungs, kā tu redzi, pilsēta atrodas labā vietā,+ taču ūdens tajā ir slikts un zeme ir neauglīga*.” 20 ”Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tajā sāli!” viņš palūdza. Tie viņam to atnesa. 21 Tad viņš aizgāja pie avota, iesvieda tajā sāli+ un paziņoja: ”Jehova saka tā: ”Es esmu padarījis šo ūdeni veselīgu, un tas vairs neizraisīs nāvi un neauglību*.”” 22 Un ūdens tur kļuva veselīgs, kā jau Elīsa bija teicis, un tāds tas ir līdz pat šai dienai.

23 No turienes Elīsa devās uz Bēteli. Kamēr viņš gāja pa ceļu, no pilsētas iznāca puikas un sāka par viņu ņirgāties,+ klaigādami: ”Kāp vien augšā, plikgalvi! Kāp vien augšā, plikgalvi!” 24 Beidzot viņš pagriezās, paskatījās uz tiem un tos nolādēja Jehovas vārdā. Tad no meža iznāca divas lācenes+ un saplosīja četrdesmit divus bērnus.+ 25 Bet viņš devās tālāk uz Karmela kalnu+ un pēc tam atgriezās Samarijā.

3 Jūdas ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā Jorāms,+ Ahaba dēls, kļuva par Izraēla ķēniņu, un viņš valdīja Samarijā divpadsmit gadus. 2 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, bet ne tādā mērā kā viņa tēvs un māte, jo viņš lika novākt elku akmeni, ko viņa tēvs bija uzstādījis Baalam.+ 3 Taču viņš neatkāpās no grēkiem, uz kādiem Izraēlu bija pamudinājis Jerobeāms, Nebāta dēls,+ — no tiem viņš nenovērsās.

4 Moābas ķēniņš Meša bija aitu audzētājs, un viņš Izraēla ķēniņam sūtīja nodevās 100 000 jēru un 100 000 necirptu aunu. 5 Bet, kad Ahabs bija miris,+ Moābas ķēniņš sacēlās pret Izraēla ķēniņu.+ 6 Tad ķēniņš Jorāms, atstājis Samariju, sapulcināja visu Izraēlu karam. 7 Viņš arī nosūtīja ziņu Jūdas ķēniņam Jošafatam: ”Moābas ķēniņš ir sacēlies pret mani. Vai tu nāksi ar mani karot pret Moābu?” Jošafats viņam teica: ”Es iešu.+ Mēs ar tevi esam kā viens, mana tauta ir tava tauta, un mani zirgi ir tavējie,”+ 8 un tad vaicāja: ”Pa kādu ceļu mēs iesim?” Jorāms atbildēja: ”Pa Edomas tuksneša ceļu.”

9 Izraēla ķēniņš devās ceļā kopā ar Jūdas ķēniņu un Edomas+ ķēniņu. Kad viņi septiņas dienas bija gājuši pa apkārtceļu, vairs nebija ūdens ne karavīriem, ne lopiem, kas viņiem bija līdzi. 10 Izraēla ķēniņš izsaucās: ”Ak nē! Jehova ir sapulcinājis trīs ķēniņus, lai tos nodotu moābiešu varā!” 11 Bet Jošafats jautāja: ”Vai te nav kāda Jehovas pravieša, ar kura starpniecību mēs varētu izvaicāt Jehovu?”+ Kāds no Izraēla ķēniņa kalpiem atbildēja: ”Te ir Elīsa,+ Šafata dēls, kas lēja ūdeni uz Elijas rokām*.”+ 12 ”Viņš vēstī Jehovas vārdus,” teica Jošafats. Tad Izraēla ķēniņš kopā ar Jošafatu un Edomas ķēniņu devās pie viņa.

13 Elīsa sacīja Izraēla ķēniņam: ”Kāpēc tu nāc pie manis?+ Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!”+ Bet Izraēla ķēniņš iebilda: ”Neliec man iet projām! Jehova ir tas, kurš ir sapulcinājis trīs ķēniņus, lai tos nodotu moābiešu varā.” 14 Tad Elīsa paziņoja: ”Zvēru pie karapulku Pavēlnieka* Jehovas, dzīvā Dieva, kam es kalpoju! Ja man nebūtu cieņas pret Jūdas ķēniņu Jošafatu,+ es uz tevi neraudzītos un tevi nemaz neievērotu.+ 15 Atvediet pie manis kādu, kas spēlē arfu!”+ Tiklīdz atskanēja arfas skaņas, pār Elīsu nāca Jehovas gars*,+ 16 un viņš teica: ”Jehova saka tā: ”Rociet šajā ielejā grāvi pie grāvja, 17 jo Jehova ir teicis: ”Nebūs ne vēja, ne lietus, tomēr šo ieleju piepildīs ūdens,+ un jūs to dzersiet, un dzers arī jūsu mājlopi un pārējie dzīvnieki.”” 18 Bet tas Jehovam vēl nav nekas+ — viņš arī Moābu nodos jūsu varā.+ 19 Jūs nopostīsiet visas nocietinātās+ un visas svarīgākās pilsētas, nocirtīsiet visus augļu kokus, aizbērsiet visus avotus un sabojāsiet visus labos zemes gabalus, samezdami tajos akmeņus.”+

20 No rīta, labības upura nešanas laikā,+ no Edomas puses pēkšņi nāca ūdens un piepildīja ieleju.

21 Moābieši, izdzirdējuši, ka ķēniņi nāk ar viņiem karot, bija sapulcējuši visus, kas spēja nest ieročus, un bija nostājušies pie savas zemes robežas. 22 Agri no rīta, kad moābieši piecēlās, saule apspīdēja ūdens virsmu un viņiem no otras puses ūdens izskatījās sarkans kā asinis. 23 Viņi sauca: ”Tās ir asinis! Tie ķēniņi noteikti ir nogalinājuši cits citu ar zobenu. Moābieši, pie laupījuma!”+ 24 Kad moābieši iegāja Izraēla nometnē, izraēlieši tiem uzbruka un daudzus nogalināja, bet pārējie metās bēgt.+ Izraēlieši virzījās tālāk iekšā Moāba zemē, nogalinādami moābiešus savā ceļā. 25 Viņi sagrāva pilsētas, un ikviens vīrs iesvieda pa akmenim ikvienā labā tīrumā, līdz tie bija kā nosēti ar akmeņiem. Viņi aizbēra visus avotus+ un nocirta visus augļu kokus.+ Neskarti bija palikuši tikai Kīr-Haresetas+ mūri, bet šo pilsētu aplenca lingotāji un tai uzbruka.

26 Kad Moābas ķēniņš redzēja, ka cīņa ir zaudēta, viņš ar septiņsimt vīriem, kas bija bruņoti ar zobenu, mēģināja izlauzties līdz Edomas ķēniņam,+ taču viņiem tas neizdevās. 27 Pēc tam viņš paņēma savu pirmdzimto dēlu, kam bija jāvalda pēc viņa, un to ziedoja par dedzināmo upuri+ uz mūra. Tad pret izraēliešiem izcēlās liels sašutums, un karaspēks atkāpās un atgriezās savā zemē.

4 Kāda sieviete no praviešu dēlu+ sievām žēlojās Elīsam: ”Tavs kalps, mans vīrs, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās Jehovu,+ bet tagad cilvēks, kam viņš bija parādā, grib ņemt sev par vergiem abus manus bērnus!” 2 Elīsa viņai jautāja: ”Kā es varu tev palīdzēt? Saki man, kas tev ir mājās?” Viņa atbildēja: ”Tavai kalponei mājās nekā nav — tikai krūka ar eļļu.”+ 3 Viņš sacīja: ”Ej un aizņemies no visiem kaimiņiem tukšus traukus, cik vien vari dabūt. 4 Pēc tam ej uz mājām un aizver durvis aiz sevis un saviem dēliem. Lej eļļu šajos traukos un pilnos atliec malā.” 5 Un viņa aizgāja.

Kad viņa bija aizvērusi durvis aiz sevis un saviem dēliem, tie viņai nesa klāt traukus un viņa lēja tajos eļļu.+ 6 Kad trauki bija pilni, viņa vienam no dēliem teica: ”Padod man vēl vienu trauku!”+ Bet tas atbildēja: ”Vairs nav neviena trauka.” Tad eļļa pārstāja plūst.+ 7 Viņa aizgāja pie Dieva vīra un tam visu izstāstīja. ”Ej, pārdod eļļu un samaksā parādus,” tas sacīja, ”bet no atlikuma tu ar saviem dēliem varēsi pārtikt.”

8 Kādu dienu Elīsa devās uz Šūnēmu.+ Tur dzīvoja kāda cienījama sieviete, un viņa pierunāja Elīsu paēst pie viņas.+ Turpmāk ikreiz, kad Elīsa gāja garām, viņš iegriezās tur paēst. 9 Viņa teica savam vīram: ”Es zinu, ka tas, kurš vienmēr iegriežas pie mums, ir svēts Dieva vīrs. 10 Ierīkosim viņam nelielu jumtistabu+ un noliksim tur gultu, galdu, krēslu un gaismekli! Tad ikreiz, kad viņš ieradīsies pie mums, viņš varēs tur palikt.”+

11 Kādu dienu, atnācis uz turieni, Elīsa devās uz jumtistabu, lai apgultos. 12 Viņš teica savam kalpam Gehazim:+ ”Pasauc šūnēmieti!”+ Tas viņu pasauca, un viņa atnāca. 13 Elīsa sacīja Gehazim: ”Lūdzu, saki viņai: ”Tu esi tik daudz pūlējusies mūsu labā.+ Kā lai es tev atdaru?+ Vai man aizlikt kādu vārdu par tevi ķēniņam+ vai karaspēka virspavēlniekam?”” Bet viņa atbildēja: ”Es jau dzīvoju drošībā starp saviem ļaudīm.” 14 ”Ko gan viņas labā izdarīt?” gudroja Elīsa. Gehazis ieminējās: ”Viņai nav dēla,+ un viņas vīrs jau ir vecs.” 15 ”Pasauc viņu!” teica Elīsa. Tas viņu pasauca, un viņa nostājās durvīs. 16 Elīsa pavēstīja: ”Nākamgad šajā laikā tu turēsi rokās dēlu.”+ Bet viņa atteica: ”Ak nē, mans kungs, Dieva vīrs, nemaldini savu kalponi!”

17 Tomēr šī sieviete ieņēma bērnu, un nākamajā gadā tajā pašā laikā viņai piedzima dēls, kā jau Elīsa viņai bija teicis. 18 Kādu dienu, kad bērns bija paaudzies, viņš aizgāja pie sava tēva, kas bija pie pļāvējiem. 19 ”Mana galva, ak, mana galva!” viņš sāka sūdzēties tēvam. Tas lika kalpam aiznest viņu pie mātes, 20 un kalps paņēma viņu rokās un aiznesa pie mātes. Bērns sēdēja mātei klēpī līdz dienas vidum, bet tad nomira.+ 21 Viņa uzkāpa augšā un noguldīja bērnu Dieva vīra gultā,+ tad, iznākusi no istabas, aizvēra aiz sevis durvis un aizgāja. 22 Pasaukusi savu vīru, viņa sacīja: ”Atsūti man, lūdzu, kādu no kalpiem ar ēzeli! Es steigšos pie Dieva vīra un tad atgriezīšos.” 23 ”Kāpēc tev šodien jādodas pie viņa?” vīrs vaicāja. ”Nav taču ne jauna mēness svētki,+ ne sabats.” Bet viņa atbildēja: ”Neuztraucies, viss ir kārtībā!” 24 Viņa apsegloja ēzeli un teica kalpam: ”Dzen to ātri! Nepalēnini manis dēļ soli, ja vien es to neprasīšu.”

25 Tā viņa devās ceļā pie Dieva vīra uz Karmela kalnu. Kad Dieva vīrs viņu iztālēm ieraudzīja, tas sacīja savam kalpam Gehazim: ”Skaties, šūnēmiete! 26 Skrien viņai pretī un prasi: ”Vai tev klājas labi? Un vai tavam vīram un tavam bērnam klājas labi?”” ”Labi gan,” viņa atteica. 27 Ieradusies kalnā pie Dieva vīra, viņa apkampa tā kājas.+ Gehazis pienāca, lai viņu atstumtu, bet Dieva vīrs teica: ”Liec viņu mierā, jo viņa ir izmisusi, bet es nezinu, kāpēc, jo Jehova to man nav atklājis.” 28 Viņa ierunājās: ”Mans kungs, vai tad es tev lūdzu dēlu? Vai es neteicu: nemodini manī veltīgas cerības?”+

29 Tad Elīsa pavēlēja Gehazim: ”Apjozies,+ paņem manu spieķi un ej! Ja tu kādu sastapsi, nesveicini to, un, ja kāds sveicina tevi, neatbildi tam. Ej un uzliec manu spieķi zēnam uz sejas.” 30 Bet zēna māte sacīja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, un pie tavas dzīvības, es neiešu prom bez tevis!”+ Tad viņš piecēlās un gāja tai līdzi. 31 Gehazis aizsteidzās viņiem pa priekšu un uzlika spieķi zēnam uz sejas, taču tas neizdvesa ne skaņas — nebija manāmas nekādas dzīvības pazīmes.+ Viņš devās atpakaļ pretī Elīsam un sacīja: ”Zēns nav uzmodies.”

32 Kad Elīsa ienāca namā, zēns gulēja viņa gultā miris.+ 33 Elīsa iegāja istabā un aizvēra durvis. Neviena cita istabā nebija, un Elīsa sāka lūgt Jehovu.+ 34 Pēc tam viņš iekāpa gultā, uzgūlās bērnam, pielika muti viņa mutei, acis — viņa acīm un plaukstas — viņa plaukstām un izstiepās pār bērnu, un bērna ķermenis sasila.+ 35 Viņš piecēlās, pagājās pa māju šurp un turp un tad atkal iekāpa gultā un izstiepās pār bērnu. Zēns septiņas reizes nošķaudījās un atvēra acis.+ 36 Elīsa paaicināja Gehazi un teica: ”Pasauc šūnēmieti!”, un tas viņu pasauca. Kad viņa bija atnākusi, Elīsa sacīja: ”Ņem savu dēlu!”+ 37 Piegājusi klāt, viņa nometās pie Elīsas kājām un noliecās viņa priekšā līdz zemei, pēc tam paņēma savu dēlu un izgāja ārā.

38 Kad Elīsa atgriezās Gilgālā, zemē bija bads.+ Reiz viņa priekšā sēdēja praviešu dēli,+ un viņš teica savam kalpam:+ ”Uzliec uz uguns lielo katlu un izvāri virumu praviešu dēliem.” 39 Viens no tiem aizgāja uz lauku salasīt malvas. Viņš atrada kādu savvaļas vīteni* un pielasīja pilnu klēpi ar tā augļiem. Atnācis atpakaļ, viņš tos iegrieza katlā, jo nezināja, kas tie ir. 40 Vīriem tika ieliets ēdiens, bet, pagaršojuši virumu, tie iekliedzās: ”Dieva vīrs, katlā ir nāve!” Virums nebija ēdams. 41 Elīsa teica: ”Atnesiet miltus!” Viņš tos iebēra katlā un lika dot ēdienu ļaudīm, un katlā nekā nelāga vairs nebija.+

42 No Baal-Šalīšas+ ieradās kāds vīrs, kas atveda Dieva vīram divdesmit miežu maizes,+ ceptas no pirmās ražas, kā arī maisu svaigu graudu.+ Elīsa teica: ”Iedod ļaudīm, lai viņi ēd!” 43 Taču viņa kalpotājs iebilda: ”Vai tad ar to pietiks simt vīriem?”+ Elīsa atteica: ”Dod ļaudīm, lai tie ēd, jo Jehova saka: ”Viņi paēdīs, un vēl paliks pāri.””+ 44 Kalpotājs cēla to visu viņiem priekšā, viņi paēda, un vēl palika pāri,+ kā jau Jehova bija teicis.

5 Aramas* ķēniņa karaspēka virspavēlnieks Naāmans bija ievērojams vīrs, ko viņa kungs ļoti cienīja, jo ar viņa starpniecību Jehova bija devis Aramai uzvaru. Viņš bija varonīgs karotājs, taču spitālīgs. 2 Kādā no saviem sirojumiem pa Izraēla zemi aramieši bija paņēmuši gūstā mazu meiteni, kas tagad kalpoja Naāmana sievai. 3 Tā sacīja savai kundzei: ”Kaut mans kungs dotos pie pravieša,+ kas mīt Samarijā! Tas viņu izdziedinātu no spitālības.”+ 4 Viņš* aizgāja pie sava kunga un tam pastāstīja, ko izraēliešu meitene bija teikusi.

5 Tad Aramas ķēniņš teica Naāmanam: ”Ej vien, un es sūtīšu vēstuli Izraēla ķēniņam!” Naāmans devās ceļā, ņemdams līdzi 10 talentus* sudraba, 6000 gabalus zelta un 10 drēbju kārtas. 6 Viņš aizveda Izraēla ķēniņam vēstuli, kurā bija teikts: ”Es ar šo vēstuli sūtu pie tevis savu kalpu Naāmanu, lai tu viņu izdziedinātu no spitālības.” 7 Izlasījis vēstuli, Izraēla ķēniņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: ”Vai tad es esmu Dievs, kas nonāvē un atdzīvina,+ ka viņš sūta pie manis šo vīru, lai es to izdziedinātu no spitālības?! Jūs redzat, ka viņš meklē strīdu ar mani!”

8 Kad Dieva vīrs Elīsa izdzirdēja, ka Izraēla ķēniņš ir saplēsis savas drēbes, viņš deva ķēniņam ziņu: ”Kāpēc tu esi saplēsis savas drēbes? Lai viņš ierodas pie manis — tad viņš uzzinās, ka Izraēlā ir pravietis!”+ 9 Naāmans ar saviem zirgiem un kaujas ratiem ieradās un nostājās pie Elīsas nama ieejas. 10 Bet Elīsa sūtīja pie viņa vēstnesi ar ziņu: ”Ej un mazgājies septiņas reizes+ Jordānā,+ tad tu tiksi izdziedināts un būsi tīrs*!” 11 Naāmans noskaitās un grasījās doties prom. Viņš teica: ”Es biju domājis, ka viņš iznāks pie manis, nostāsies šeit, piesauks sava Dieva Jehovas vārdu un virzīs roku šurpu turpu pāri slimajai vietai, lai to dziedinātu. 12 Vai Damaskas+ upes Abāna un Parpara nav labākas par visiem Izraēla ūdeņiem? Vai es nevaru mazgāties tajās un kļūt tīrs?” To pateicis, viņš apgriezās un saniknots aizgāja.

13 Bet viņa kalpi piegāja pie viņa un teica: ”Tēvs, ja pravietis tev būtu licis darīt kaut ko grūtu, vai tu to nedarītu? Tad kāpēc lai tu nepaklausītu, ja viņš tikai ir teicis: ”Mazgājies, un tu būsi tīrs”?” 14 Tad viņš nokāpa pie Jordānas un iegremdējās tajā septiņas reizes, kā Dieva vīrs bija licis,+ un viņa miesa kļuva kā maza bērna miesa+ — viņš bija tīrs.+

15 Pēc tam viņš ar visiem saviem pavadoņiem devās atpakaļ pie Dieva vīra,+ nostājās tā priekšā un sacīja: ”Nu es zinu, ka nav Dieva nekur citur uz zemes kā vienīgi Izraēlā.+ Pieņem, lūdzu, dāvanu no sava kalpa!” 16 Taču Elīsa atbildēja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, kam es kalpoju, es to nepieņemšu!”+ Lai kā Naāmans lūdzās, Elīsa nebija ar mieru. 17 Beidzot Naāmans teica: ”Ja ne, tad lai tavam kalpam dod līdzi tik daudz zemes, cik pāris mūļu spēj panest, jo tavs kalps vairs neziedos ne dedzināmos, ne citus upurus nevienam citam dievam kā tikai Jehovam. 18 Bet vienu lai Jehova piedod tavam kalpam: kad mans kungs un ķēniņš iet Rimmona templī, lai tur noliektos līdz zemei, viņš atbalstās uz manas rokas, tāpēc arī man Rimmona templī jānoliecas pie zemes. Kad es Rimmona templī liekšos līdz zemei, tad lai Jehova to, lūdzu, piedod tavam kalpam!” 19 Elīsa atteica: ”Ej ar mieru!” Kad tas bija aizgājis un bija jau gabalā, 20 Gehazis,+ Dieva vīra+ Elīsas kalps, nodomāja: ”Mans kungs ir ļāvis šim aramietim Naāmanam+ aiziet un nav paņēmis neko no tā, ko viņš bija atvedis. Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, — es skriešu viņam pakaļ un kaut ko no viņa dabūšu!” 21 Un Gehazis aizsteidzās pakaļ Naāmanam. Kad Naāmans ieraudzīja kādu skrienam viņam pakaļ, viņš izkāpa no ratiem, pagājās pretī un vaicāja: ”Vai viss kārtībā?” 22 ”Jā, viss kārtībā,” Gehazis atbildēja. ”Mans kungs mani ir sūtījis sacīt: ”Tikko pie manis no Efraima kalniem ir ieradušies divi jaunekļi, praviešu dēli. Iedod, lūdzu, viņiem talentu* sudraba un divas drēbju kārtas!””+ 23 Naāmans teica: ”Ņem jel divus!” Viņš uzstāja+ un iesēja divus talentus sudraba divos maisos, tāpat arī divas drēbju kārtas un to visu iedeva diviem saviem kalpiem, kas to nesa Gehazim pa priekšu.

24 Nonācis Ofelā*, Gehazis paņēma no tiem maisus, novietoja savā namā un aizsūtīja vīrus prom. Kad tie bija aizgājuši, 25 viņš atgriezās pie sava kunga. ”No kurienes tu nāc, Gehazi?” Elīsa viņam jautāja. ”Tavs kalps nekur nav gājis,”+ viņš atbildēja. 26 Bet Elīsa sacīja: ”Vai es garā nebiju ar tevi, kad tas vīrs izkāpa no ratiem un panāca tev pretī? Vai gan tagad ir īstais laiks pieņemt sudrabu, drēbes, olīvu audzes, vīna dārzus, sīklopus, liellopus, kalpus un kalpones?+ 27 Tad nu Naāmana spitālība+ pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!” Un Gehazis izgāja ārā spitālīgs, balts kā sniegs.+

6 Praviešu dēli+ sacīja Elīsam: ”Šī vieta, kur mēs ar tevi esam apmetušies, mums ir par šauru. 2 Lūdzu, ļauj mums doties uz Jordānu. Tur mēs paņemsim katrs pa baļķim un uzbūvēsim sev mitekli.” Viņš atteica: ”Labi, ejiet!” 3 Viens no tiem ierunājās: ”Lūdzu, nāc saviem kalpiem līdzi!” Viņš atbildēja: ”Labi, es iešu,” 4 un devās tiem līdzi. Viņi nonāca pie Jordānas un sāka cirst kokus. 5 Vienam no viņiem, cērtot koku, cirvja galva iekrita ūdenī, un viņš izsaucās: ”Ak vai, mans kungs! Es to biju aizņēmies!” 6 ”Kur tas iekrita?” vaicāja Dieva vīrs. Kad viņš parādīja, Elīsa nocirta koka gabalu, iemeta tur, un cirvis uzpeldēja. 7 ”Velc to ārā!” Elīsa sacīja, un viņš pasniedzās un satvēra cirvi.

8 Aramas ķēniņš uzsāka karu ar Izraēlu.+ Viņš apspriedās ar saviem kalpiem un norādīja, kur ir jāuzceļ nometne. 9 Tad Dieva vīrs+ sūtīja ziņu Izraēla ķēniņam: ”Sargies tuvoties tai vietai, jo uz turieni nāk aramieši!” 10 Un Izraēla ķēniņš sūtīja ziņu saviem ļaudīm, kas bija tajā vietā, par kuru Dieva vīrs viņu bija brīdinājis. Tā ne reizi vien Elīsa viņu brīdināja, un viņš netuvojās vietām, kur draudēja briesmas.+

11 Tad Aramas ķēniņš pārskaitās, sasauca savus kalpus un prasīja: ”Vai jūs varat man pateikt, kurš no mums ir Izraēla ķēniņa pusē?” 12 Viens no viņa kalpiem atbildēja: ”Neviens, mans kungs un ķēniņ! Izraēliešiem ir tāds pravietis Elīsa. Viņš pastāsta Izraēla ķēniņam pat to, ko tu saki savā guļamistabā.”+ 13 Tad ķēniņš pavēlēja: ”Ejiet un noskaidrojiet, kur viņš ir, lai varu likt viņu sagūstīt!” Pēc kāda laika ķēniņam paziņoja, ka Elīsa ir Dotānā.+ 14 Ķēniņš tūlīt sūtīja uz turieni lielu karapulku ar zirgiem un kaujas ratiem. Tas ieradās naktī un aplenca pilsētu.

15 Kad Dieva vīra kalpotājs agri no rīta piecēlās un izgāja ārā, viņš ieraudzīja, ka pilsētu ir ielencis karapulks ar zirgiem un kaujas ratiem. ”Ak vai, mans kungs!” kalpotājs izsaucās. ”Ko nu lai iesāk?!” 16 Bet Elīsa atbildēja: ”Nebaidies,+ jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir ar viņiem!”+ 17 Un Elīsa lūdza Dievu: ”Jehova, atver, lūdzu, viņa acis, lai viņš var redzēt!”+ Tad Jehova atvēra kalpotāja acis, un tas ieraudzīja, ka visi kalni viņiem apkārt ir pilni ar ugunīgiem zirgiem un kaujas ratiem.+

18 Kad aramieši jau tuvojās, Elīsa lūdza Jehovam: ”Jel uzsūti šiem ļaudīm aklumu!”+ Un Dievs uzsūtīja tiem aklumu, kā Elīsa bija lūdzis. 19 Elīsa teica aramiešiem: ”Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta. Sekojiet man, un es jūs aizvedīšu pie tā vīra, ko jūs meklējat!” Taču viņš tos aizveda uz Samariju.+

20 Kad viņi bija nonākuši Samarijā, Elīsa teica: ”Jehova, atver šo vīru acis, lai tie var redzēt!” Jehova atvēra to acis, un tie ieraudzīja, ka atrodas Samarijā. 21 Izraēla ķēniņš, tos ieraudzījis, jautāja Elīsam: ”Vai man tos nonāvēt? Vai nonāvēt, mans tēvs?” 22 Bet Elīsa atbildēja: ”Nenogalini tos! Vai tad tu nonāvē tos, ko karodams* esi saņēmis gūstā? Dod tiem maizi un ūdeni, lai tie ēd un dzer,+ un pēc tam lai tie atgriežas pie sava kunga.” 23 Tad ķēniņš tiem sarīkoja lielas dzīres, un tie ēda un dzēra, bet pēc tam viņš tos atlaida, un tie atgriezās pie sava kunga. Turpmāk aramiešu sirotāji+ vairs neiebruka Izraēla zemē.

24 Pēc kāda laika Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcēja visu savu karaspēku, devās uz Samariju un to aplenca.+ 25 Samarijā izcēlās liels bads.+ Aplenkums turpinājās, līdz ēzeļa galva+ maksāja 80 sudraba gabalus un ceturtdaļkabs* baložu mēslu maksāja 5 sudraba gabalus. 26 Reiz Izraēla ķēniņš bija izgājis uz mūra, un kāda sieviete viņam uzsauca: ”Palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!” 27 Ķēniņš atbildēja: ”Ja Jehova tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Vai gan kaut kas ir palicis uz kuļamklona vai vīna un eļļas spiedēs?” 28 Pēc tam ķēniņš pavaicāja: ”Kas tev ir atgadījies?” Viņa pastāstīja: ”Šī sieviete man teica: ”Dod savu dēlu, šodien ēdīsim viņu, bet rīt ēdīsim manu dēlu.”+ 29 Un mēs izvārījām manu dēlu un apēdām.+ Nākamajā dienā es viņai teicu: ”Dod tagad savu dēlu, ēdīsim to!” Bet viņa savu dēlu paslēpa.”

30 To izdzirdējis, ķēniņš saplēsa savas drēbes.+ Kad viņš gāja pa mūri, ļaudis redzēja, ka zem drēbēm viņam mugurā bija maisauduma krekls. 31 Viņš teica: ”Lai Dievs mani pārmāca un soda,* ja Elīsas, Šafata dēla, galva šodien paliks uz viņa pleciem!”+

32 Elīsa tobrīd sēdēja savā namā kopā ar vecākajiem. Ķēniņš sūtīja sev pa priekšu vēstnesi, bet, pirms šis vīrs bija ieradies, Elīsa sacīja vecākajiem: ”Vai zināt, ka šis slepkavas+ dēls ir sūtījis kādu nocirst man galvu? Vērojiet, kad nāks vēstnesis! Tad aizveriet durvis un turiet tās ciet. Vai aiz viņa jau neskan viņa kunga soļi?” 33 Kamēr viņš vēl ar tiem runāja, atnāca vēstnesis. Pēc tam ieradās arī ķēniņš un teica: ”Šī nelaime ir no Jehovas. Kāpēc lai es vēl cerētu uz Jehovu?”

7 Elīsa sacīja: ”Klausieties Jehovas vēsti! Jehova saka tā: ”Rīt ap šo laiku Samarijas vārtos* mērs* smalko miltu maksās šekeli* un divi mēri miežu arī maksās šekeli.””+ 2 Tad virsnieks, kas bija ķēniņa uzticības persona,* teica Dieva vīram: ”Pat ja Jehova debesīs atvērtu slūžas, vai tas varētu notikt?”+ Bet Elīsa atbildēja: ”Tu redzēsi to pats savām acīm,+ bet nebaudīsi.”+

3 Pie pilsētas vārtiem bija četri spitālīgie,+ un tie runāja savā starpā: ”Kāpēc mums te jāsēž un jāgaida gals? 4 Ja mēs iesim iekšā pilsētā, mēs tur nomirsim, jo pilsētā ir bads,+ un, ja mēs sēdēsim šeit, mēs tik un tā nomirsim. Iesim uz aramiešu nometni! Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet, ja gribēs mūs nonāvēt, tad mirsim.” 5 Vakara krēslā viņi devās uz aramiešu nometni. Bet, kad viņi nonāca līdz nometnei, tur neviena nebija.

6 Jehova bija licis aramiešiem nometnē izdzirdēt kaujas ratu un zirgu radītu troksni, milzīga karaspēka troksni,+ un tie bija saukuši cits citam: ”Klau! Izraēla ķēniņš cīņai pret mums ir nolīdzis hetiešu un ēģiptiešu valdniekus!” 7 Un tie vakara krēslā bija metušies bēgt, atstādami savas teltis, zirgus, ēzeļus un pamezdami nometni, kāda tā bija. Tie bija bēguši, lai glābtu savu dzīvību*.

8 Nonākuši līdz nometnei, spitālīgie iegāja kādā teltī un sāka ēst un dzert. Tad viņi iznesa no turienes sudrabu, zeltu un drēbes, aizgāja un visu noslēpa. Atgriezušies viņi iegāja citā teltī, iznesa vērtīgāko arī no turienes un to noslēpa.

9 Bet tad viņi sāka spriest: ”Nē, tā tomēr nav pareizi darīt! Mēs taču šodien varam paziņot labu vēsti! Ja mēs klusēsim un gaidīsim līdz ausmai, mēs būsim pelnījuši sodu. Iesim uz ķēniņa pili un visu izstāstīsim!” 10 Kad viņi pienāca pie pilsētas vārtiem, viņi pasauca vārtu sargus un tiem pastāstīja: ”Mēs iegājām aramiešu nometnē, bet tur neviena nebija, un mēs nevienu nedzirdējām. Tur bija tikai piesieti zirgi un ēzeļi un pamestas teltis.” 11 Vārtu sargi tūlīt nodeva šo ziņu tālāk, un tā nonāca ķēniņa pilī.

12 Ķēniņš naktī piecēlās un sacīja saviem kalpiem: ”Es jums pateikšu, kas aramiešiem padomā. Viņi zina, ka mēs esam badā,+ tāpēc viņi ir aizgājuši no nometnes un paslēpušies kaut kur tuvumā, spriezdami: ”Kad tie iznāks no pilsētas, mēs tos notversim dzīvus un ieņemsim pilsētu.””+ 13 Viens no viņa kalpiem ierosināja: ”Ļauj vīriem paņemt piecus no pilsētā atlikušajiem zirgiem! Sūtīsim šos vīrus izlūkos un tad redzēsim! Viņi tāpat ir lemti nāvei — kā visi izraēlieši, kas te palikuši. Jau tik daudzi te ir miruši, un arī viņi nepaglābsies.” 14 Viņi paņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš viņus sūtīja uz aramiešu nometni, teikdams: ”Ejiet paskatīties!” 15 Viņi sekoja aramiešiem līdz pat Jordānai. Viss ceļš bija kā nosēts ar apģērba gabaliem un mantām, ko aramieši bija nometuši, steigā bēgot. Vīri atgriezās un paziņoja to ķēniņam.

16 Tad ļaudis devās uz aramiešu nometni un to izlaupīja. Mērs smalko miltu tagad maksāja šekeli, un divi mēri miežu arī maksāja šekeli, kā jau Jehova bija teicis.+ 17 Ķēniņš bija iecēlis virsnieku, kas bija viņa uzticības persona, par vārtu uzraugu, bet ļaudis to vārtos sabradāja, un tas nomira, kā jau Dieva vīrs bija teicis, kad pie viņa bija atnācis ķēniņš. 18 Notika tā, kā Dieva vīrs bija pavēstījis ķēniņam: ”Rīt ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās šekeli un mērs smalko miltu arī maksās šekeli.”+ 19 Bet virsnieks bija teicis Dieva vīram: ”Pat ja Jehova debesīs atvērtu slūžas, vai kaut kas tāds varētu notikt?” Un Elīsa bija atbildējis: ”Tu redzēsi to pats savām acīm, bet nebaudīsi.” 20 Tā arī notika: ļaudis viņu vārtos sabradāja līdz nāvei.

8 Elīsa sacīja sievietei, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis:+ ”Posies un kopā ar saviem mājiniekiem dodies prom! Apmetieties kaut kur svešatnē, jo Jehova ir paziņojis, ka šajā zemē būs bads,+ un tas ilgs septiņus gadus.” 2 Tad sieviete darīja tā, kā Dieva vīrs bija licis. Viņa kopā ar saviem mājiniekiem devās ceļā un apmetās filistiešu zemē,+ un palika tur septiņus gadus.

3 Pēc septiņiem gadiem šī sieviete atgriezās no filistiešu zemes un devās pie ķēniņa lūgt atpakaļ savu namu un tīrumu. 4 Ķēniņš tobrīd sarunājās ar Dieva vīra kalpu Gehazi. Viņš tam teica: ”Pastāsti man, lūdzu, par visiem diženajiem Elīsas darbiem!”+ 5 Kamēr Gehazis ķēniņam stāstīja, kā Elīsa bija atdzīvinājis mirušo,+ sieviete, kuras dēlu tas bija atdzīvinājis, ieradās pie ķēniņa, lai lūgtu atpakaļ savu namu un tīrumu.+ ”Mans kungs un ķēniņ,” Gehazis iesaucās, ”šī ir tā sieviete, un šis ir viņas dēls, ko Elīsa atdzīvināja!” 6 Ķēniņš izvaicāja sievieti, un viņa tam visu pastāstīja. Tad ķēniņš sūtīja viņai līdzi kādu galminieku, pieteikdams: ”Lai viņai atdod visu, kas viņai pieder, un samaksā par ražu, ko viņas tīrums ir nesis kopš tās dienas, kad viņa atstāja šo zemi, līdz šai dienai.”

7 Elīsa aizgāja uz Damasku.+ Aramas ķēniņš Ben-Hadads+ bija slims, un viņam tika paziņots: ”Šurp ir atnācis Dieva vīrs.”+ 8 Ķēniņš teica Hazaēlam:+ ”Ņem līdzi dāvanas un ej pie Dieva vīra!+ Palūdz, lai viņš izvaicā Jehovu un izdibina, vai es izveseļošos no šīs slimības.” 9 Tad Hazaēls devās viņu satikt, paņēmis līdzi dāvanas — visādus Damaskas labumus, ko nesa četrdesmit kamieļi. Ieradies pie Elīsas, viņš nostājās tā priekšā un sacīja: ”Tavs dēls, Aramas ķēniņš Ben-Hadads, ir sūtījis mani pie tevis ar jautājumu: ”Vai es izveseļošos no šīs slimības?”” 10 Elīsa atbildēja: ”Ej un saki viņam: ”Tu izveseļosies!” — lai gan Jehova man ir atklājis, ka viņš mirs.”+ 11 Un viņš cieši raudzījās uz Hazaēlu, līdz kamēr tam sametās neērti. Pēc tam Dieva vīrs sāka raudāt. 12 ”Kāpēc mans kungs raud?” vaicāja Hazaēls. Elīsa atbildēja: ”Tāpēc, ka es zinu, cik daudz ļauna tu darīsi izraēliešiem.+ Tu nodedzināsi viņu nocietinātās pilsētas, nogalināsi ar zobenu viņu stiprākos vīrus, nežēlīgi nonāvēsi viņu bērnus un uzšķērdīsi viņu grūtnieces.”+ 13 Hazaēls iebilda: ”Kā gan tavs kalps, kas ir tikai suns, varētu kaut ko tādu darīt?” Bet Elīsa teica: ”Jehova man ir atklājis, ka tu būsi Aramas ķēniņš.”+

14 Tad Hazaēls aizgāja no Elīsas un atgriezās pie sava kunga. Tas viņam jautāja: ”Ko Elīsa tev teica?” ”Viņš teica, ka tu izveseļosies,”+ Hazaēls atbildēja. 15 Bet nākamajā dienā viņš paņēma segu, iemērca to ūdenī un turēja ķēniņam uz sejas tik ilgi, kamēr tas nomira.+ Pēc tam Hazaēls pats kļuva par ķēniņu.+

16 Izraēla ķēniņa Jorāma,+ Ahaba dēla, piektajā valdīšanas gadā Jūdas ķēniņa Jošafata dēls Jorāms+ kļuva par Jūdas ķēniņu, kamēr Jošafats vēl valdīja. 17 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. 18 Viņš staigāja Izraēla ķēniņu pēdās,+ tāpat kā to bija darījusi Ahaba dzimta,+ jo viņš bija apprecējis Ahaba meitu,+ un viņš darīja to, kas Jehovam nepatika.+ 19 Bet sava kalpa Dāvida dēļ Jehova negribēja Jūdu iznīcināt,+ jo bija apsolījis Dāvidam, ka dos viņam un viņa dēliem gaismu+ uz mūžīgiem laikiem.

20 Jorāma laikā edomieši sacēlās pret Jūdu+ un iecēla sev ķēniņu.+ 21 Jorāms ar visiem saviem kaujas ratiem devās uz Caīru. Naktī viņš cēlās un sakāva edomiešus, kas bija ielenkuši viņu un kaujas ratu vienību komandierus. Tad karotāji izklīda pa mājām. 22 Bet edomieši turpina dumpoties pret Jūdu līdz pat šai dienai. Tolaik sacēlās arī Libna.+

23 Bet pārējie Jorāma darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. 24 Jorāms apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Dāvida pilsētā.+ Par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Ahazja.+

25 Ahazja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva par ķēniņu Izraēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, divpadsmitajā valdīšanas gadā.+ 26 Ahazjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē vienu gadu. Viņa māte bija Izraēla ķēniņa Omrija+ mazmeita Atalja.+ 27 Viņš staigāja Ahaba dzimtas pēdās+ un darīja to, kas Jehovam nepatika, tāpat kā Ahaba dzimta, jo viņu ar Ahaba dzimtu vienoja radniecības saites.+ 28 Kopā ar Jorāmu, Ahaba dēlu, viņš devās karot pret Aramas ķēniņu Hazaēlu pie Rāmot-Gileādas,+ bet aramieši Jorāmu ievainoja.+ 29 Tad ķēniņš Jorāms atgriezās Jezreēlā,+ lai sadziedētu ievainojumus, ko bija guvis pie Rāmas*, karodams ar Aramas ķēniņu Hazaēlu.+ Jūdas ķēniņš Ahazja, Jorāma dēls, devās uz Jezreēlu apraudzīt ievainoto Jorāmu, Ahaba dēlu.

9 Pravietis Elīsa pasauca kādu no praviešu dēliem un tam sacīja: ”Apjozies, ņem līdzi šo eļļas trauciņu un ej uz Rāmot-Gileādu!+ 2 Kad būsi tur ieradies, uzmeklē Jehu,+ Nimšija dēla Jošafata dēlu, un aicini viņu nama iekštelpā, prom no pārējiem. 3 Tad paņem trauciņu, izlej eļļu viņam uz galvas un pavēstī: ”Jehova saka: ”Es tevi svaidu* par ķēniņu pār Izraēlu!””+ Pēc tam atver durvis un bez kavēšanās bēdz.”

4 Tā nu šis pravieša kalps devās ceļā uz Rāmot-Gileādu. 5 Nonācis tur un ieraudzījis sapulcējušos karavadoņus, viņš teica: ”Man tev ir kāda ziņa, vadoni!” ”Kuram no mums?” Jehus jautāja. Viņš atbildēja: ”Tev, vadoni.” 6 Jehus piecēlās un iegāja namā, bet pravieša kalps izlēja eļļu viņam uz galvas un teica: ”Izraēla Dievs Jehova saka: ”Es tevi svaidu par ķēniņu pār Jehovas tautu — pār Izraēlu.+ 7 Tev jāiznīcina sava kunga Ahaba dzimta — tā es atriebšu gan savu kalpu praviešu, gan visu pārējo Jehovas kalpu asinis, kuri ir miruši no Izebeles rokas.+ 8 Visa Ahaba dzimta ies bojā. Es iznīcināšu Ahaba dzimtā katru, kas ir vīriešu kārtas, pat visnožēlojamākos un vārgākos Izraēlā.+ 9 Es rīkošos ar Ahaba dzimtu tāpat kā ar Jerobeāma, Nebāta dēla, dzimtu+ un ar Baešas, Ahijas dēla, dzimtu.+ 10 Bet Izebeli kādā zemes gabalā Jezreēlā ēdīs suņi,+ un neviens viņu neapglabās.”” To pateicis, viņš atvēra durvis un metās bēgt.+

11 Kad Jehus atgriezās pie pārējiem ķēniņa karaspēka vadoņiem, tie viņam jautāja: ”Vai viss kārtībā? Kāpēc tas trakais bija atnācis pie tevis?” Viņš atbildēja: ”Jūs taču pazīstat šo cilvēku un zināt, kā viņš runā.” 12 ”Neizlokies! Saki, ko viņš teica,” tie uzstāja. Tad viņš pastāstīja, ko tas bija teicis, un piebilda, ka pēc tam šis vīrs bija paziņojis: ”Jehova saka: ”Es tevi svaidu par ķēniņu pār Izraēlu.””+ 13 To izdzirdējuši, tie visi steigšus paņēma savas drēbes, izklāja tās viņa priekšā uz pakāpieniem,+ pūta ragu un sauca: ”Jehus ir kļuvis par ķēniņu!”+ 14 Tad Jehus,+ Nimšija dēla Jošafata dēls, sarīkoja sazvērestību pret Jorāmu.

Jorāms kopā ar visu Izraēlu pie Rāmot-Gileādas+ bija cīnījies pret Aramas ķēniņu Hazaēlu.+ 15 Pēc tam ķēniņš Jorāms bija atgriezies Jezreēlā,+ lai sadziedētu ievainojumus, ko bija guvis cīņā ar aramiešiem, karodams ar Aramas ķēniņu Hazaēlu.+

Jehus teica: ”Ja jūs esat ar mani, tad neļaujiet nevienam atstāt pilsētu, lai šī ziņa nenonāktu Jezreēlā!” 16 Tad Jehus iekāpa ratos un brauca uz Jezreēlu. Tur gulēja ievainotais Jorāms, un viņu apraudzīt bija ieradies Jūdas ķēniņš Ahazja. 17 Sargs, kas stāvēja tornī Jezreēlā, ieraudzīja tuvojamies Jehu ar lielu pulku un ziņoja: ”Es redzu lielu pulku!” Jorāms pavēlēja: ”Sūti tiem pretī jātnieku un liec jautāt: ”Vai jūs nākat ar mieru?”” 18 Jātnieks izjāja Jehum pretī un teica: ”Ķēniņš liek jautāt: ”Vai jūs nākat ar mieru?”” Bet Jehus atbildēja: ”Par kādu mieru var būt runa? Griezies apkārt un seko man!”

Sargs ziņoja: ”Vēstnesis ir nonācis līdz tiem, bet nejāj atpakaļ.” 19 Ķēniņš aizsūtīja otru jātnieku, kas aizjāja līdz tiem un teica: ”Ķēniņš liek jautāt: ”Vai jūs nākat ar mieru?”” Bet Jehus atbildēja: ”Par kādu mieru var būt runa? Griezies apkārt un seko man!”

20 Sargs ziņoja: ”Viņš ir nonācis pie tiem, bet nejāj atpakaļ, un viens no tiem brauc kā Jehus, Nimšija dēladēls, jo viņš brauc kā neprātīgs.” 21 Jorāms pavēlēja: ”Iejūdziet zirgus ratos!” Tas tika izdarīts, un Izraēla ķēniņš Jorāms un Jūdas ķēniņš Ahazja+ katrs savos ratos izbrauca pretī Jehum. Tie viņu sastapa jezreēlieša Nābota zemes gabalā.+

22 Ieraudzījis Jehu, Jorāms vaicāja: ”Vai tu nāc ar mieru, Jehu?” Bet tas atbildēja: ”Kāds gan var būt miers, kamēr nav darīts gals tavas mātes Izebeles netiklībai*+ un visām viņas burvestībām?”+ 23 Tad Jorāms pagrieza ratus, lai bēgtu, un sauca Ahazjam: ”Ahazja! Nodevība!” 24 Jehus satvēra loku un iešāva Jorāmam starp lāpstiņām, tā ka bulta caurdūra sirdi, un Jorāms ratos saļima. 25 ”Ņem un nomet viņu jezreēlieša Nābota zemes gabalā!”+ Jehus pavēlēja savam palīgam Bidkaram. ”Atceries, kad mēs ar tevi braucām ratos aiz viņa tēva Ahaba, Jehova pasludināja:+ 26 ””Zini: vēl vakar es redzēju Nābota un viņa dēlu asinis,”+ saka Jehova. ”Es tev atmaksāšu+ šai pašā zemes gabalā,” saka Jehova.” Tāpēc ņem un nomet viņu šajā zemes gabalā, lai piepildītos Jehovas teiktais!”+

27 Kad Jūdas ķēniņš Ahazja+ to redzēja, viņš aizbēga pa ceļu, kas ved uz dārza māju. (Vēlāk, dzīdamies viņam pakaļ, Jehus deva pavēli: ”Nogaliniet arī viņu!” Ahazja tika ievainots, kad ratos brauca uz Gūru, kas ir pie Jibleāmas.+ Viņš vēl aizbēga līdz Megidai, bet tur nomira. 28 Viņa kalpi aizveda viņu ratos uz Jeruzālemi un apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā.+ 29 Ahazja+ bija kļuvis par Jūdas ķēniņu Jorāma, Ahaba dēla, vienpadsmitajā valdīšanas gadā.)

30 Jehus ieradās Jezreēlā.+ Kad Izebele+ to izdzirdēja, viņa uzkrāsoja acis* un skaisti sakārtoja matus. Viņa lūkojās pa logu 31 un, Jehum braucot iekšā pa vārtiem, prasīja: ”Vai Zimrijs, sava kunga slepkava, ņēma labu galu?”+ 32 Jehus paraudzījās augšup uz logu un izsaucās: ”Kurš ir manā pusē? Kurš?”+ Tūlīt pat lejup uz viņu palūkojās divi vai trīs galminieki. 33 ”Grūdiet viņu lejā!” viņš izrīkoja, un tie nogrūda Izebeli lejā. Viņas asinis apšļakstīja mūri un zirgus, un Jehus zirgi viņu samīdīja. 34 Bet viņš iegāja iekšā, ēda un dzēra un pēc tam sacīja: ”Ejiet un apglabājiet šo nolādēto! Viņa tomēr ir ķēniņa meita.”+ 35 Bet tie, kas aizgāja viņu apbedīt, neatrada neko citu kā vien viņas galvaskausu, pēdas un plaukstas.+ 36 Kad tie atgriezušies pastāstīja par to Jehum, viņš teica: ”Tā piepildās Jehovas vārdi,+ ko viņš ir pavēstījis ar sava kalpa tišbieša Elijas starpniecību: ”Suņi ēdīs Izebeles miesu kādā zemes gabalā Jezreēlā.+ 37 Izebeles līķis gulēs zemes gabalā Jezreēlā kā mēsli tīrumā, lai neviens nevarētu teikt: ”Tā ir Izebele!”””

10 Ahabam+ Samarijā bija septiņdesmit dēlu. Jehus uzrakstīja un aizsūtīja uz Samariju vēstules Jezreēlas varasvīriem, vecākajiem+ un Ahaba bērnu audzinātājiem. Vēstulēs bija teikts: 2 ”Pie jums ir jūsu kunga dēli, jums ir kaujas rati, zirgi un ieroči, un jūs esat nocietinātā pilsētā. Tad nu, saņēmuši šo vēstuli, 3 izraugieties pašu labāko un piemērotāko no jūsu kunga dēliem un sēdiniet viņu tēva tronī. Pēc tam cīnieties par sava kunga dzimtu!”

4 Bet tie ārkārtīgi izbijās un sprieda: ”Ja jau divi ķēniņi nav spējuši viņam pretoties,+ kā tad mēs to spēsim?” 5 Un pils pārraugs, pilsētas pārvaldnieks, vecākie un audzinātāji sūtīja Jehum ziņu: ”Mēs esam tavi kalpi, un mēs darīsim visu, ko tu mums liksi. Mēs nevienu neiecelsim par ķēniņu. Dari, kā tev tīk!”

6 Tad viņš uzrakstīja tiem otru vēstuli, kurā bija teikts: ”Ja jūs esat ar mani un esat gatavi man paklausīt, tad ņemiet sava kunga dēlu galvas un rīt šajā laikā ierodieties pie manis Jezreēlā!”

Bet ķēniņa septiņdesmit dēli bija pie pilsētas ievērojamākajiem vīriem, kas tos audzināja. 7 Saņēmuši vēstuli, šie vīri nogalināja ķēniņa dēlus, visus septiņdesmit,+ ielika to galvas grozos un nogādāja Jezreēlā. 8 Pie Jehus ieradās vēstnesis un paziņoja: ”Ir atnestas ķēniņa dēlu galvas.” Jehus pavēlēja: ”Sakraujiet tās divās kaudzēs pie pilsētas vārtiem un atstājiet līdz rītam!” 9 No rīta, izgājis ārā, viņš nostājās ļaužu priekšā un teica: ”Jūs esat bez vainas. Es biju tas, kas sarīkoja sazvērestību pret savu kungu un viņu nogalināja.+ Bet kurš ir nonāvējis visus šos? 10 Tad nu ņemiet vērā — neviens Jehovas vārds, ko Jehova ir teicis par Ahaba dzimtu, nepaliks nepiepildīts.+ Jehova ir izdarījis to, ko bija teicis ar sava kalpa Elijas starpniecību.”+ 11 Pēc tam Jehus nonāvēja visus, kas Jezreēlā bija palikuši no Ahaba dzimtas, kā arī visus ievērojamākos vīrus, kas viņam kalpoja, viņa draugus un priesterus,+ tā ka neviens nepalika dzīvs.+

12 Tad Jehus devās uz Samariju. Kad viņš bija ticis līdz ganu būdai, kur cērp aitas, 13 viņš satika Jūdas ķēniņa Ahazjas+ brāļus un tiem jautāja: ”Kas jūs esat?” Tie atbildēja: ”Mēs esam Ahazjas brāļi un ejam uzzināt, kā klājas ķēniņa dēliem un valdnieces dēliem*.” 14 ”Sagrābiet tos dzīvus!” viņš iesaucās. Tos visus — četrdesmit divus vīrus — sagrāba un nogalināja pie ganu būdas ūdenstvertnes. Viņš neatstāja dzīvu nevienu pašu.+

15 Kad Jehus devās tālāk, viņš satika Jonadabu,+ Rehaba+ dēlu, kas nāca viņam pretī. To pasveicinājis, viņš jautāja: ”Vai tava sirds ir pilnībā ar mani, tāpat kā mana sirds ir ar tavu sirdi?”

Jonadabs atbildēja: ”Ir gan!”

”Ja tā, tad dod man roku!” teica Jehus.

Jonadabs padeva roku, un Jehus tam palīdzēja iekāpt savos ratos. 16 ”Brauc man līdzi,” viņš teica, ”un tu redzēsi, ka es nepacietīšu nekādu neuzticību Jehovam*.”+ Un viņi aizbrauca Jehus kaujas ratos. 17 Jehus ieradās Samarijā un nonāvēja visus, kas Samarijā bija palikuši no Ahaba dzimtas.+ Tie visi bija pagalam — tā piepildījās tas, ko Jehova bija teicis Elijam.+

18 Tad Jehus sapulcēja visus ļaudis un paziņoja: ”Ahabs kalpoja Baalam tikai mazliet,+ bet Jehus tam kalpos daudz lielākā mērā! 19 Ataiciniet pie manis visus Baala praviešus,+ visus viņa kalpus un visus viņa priesterus!+ Lai neviena nepietrūkst, jo es rīkošu Baalam lielu upurēšanu. Kas neieradīsies, tam jāmirst!” Bet Jehus rīkojās ar viltu, lai iznīcinātu Baala kalpus.

20 ”Izziņojiet svinīgu sapulci par godu Baalam!” Jehus teica, un sapulce tika izsludināta. 21 Jehus sūtīja ziņu pa visu Izraēlu, un ieradās visi Baala kalpi — nebija tāda, kas nebūtu atnācis. Tie sagāja Baala templī,+ tā ka templis bija stāvgrūdām pilns. 22 Tad viņš sacīja drēbju noliktavas pārzinim: ”Atnes drēbes visiem Baala kalpiem!”, un tas atnesa drēbes. 23 Jehus kopā ar Jonadabu,+ Rehaba dēlu, iegāja Baala templī un sacīja Baala kalpiem: ”Pārbaudiet un pārliecinieties, ka šeit ir tikai Baala kalpi un nav neviena Jehovas kalpa.” 24 Kad tie devās upurēt kaujamos un dedzināmos upurus, Jehus nostādīja ārpusē astoņdesmit vīrus un tiem pieteica: ”Ja kāds no jums ļaus aizbēgt kaut vienam vīram no tiem, ko es nododu jūsu rokās, viņš par tā dzīvību samaksās ar savu dzīvību.”

25 Kad dedzināmais upuris bija nests, Jehus pavēlēja sargiem un virsniekiem: ”Nāciet iekšā un nogaliniet tos! Neļaujiet nevienam aizbēgt!”+ Tad sargi un virsnieki nogalināja tos ar zobenu un līķus izmeta ārā. Tā viņi nonāca līdz Baala tempļa svētnīcai*. 26 Viņi iznesa ārā no Baala tempļa elku stabus*+ un tos sadedzināja.+ 27 Viņi nopostīja Baalam uzstādīto elku akmeni,+ nojauca Baala templi+ un ierīkoja tajā vietā ateju, kas tur ir līdz šai dienai.

28 Tā Jehus izskauda Baala pielūgsmi Izraēlā. 29 Taču Jehus nenovērsās no tiem grēkiem, uz kādiem Jerobeāms, Nebāta dēls, bija pamudinājis Izraēlu, un neaizvāca zelta teļus, kas bija Bētelē un Danā.+ 30 Jehova teica Jehum: ”Tāpēc, ka tu esi rīkojies labi un esi darījis to, kas ir pareizs manās acīs, īstenodams visu, ko es biju nolēmis par Ahaba dzimtu,+ tavi dēli četrās paaudzēs sēdēs Izraēla tronī.”+ 31 Bet Jehus nepildīja Jehovas, Izraēla Dieva, bauslību ar visu savu sirdi.+ Viņš nenovērsās no tiem grēkiem, uz kādiem Jerobeāms bija pamudinājis Izraēlu.+

32 Tajā laikā Jehova sāka samazināt Izraēla zemi. Hazaēls uzbruka izraēliešu zemei+ 33 uz austrumiem no Jordānas, visai Gileādas zemei — gadiešu, rūbeniešu un manasiešu zemei+ —, no Aroēras, kas ir pie Arnonas ielejas*, līdz Gileādai un Basanai.+

34 Bet pārējie Jehus darbi, viss, ko viņš paveica, un visa viņa varenība — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 35 Jehus apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Samarijā, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Joahazs.+ 36 Jehus valdīšanas laiks Samarijā pār Izraēlu bija divdesmit astoņi gadi.

11 Kad Ahazjas māte Atalja+ uzzināja, ka viņas dēls ir miris,+ viņa sāka slepkavot troņmantniekus.+ 2 Taču ķēniņa Jorāma meita Jošeba, Ahazjas māsa, zagšus aiznesa prom Ahazjas dēlu Joasu,+ lai viņš netiktu nonāvēts līdz ar pārējiem ķēniņa dēliem, un kopā ar zīdītāju novietoja kādā guļamistabā. Tā Joass tika paslēpts no Ataljas un netika nonāvēts. 3 Viņu slēpa Jehovas namā sešus gadus, kamēr valstī valdīja Atalja.

4 Septītajā gadā priesteris Jojada ataicināja simtu komandierus, kuru pārraudzībā bija ķēniņa miesassardze* un pils sardze,+ un lika tiem ierasties pie viņa Jehovas namā. Viņš ar tiem noslēdza vienošanos un tos nozvērināja Jehovas namā, bet pēc tam parādīja ķēniņa dēlu.+ 5 Viņš tiem pavēlēja: ”Dariet tā: trešā daļa no jums, kam jākalpo šajā sabatā, lai sargā ķēniņa pili,+ 6 trešā daļa lai stāv pie Pamatu vārtiem, un trešā daļa — pie vārtiem aiz pils sardzes. Sargājiet namu* pēc kārtas. 7 Savukārt divas jūsu vienības, kurām sabatā nebūtu jānāk, lai apsargā Jehovas namu un ķēniņu. 8 Nostājieties ķēniņam visapkārt ar ieročiem rokās un nonāvējiet katru, kas mēģina ielauzties jūsu rindās. Palieciet pie ķēniņa, lai kur viņš ietu.”

9 Simtu komandieri+ darīja, kā priesteris Jojada bija licis. Tie ar saviem vīriem, gan tiem, kam sabatā bija kārta kalpot, gan tiem, kam nebija, ieradās pie priestera Jojadas.+ 10 Priesteris iedeva simtu komandieriem ķēniņa Dāvida šķēpus un vairogus, kas glabājās Jehovas namā. 11 Pils sardze+ nostājās ar ieročiem rokās no nama labās puses līdz kreisajai, pie altāra+ un pie nama, lai būtu visapkārt ķēniņam. 12 Tad Jojada izveda ķēniņa dēlu,+ uzlika viņam kroni, turēja viņam virs galvas liecību*+ un iecēla viņu par ķēniņu. Kad viņu svaidīja, visi sita plaukstas un sauca: ”Lai dzīvo ķēniņš!”+

13 Izdzirdējusi ļaudis skrienam, Atalja devās uz Jehovas namu, kur bija sapulcējusies tauta,+ 14 un ieraudzīja ķēniņu stāvam pie kolonnas, kā bija pieņemts.+ Pie ķēniņa bija komandieri un taurētāji,+ un visi ļaudis līksmoja un pūta taures. Tad Atalja saplēsa savas drēbes un iekliedzās: ”Sazvērestība! Sazvērestība!” 15 Bet priesteris Jojada pavēlēja simtu komandieriem,+ karaspēka virsniekiem: ”Vediet viņu prom no šejienes, un, ja kāds viņai sekos, to nonāvējiet ar zobenu!”, jo iepriekš viņš bija teicis: ”Nenonāvējiet viņu Jehovas namā!” 16 Tie viņu sagrāba, aizveda līdz vietai, kur ar zirgiem iebrauc ķēniņa pils+ pagalmā, un tur nogalināja.

17 Tad Jojada noslēdza līgumu starp Jehovu un ķēniņu un tautu,+ ka tā joprojām būs Jehovas tauta, un tāpat viņš noslēdza līgumu starp ķēniņu un tautu.+ 18 Pēc tam visi devās uz Baala templi, nopostīja viņa altārus,+ sadauzīja gabalos viņa tēlus+ un altāru priekšā nogalināja Baala priesteri+ Matānu.

Priesteris Jojada iecēla Jehovas nama pārraugus.+ 19 Tad viņš kopā ar simtu komandieriem,+ ķēniņa miesassargiem, pils sargiem+ un visiem vienkāršajiem ļaudīm pavadīja ķēniņu no Jehovas nama uz ķēniņa pili. Viņi iegāja pilī pa pils sardzes vārtiem, un Joass apsēdās ķēniņa tronī.+ 20 Visi ļaudis līksmoja, un pilsēta norima, jo Atalja bija nogalināta ar zobenu pie ķēniņa pils.

21 Joasam+ bija septiņi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu.+

12 Joass+ kļuva par ķēniņu Jehus+ septītajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus. Viņa māte bija Cibja no Bēršebas.+ 2 Kamēr Joasu mācīja priesteris Jojada, viņš darīja to, kas bija pareizs Jehovas acīs. 3 Tomēr upurvietas*+ netika nopostītas un ļaudis joprojām tur ziedoja un dedzināja upurus.

4 Joass sacīja priesteriem: ”Visu naudu, visas svētās dāvanas,+ ko atnes uz Jehovas namu, — nodevu naudu, kas katram jāmaksā,+ naudu, kas atbilst novērtējumam par cilvēku, un visu naudu, ko ļaudis atnes uz Jehovas namu, sirds skubināti,+ — 5 lai priesteri ņem no ziedotājiem* un izmanto nama labošanai, kur vien tiek atrasts kāds bojājums*.”+

6 Tomēr ķēniņa Joasa divdesmit trešajā valdīšanas gadā priesteri joprojām nebija novērsuši nama bojājumus.+ 7 Ķēniņš Joass atsauca priesteri Jojadu+ un pārējos priesterus un tiem teica: ”Kāpēc jūs neesat novērsuši nama bojājumus? Ja reiz nauda netiek nodota nama labošanai, turpmāk naudu no ziedotājiem vairs neņemiet!”+ 8 Tad priesteri piekrita, ka vairs neņems naudu no ļaudīm un nebūs atbildīgi par nama labošanu.

9 Priesteris Jojada paņēma lādi,+ izurba tās vākā caurumu un novietoja to blakus altārim pa labi no ieejas Jehovas namā. Tur priesteri, kas bija durvju sargi, lika visu naudu, kas tika atnesta uz Jehovas namu.+ 10 Kad viņi redzēja, ka lādē ir daudz naudas, tad ieradās ķēniņa rakstvedis un augstais priesteris un izņēma un saskaitīja uz Jehovas namu atnesto naudu.+ 11 Saskaitīto naudu viņi nodeva tiem, kas Jehovas namā pārraudzīja darbus, bet tie savukārt maksāja namdariem un celtniekiem, kas strādāja Jehovas namā,+ 12 kā arī mūrniekiem un akmeņkaļiem. Tāpat viņi iegādājās kokus un tēstus akmeņus, lai labotu Jehovas nama bojājumus, un sedza visus pārējos izdevumus, kas radās, labojot namu.

13 Taču par naudu, kas tika atnesta uz Jehovas namu, netika darināti ne sudraba ūdens trauki, ne dakts šķēres, ne bļodas, ne taures+ un vispār nekādi Jehovas namam domāti zelta un sudraba priekšmeti.+ 14 Naudu deva darba darītājiem, kuri par to laboja Jehovas namu. 15 No vīriem, kuriem deva naudu, lai to izmaksātu strādniekiem, neprasīja norēķinu, jo tie bija uzticami.+ 16 Bet naudu par vainas upuriem+ un grēku upuriem nenodeva Jehovas nama labošanai — tā piederēja priesteriem.+

17 Tad Aramas ķēniņš Hazaēls+ devās cīņā pret Gātu+ un to iekaroja, bet pēc tam nolēma uzbrukt Jeruzālemei.+ 18 Jūdas ķēniņš Joass paņēma visas svētās dāvanas, ko bija devuši viņa tēvi — Jūdas ķēniņi Jošafats, Jorāms un Ahazja —, kā arī savas svētās dāvanas un visu zeltu, kas bija atrodams Jehovas nama un ķēniņa pils mantnīcās, un nosūtīja Aramas ķēniņam Hazaēlam.+ Un tas aizgāja no Jeruzālemes.

19 Bet pārējie Joasa darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. 20 Joasa kalpi sarīkoja pret viņu sazvērestību+ un nogalināja viņu Millo namā*+ pie ceļa uz Sillu. 21 Tie, kas viņu nogalināja, bija viņa kalpi Jozāhārs, Šimāta dēls, un Jehozābāds, Šomera dēls.+ Viņu apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Amacja.+

13 Jūdas ķēniņa Joasa,+ Ahazjas+ dēla, divdesmit trešajā valdīšanas gadā Joahazs, Jehus dēls,+ kļuva par Izraēla ķēniņu, un viņš valdīja Samarijā septiņpadsmit gadus. 2 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, un neatkāpās no grēkiem, uz kādiem Jerobeāms, Nebāta dēls, bija pamudinājis Izraēlu,+ — no tiem viņš nenovērsās. 3 Tāpēc Jehova iedegās dusmās+ pret izraēliešiem+ un nodeva tos Aramas ķēniņa Hazaēla+ un Hazaēla dēla Ben-Hadada+ varā, un izraēlieši visu to laiku bija apspiesti.

4 Joahazs lūdzās Jehovas žēlastību, un Jehova viņu uzklausīja, jo bija redzējis spaidus, kādos izraēlieši bija nonākuši Aramas ķēniņa dēļ.+ 5 Tad Jehova dāvāja izraēliešiem glābēju,+ kas viņus atbrīvoja no aramiešu varas, un izraēlieši varēja mierīgi dzīvot savās mājās tāpat kā iepriekš. 6 Tomēr viņi nenovērsās no Jerobeāma dzimtas grēkiem, uz kādiem Jerobeāms bija pamudinājis Izraēlu.+ Viņi neatkāpās no šiem grēkiem, un Samarijā joprojām stāvēja elku stabs*.+ 7 Viss, kas bija palicis no Joahaza karaspēka, bija 50 jātnieki, 10 kaujas rati un 10 000 kājnieku, jo pārējos Aramas ķēniņš bija iznīcinājis,+ samīdams kā putekļus uz kuļamklona.+

8 Bet pārējie Joahaza darbi, viss, ko viņš paveica, un viņa varenība — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 9 Joahazs apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Samarijā,+ un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Joass.

10 Joahaza dēls Joass+ kļuva par Izraēla ķēniņu Jūdas ķēniņa Joasa trīsdesmit septītajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja Samarijā sešpadsmit gadus. 11 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, un nenovērsās no grēkiem, uz kādiem Jerobeāms, Nebāta dēls, bija pamudinājis Izraēlu,+ — no tiem viņš neatkāpās.

12 Bet pārējie Joasa darbi, viss, ko viņš paveica, viņa varenība un tas, kā viņš karoja ar Jūdas ķēniņu Amacju,+ — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 13 Joass apgūlās pie saviem tēviem, un viņa tronī sēdās Jerobeāms*,+ bet Joass tika apglabāts Samarijā līdzās citiem Izraēla ķēniņiem.+

14 Kad Elīsa+ saslima ar slimību, no kuras vairs neatlaba, Izraēla ķēniņš Joass atnāca pie viņa un raudādams izsaucās: ”Mans tēvs, mans tēvs! Izraēla kaujas rati un jātnieki!”+ 15 Elīsa viņam teica: ”Atnes loku un bultas!” Ķēniņš atnesa loku un bultas. 16 ”Satver loku!” Elīsa sacīja Izraēla ķēniņam. Kad ķēniņš to satvēra, Elīsa uzlika rokas uz viņa rokām 17 un teica: ”Atver logu, kas iziet uz austrumiem!” Kad viņš to bija atvēris, Elīsa viņu mudināja: ”Šauj!”, un viņš izšāva. ”Tā ir Jehovas uzvaras* bulta — bulta, kas nes uzvaru pār Aramu!” Elīsa paziņoja. ”Tu uzveiksi aramiešus pie Afēkas+ un sakausi tos pilnībā.”

18 ”Ņem bultas!” Elīsa turpināja, un Izraēla ķēniņš tās paņēma. Viņš tam lika: ”Sit pa zemi!” Ķēniņš sita pa zemi trīs reizes un tad pārstāja. 19 Dieva vīrs uz viņu sadusmojās un teica: ”Tev vajadzēja sist pa zemi piecas vai sešas reizes! Tad tu būtu uzveicis aramiešus atkal un atkal, līdz kamēr tie būtu pilnībā sakauti, bet nu tu uzveiksi aramiešus tikai trīs reizes.”+

20 Pēc tam Elīsa nomira un tika apglabāts. Bet katra gada sākumā* zemē ielauzās moābiešu sirotāji.+ 21 Reiz, kad ļaudis grasījās apbedīt kādu vīrieti, viņi ieraudzīja sirotāju pulku, tāpēc iesvieda mirušo Elīsas kapā un aizbēga. Tiklīdz mirušais saskārās ar Elīsas kauliem, viņš atdzīvojās+ un piecēlās kājās.

22 Aramas ķēniņš Hazaēls+ apspieda Izraēlu+ visu Joahaza valdīšanas laiku. 23 Taču Jehova bija labvēlīgs un žēlsirdīgs pret izraēliešiem+ un apliecināja, ka tie viņam rūp, jo atcerējās savu līgumu ar Ābrahāmu,+ Īzaku+ un Jēkabu.+ Viņš nevēlējās, ka tie aizietu postā, un līdz pat šai dienai nav no tiem atteicies. 24 Kad Aramas ķēniņš Hazaēls nomira, par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Ben-Hadads. 25 Joahaza dēls Joass atkaroja Hazaēla dēlam Ben-Hadadam pilsētas, ko Hazaēls, karodams ar Joasa tēvu Joahazu, tam bija atņēmis. Joass sakāva Ben-Hadadu trīs reizes+ un atguva izraēliešu pilsētas.

14 Amacja, Jūdas ķēniņa Joasa dēls, kļuva par ķēniņu Izraēla ķēniņa Joasa,+ Joahaza dēla, otrajā valdīšanas gadā. 2 Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Viņa māte bija Joadana no Jeruzālemes.+ 3 Viņš darīja to, kas ir pareizs Jehovas acīs, bet ne tā kā viņa tēvutēvs Dāvids.+ Viņš visu darīja tā, kā bija darījis viņa tēvs Joass.+ 4 Tomēr upurvietas netika nopostītas+ un ļaudis joprojām tur ziedoja un dedzināja upurus.+ 5 Kad viņa vara bija nostiprinājusies, viņš lika nogalināt savus kalpus, kas bija nogalinājuši ķēniņu, viņa tēvu.+ 6 Bet viņš nenonāvēja slepkavu dēlus, jo klausīja Jehovas pavēlei, kas rakstīta Mozus bauslības grāmatā: ”Tēvi lai netiek nonāvēti dēlu dēļ, un dēli lai netiek nonāvēti tēvu dēļ. Ikviens lai tiek nonāvēts pats savu grēku dēļ.”+ 7 Viņš nogalināja edomiešus+ Sāls ielejā,+ desmittūkstoš vīru, iekaroja Selu+ un nosauca to par Jokteēlu, kā to sauc līdz pat šai dienai.

8 Tad Amacja nosūtīja vēstnešus pie Izraēla ķēniņa Joasa, Jehus dēla Joahaza dēla, un lika teikt: ”Nāc, mērosimies spēkiem kaujā!”+ 9 Bet Izraēla ķēniņš Joass Jūdas ķēniņam Amacjam atbildēja: ”Libāna ērkšķu krūms sūtīja ziņu Libāna ciedram: ”Dod savu meitu manam dēlam par sievu!” Bet garām gāja kāds Libāna zvērs un samina ērkšķi. 10 Tu gan esi sakāvis Edomu,+ tāpēc tava sirds ir kļuvusi augstprātīga. Izbaudi savu slavu un paliec mājās! Kāpēc tu gribi nonākt postā? Tu kritīsi pats un aizrausi Jūdu sev līdzi.” 11 Taču Amacja viņu neuzklausīja.+

Tad Izraēla ķēniņš Joass devās ceļā un mērojās spēkiem ar Jūdas ķēniņu Amacju kaujā pie Bēt-Šemešas,+ kas ir Jūdā.+ 12 Izraēlieši sakāva Jūdas vīrus, un tie aizbēga un izklīda pa mājām. 13 Izraēla ķēniņš Joass pie Bēt-Šemešas sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacju, Ahazjas dēla Joasa dēlu, un to atveda uz Jeruzālemi. Viņš sagrāva Jeruzālemes mūri no Efraima vārtiem+ līdz Stūra vārtiem,+ 400 olekšu* garumā. 14 Viņš paņēma visu zeltu, sudrabu un visu vērtīgo, kas atradās Jehovas namā un ķēniņa pils mantnīcās, kā arī saņēma ķīlniekus un pēc tam atgriezās Samarijā.

15 Bet pārējie Joasa darbi, tas, ko viņš paveica, viņa varenība un tas, kā viņš karoja ar Jūdas ķēniņu Amacju, — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 16 Tad Joass apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Samarijā+ līdzās citiem Izraēla ķēniņiem, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Jerobeāms*.+

17 Pēc Izraēla ķēniņa Joasa,+ Joahaza dēla, nāves Jūdas ķēniņš Amacja,+ Joasa dēls, nodzīvoja vēl piecpadsmit gadus.+ 18 Pārējie Amacjas darbi ir aprakstīti Jūdas ķēniņu hronikās. 19 Vēlāk Jeruzālemē pret viņu tika sarīkota sazvērestība,+ un viņš aizbēga uz Lahišu, bet viņam pakaļ uz Lahišu tika aizsūtīti vīri, kas viņu tur nonāvēja. 20 Viņu atveda atpakaļ ar zirgiem un apglabāja pie viņa tēviem Jeruzālemē, Dāvida pilsētā.+ 21 Tad visi Jūdas ļaudis iecēla sešpadsmitgadīgo+ Azarju*+ par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā.+ 22 Pēc tam, kad ķēniņš Amacja bija apgūlies pie saviem tēviem, Azarja atkal pievienoja Jūdas valstij Ēlatu+ un to atjaunoja.+

23 Jūdas ķēniņa Amacjas, Joasa dēla, piecpadsmitajā valdīšanas gadā par ķēniņu Samarijā kļuva Jerobeāms,+ Izraēla ķēniņa Joasa dēls, un viņš valdīja četrdesmit vienu gadu. 24 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, un nenovērsās no grēkiem, uz kādiem Jerobeāms, Nebāta dēls, bija pamudinājis Izraēlu.+ 25 Viņš atjaunoja Izraēla zemes sākotnējo robežu no Lebo-Hamātas+ līdz Aravas jūrai,+ un tā piepildījās tas, ko Jehova, Izraēla Dievs, bija teicis, runādams caur savu kalpu Jonu,+ Amitaja dēlu, pravieti no Gat-Hēferas.+ 26 Jehova bija ievērojis, cik smagi Izraēlam jācieš+ — tam vairs nebija neviena palīga, pat ne nožēlojama un vārga. 27 Turklāt Jehova bija apsolījis neizdzēst Izraēla vārdu zemes virsū*,+ tāpēc viņš izglāba izraēliešus ar Jerobeāma, Joasa dēla, roku.+

28 Bet pārējie Jerobeāma darbi, viss, ko viņš paveica, viņa varenība, tas, kā viņš karoja un atjaunoja Jūdas un Izraēla varu pār Damasku+ un Hamātu,+ — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 29 Tad Jerobeāms apgūlās pie saviem tēviem, Izraēla ķēniņiem, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Zaharja.+

15 Azarja,+ Jūdas ķēniņa Amacjas+ dēls, kļuva par ķēniņu+ Izraēla ķēniņa Jerobeāma* divdesmit septītajā valdīšanas gadā. 2 Viņam bija sešpadsmit gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus. Viņa māte bija Jeholja no Jeruzālemes. 3 Viņš darīja to, kas bija pareizs Jehovas acīs, tāpat kā bija darījis viņa tēvs Amacja.+ 4 Tomēr upurvietas netika nopostītas+ un ļaudis joprojām tur ziedoja un dedzināja upurus.+ 5 Jehova sodīja ķēniņu ar spitālību, un tas palika spitālīgs+ līdz pat savai nāvei. Ķēniņš dzīvoja atsevišķā namā,+ bet viņa dēls Jotāms+ pārvaldīja pili un tiesāja ļaudis.+ 6 Bet pārējie Azarjas darbi,+ viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. 7 Un Azarja apgūlās pie saviem tēviem+ un tika apglabāts Dāvida pilsētā. Par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Jotāms.

8 Jūdas ķēniņa Azarjas+ trīsdesmit astotajā valdīšanas gadā Zaharja,+ Jerobeāma dēls, kļuva par Izraēla ķēniņu, un viņš valdīja Samarijā sešus mēnešus. 9 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, tāpat kā bija darījuši viņa tēvi, un nenovērsās no grēkiem, uz kādiem Jerobeāms, Nebāta dēls, bija pamudinājis Izraēlu.+ 10 Tad Šallūms, Jabeša dēls, sarīkoja pret viņu sazvērestību un Jibleāmā+ viņu nogalināja.+ Nonāvējis viņu, Šallūms kļuva par ķēniņu viņa vietā. 11 Bet pārējie Zaharjas darbi ir aprakstīti Izraēla ķēniņu hronikās. 12 Piepildījās vārdi, ko Jehova bija teicis Jehum: ”Tavi dēli četrās paaudzēs+ sēdēs Izraēla tronī.”+ Tā arī notika.

13 Šallūms, Jabeša dēls, kļuva par ķēniņu Jūdas ķēniņa Usijas*+ trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja Samarijā vienu mēnesi. 14 Pēc tam no Tircas+ Samarijā ieradās Menahēms, Gādija dēls, un nogalināja Šallūmu,+ Jabeša dēlu. Pēc viņa nāves Menahēms kļuva par ķēniņu viņa vietā. 15 Bet pārējie Šallūma darbi un sazvērestība, ko viņš sarīkoja, ir aprakstīti Izraēla ķēniņu hronikās. 16 Tajā laikā Menahēms no Tircas devās uz Tifsahu. Tā kā pilsētas iedzīvotāji viņam neatvēra vārtus, viņš nopostīja Tifsahu un nonāvēja visus gan pašā pilsētā, gan tās apkārtnē. Viņš nopostīja pilsētu un lika uzšķērst visas grūtnieces.

17 Menahēms, Gādija dēls, kļuva par Izraēla ķēniņu Jūdas ķēniņa Azarjas trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja Samarijā desmit gadus. 18 Viņš visu savu mūžu darīja to, kas Jehovam nepatika, un nenovērsās no grēkiem, uz kādiem Jerobeāms, Nebāta dēls, bija pamudinājis Izraēlu.+ 19 Kad zemē iebruka Asīrijas valdnieks Pūls,+ Menahēms samaksāja Pūlam tūkstoš talentu* sudraba, lai tas viņam palīdzētu nostiprināt ķēniņa varu.+ 20 Menahēms savāca šo sudrabu no ietekmīgajiem un bagātajiem izraēliešiem,+ pieprasīdams no katra piecdesmit sudraba šekeļus*. Kad Asīrijas valdnieks to bija saņēmis, viņš devās prom no šīs zemes. 21 Bet pārējie Menahēma+ darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās. 22 Menahēms apgūlās pie saviem tēviem, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Pekahja.

23 Pekahja, Menahēma dēls, kļuva par Izraēla ķēniņu Jūdas ķēniņa Azarjas piecdesmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja Samarijā divus gadus. 24 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, un nenovērsās no grēkiem, uz kādiem Jerobeāms, Nebāta dēls, bija pamudinājis Izraēlu.+ 25 Tad viņa palīgs Pekahs,+ Remaljas dēls, sarīkoja pret viņu sazvērestību un nogalināja viņu, kā arī Argobu un Arji* Samarijā ķēniņa pils tornī. Kopā ar Pekahu bija piecdesmit vīri no Gileādas. Nonāvējis Pekahju, Pekahs kļuva par ķēniņu viņa vietā. 26 Bet pārējie Pekahjas darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās.

27 Pekahs,+ Remaljas dēls, kļuva par Izraēla ķēniņu Jūdas ķēniņa Azarjas piecdesmit otrajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja Samarijā divdesmit gadus. 28 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, un nenovērsās no grēkiem, uz kādiem Jerobeāms, Nebāta dēls, bija pamudinājis Izraēlu.+ 29 Izraēla ķēniņa Pekaha laikā zemē iebruka Asīrijas valdnieks Tiglatpalasars+ un ieņēma Ijonu, Ābel-Bēt-Maahu,+ Jānoahu, Kedešu,+ Hācoru, Gileādu+ un Galileju — visu Naftaļa zemi.+ Turienes iedzīvotājus viņš aizveda gūstā uz Asīriju.+ 30 Tad Hošea,+ Ēlas dēls, sarīkoja sazvērestību pret Pekahu, Remaljas dēlu, un to nonāvēja, bet pats kļuva par ķēniņu Pekaha vietā. Tas notika Jotāma,+ Usijas dēla, divdesmitajā valdīšanas gadā*. 31 Bet pārējie Pekaha darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Izraēla ķēniņu hronikās.

32 Jotāms,+ Jūdas ķēniņa Usijas+ dēls, kļuva par ķēniņu Izraēla ķēniņa Pekaha, Remaljas dēla, otrajā valdīšanas gadā. 33 Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Viņa māte bija Jerūša, Cadoka meita.+ 34 Viņš darīja to, kas bija pareizs Jehovas acīs, tāpat kā bija darījis viņa tēvs Usija.+ 35 Tomēr upurvietas netika nopostītas un ļaudis joprojām tur ziedoja un dedzināja upurus.+ Jotāms ierīkoja Jehovas nama augšējos vārtus.+ 36 Bet pārējie Jotāma darbi, tas, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. 37 Tajā laikā Jehova pamudināja Aramas ķēniņu Recīnu un Pekahu,+ Remaljas dēlu, sākt uzbrukumus Jūdas zemei.+ 38 Jotāms apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts sava tēvutēva Dāvida pilsētā, un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Ahass.

16 Jūdas ķēniņa Jotāma dēls Ahass+ kļuva par ķēniņu Pekaha, Remaljas dēla, septiņpadsmitajā valdīšanas gadā. 2 Ahasam bija divdesmit gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Pretēji savam tēvutēvam Dāvidam, viņš nedarīja to, kas ir pareizs viņa Dieva Jehovas acīs.+ 3 Viņš staigāja Izraēla ķēniņu pēdās+ un pat upurēja savu dēlu ugunī.+ Viņš rīkojās tikpat pretīgi kā tautas,+ kuras Jehova bija izdzinis, izraēliešiem tuvojoties. 4 Viņš arī ziedoja un dedzināja upurus upurvietās,+ uz pakalniem un zem katra zaļojoša koka.+

5 Tad Aramas ķēniņš Recīns un Izraēla ķēniņš Pekahs, Remaljas dēls, devās karot pret Ahasu.+ Viņi aplenca Jeruzālemi, bet nespēja to ieņemt. 6 Tajā laikā Aramas ķēniņš Recīns atjaunoja Edomas varu pār Ēlatu+ un izdzina no Ēlatas jūdus*. Ēlatā apmetās edomieši, un tur viņi dzīvo līdz pat šai dienai. 7 Ahass sūtīja vēstnešus pie Asīrijas valdnieka Tiglatpalasara+ ar ziņu: ”Es esmu tavs kalps un tavs dēls. Nāc un izglāb mani no Aramas ķēniņa un Izraēla ķēniņa, jo tie man uzbrūk!” 8 Ahass paņēma sudrabu un zeltu, kas bija Jehovas namā un ķēniņa pils mantnīcās, un nosūtīja Asīrijas valdniekam, lai gūtu tā atbalstu.+ 9 Asīrijas valdnieks viņu uzklausīja un devās uz Damasku, iekaroja to un tās iedzīvotājus aizveda gūstā uz Kīru,+ bet Recīnu viņš lika nonāvēt.+

10 Tad ķēniņš Ahass devās uz Damasku pie Asīrijas valdnieka Tiglatpalasara. Kad ķēniņš Ahass ieraudzīja altāri, kas bija Damaskā, viņš nosūtīja priesterim Ūrijam altāra plānu un aprakstu, kā tas ir darināts.+ 11 Priesteris Ūrija+ uzbūvēja altāri+ pēc visiem priekšrakstiem, ko ķēniņš Ahass bija atsūtījis no Damaskas. Altāra būvniecību priesteris Ūrija pabeidza vēl pirms ķēniņa Ahasa atgriešanās no Damaskas. 12 Kad ķēniņš atgriezās no Damaskas un ieraudzīja altāri, viņš piegāja pie tā un nesa uz tā upurus.+ 13 Viņš dedzināja uz altāra dedzināmos upurus un labības upurus, izlēja lejamos upurus un slacīja miera upuru asinis. 14 Bet vara altāri,+ kas atradās Jehovas nama priekšpusē starp jauno altāri un Jehovas namu, viņš novietoja jaunā altāra ziemeļu pusē. 15 Ķēniņš Ahass pavēlēja priesterim Ūrijam:+ ”Dedzini uz lielā altāra+ rīta dedzināmo upuri un vakara labības upuri,+ ķēniņa dedzināmo upuri un ķēniņa labības upuri, kā arī visas tautas dedzināmos upurus un labības upurus un izlej lejamos upurus. Slaki uz tā arī visas dedzināmo upuru asinis un visas pārējo upuru asinis. Bet, ko darīt ar vara altāri, es vēl padomāšu.” 16 Un priesteris Ūrija darīja visu tā, kā ķēniņš Ahass bija pavēlējis.+

17 Ķēniņš Ahass arī salauza ratiņu sānu plāksnes+ un izņēma no tiem mazgājamos traukus,+ nocēla ūdenstvertni* no vara vēršiem,+ uz kuriem tā balstījās, un novietoja to uz akmens grīdas.+ 18 Baidīdamies no Asīrijas valdnieka, viņš novāca sabatam paredzēto nojumi, kas bija uzbūvēta pie nama, un aiztaisīja ķēniņam izbūvēto eju uz Jehovas namu.

19 Bet pārējie Ahasa darbi, tas, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās.+ 20 Ahass apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Dāvida pilsētā. Par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Hiskija*.+

17 Jūdas ķēniņa Ahasa divpadsmitajā valdīšanas gadā par Izraēla ķēniņu kļuva Hošea,+ Ēlas dēls, un viņš valdīja Samarijā deviņus gadus. 2 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, bet ne tādā mērā kā Izraēla ķēniņi pirms viņa. 3 Asīrijas valdnieks Salmanasars devās cīņā pret Hošeu,+ un Hošea kļuva par viņa kalpu un maksāja viņam nodevas.+ 4 Taču tad Asīrijas valdnieks uzzināja, ka Hošea grib sacelties — tas bija sūtījis vēstnešus pie Ēģiptes+ valdnieka So un nebija samaksājis Asīrijas valdniekam nodevas kā iepriekšējos gadus. Tāpēc Asīrijas valdnieks viņu ieslodzīja cietumā.

5 Asīrijas valdnieks iekaroja visu viņa zemi, aizgāja līdz Samarijai un turēja to aplenkumā trīs gadus. 6 Hošeas devītajā valdīšanas gadā Asīrijas valdnieks ieņēma Samariju.+ Pēc tam viņš aizveda izraēliešus gūstā+ uz Asīriju un nometināja Halahā un Hāborā pie Gozānas upes,+ kā arī mēdiešu pilsētās.+

7 Tā notika tāpēc, ka izraēlieši grēkoja pret Jehovu, savu Dievu, kas viņus bija izvedis no Ēģiptes un atbrīvojis no faraona, Ēģiptes valdnieka, varas.+ Viņi pielūdza* citus dievus+ 8 un ievēroja paražas, kādas bija tautām, kuras Jehova bija izdzinis, izraēliešiem tuvojoties, un kādas bija ieviesuši Izraēla ķēniņi.

9 Izraēlieši darīja to, kas nebija pareizs Jehovas, viņu Dieva, acīs. Viņi ierīkoja upurvietas visur, kur vien dzīvoja,+ — sākot ar sargtorņiem un beidzot ar nocietinātām pilsētām* — 10 un uzslēja elku akmeņus un elku stabus*+ uz katra augstāka pakalna un zem katra zaļojoša koka.+ 11 Visās upurvietās viņi dedzināja upurus, tāpat kā tautas, kuras Jehova bija izdzinis, viņiem tuvojoties.+ Viņi darīja ļaunu, sadusmodami Jehovu.

12 Viņi kalpoja pretīgiem elkiem*,+ kaut arī Jehova to bija aizliedzis.+ 13 Jehova brīdināja Izraēlu un Jūdu, runādams caur visiem saviem praviešiem, visiem, kas vēstī viņa parādības:+ ”Novērsieties no saviem ļaunajiem ceļiem!+ Ievērojiet manus likumus un manus rīkojumus, visu bauslību, ko es liku pildīt jūsu tēviem un ko es jums nodevu ar savu kalpu praviešu starpniecību.” 14 Bet viņi neklausīja un bija tikpat stūrgalvīgi kā viņu tēvi, kas neticēja savam Dievam Jehovam.+ 15 Viņi atmeta sava Dieva norādījumus un viņa līgumu,+ ko viņš bija slēdzis ar viņu tēviem, un neņēma vērā viņa atgādinājumus, kas bija doti, lai viņus brīdinātu.+ Viņi kalpoja tukšiem elkiem+ un paši kļuva par tukšību,+ rīkodamies tāpat kā apkārtējās tautas, kaut arī Jehova to bija aizliedzis.+

16 Tie novērsās no visiem Jehovas, sava Dieva, likumiem, izlēja divus teļus+ un izgatavoja elku stabu,+ tie zemojās visam debesu pulkam*+ un kalpoja Baalam.+ 17 Tie arī upurēja savus dēlus un savas meitas ugunī,+ zīlēja+ un pareģoja pēc zīmēm. Tie ietiepīgi darīja to, kas Jehovam nepatika, viņu sadusmodami.

18 Tad Jehova iedegās lielās dusmās pret izraēliešiem un tos atstūma.+ Viņš neļāva palikt zemē nevienam, izņemot Jūdas cilti.

19 Bet arī Jūda neklausīja sava Dieva Jehovas likumiem+ un sekoja Izraēla paražām.+ 20 Jehova novērsās no visiem Izraēla pēcnācējiem, lika tiem pieredzēt pazemojumu un nodeva tos laupītājiem, un galu galā atteicās no tiem. 21 Kad viņš atšķēla izraēliešus no Dāvida dzimtas, tie par ķēniņu iecēla Jerobeāmu, Nebāta dēlu.+ Bet Jerobeāms novērsa izraēliešus no Jehovas un pamudināja tos smagi grēkot. 22 Izraēlieši darīja visus tos pašus grēkus, kādus bija darījis Jerobeāms.+ Viņi neatkāpās no tiem, 23 līdz kamēr Jehova atstūma izraēliešus, un tā piepildījās tas, ko viņš bija sacījis ar visu savu kalpu praviešu starpniecību.+ Izraēlieši no savas zemes tika aizvesti trimdā uz Asīriju,+ kur viņi ir līdz pat šai dienai.

24 Tad Asīrijas valdnieks atveda ļaudis no Babilonas, Kūtas, Avas, Hamātas un Sefarvaimas+ un tos izmitināja Samarijas pilsētās izraēliešu vietā. Tie apmetās Samarijā un dzīvoja tās pilsētās. 25 Sākumā tie nepielūdza* Jehovu, tāpēc Jehova tiem uzsūtīja lauvas,+ kas daļu no tiem saplosīja. 26 Asīrijas valdniekam tika paziņots: ”Tautas, ko tu esi aizvedis trimdā un nometinājis Samarijas pilsētās, nezina, kā pielūgt tās zemes Dievu. Viņš tiem ir uzsūtījis lauvas, kas tos nonāvē, jo tie nezina, kā pielūgt tās zemes Dievu.”

27 Asīrijas valdnieks pavēlēja: ”Lai viens no priesteriem, ko jūs no turienes esat aizveduši trimdā, atgriežas, dzīvo tur un māca tiem, kā pielūgt tās zemes Dievu.” 28 Tad viens no priesteriem, kas no Samarijas bija aizvests trimdā, devās atpakaļ, apmetās Bētelē+ un mācīja tiem pielūgt* Jehovu.+

29 Tomēr ikviena tauta darināja savus dievus un novietoja tos upurvietu svētnīcās, ko jau iepriekš bija uzcēluši samarieši, — tā savās pilsētās rīkojās ikviena tauta. 30 Babilonas vīri darināja Sukot-Benotu, Kūtas vīri darināja Nērgalu, Hamātas+ vīri darināja Ašīmu, 31 bet avieši darināja Nibhazu un Tartāku. Sefarvaimieši dedzināja savus bērnus, upurēdami tos Sefarvaimas dieviem Adrameleham un Anameleham.+ 32 Lai gan viņi pielūdza Jehovu, viņi iecēla upurvietu priesterus no sava vidus, un tie kalpoja upurvietu svētnīcās.+ 33 Viņi pielūdza gan Jehovu, gan paši savus dievus pēc tās zemes paražām, no kuras viņi bija aizvesti.+

34 Līdz pat šai dienai viņi ievēro savas agrākās paražas. Neviens nepielūdz Jehovu, kā pienākas, un neviens neievēro viņa rīkojumus, priekšrakstus, likumus un pavēles, ko Jehova lika pildīt Jēkaba pēcnācējiem — tā Jēkaba, kuram viņš deva vārdu Izraēls.+ 35 Kad Jehova slēdza ar izraēliešiem līgumu,+ viņš tiem pavēlēja: ”Nepielūdziet citus dievus, nezemojieties, nekalpojiet un neupurējiet tiem!+ 36 Pielūdziet Jehovu,+ kas jūs izveda no Ēģiptes ar lielu spēku un varenu roku,+ zemojieties viņa priekšā un upurējiet viņam. 37 Vienmēr ievērojiet un pildiet norādījumus, priekšrakstus, likumus un pavēles, ko viņš jums ir uzrakstījis,+ un nepielūdziet citus dievus! 38 Neaizmirstiet līgumu, ko es ar jums noslēdzu,+ un nepielūdziet citus dievus! 39 Pielūdziet savu Dievu Jehovu, jo viņš jūs izglābs no visiem jūsu ienaidniekiem.”

40 Bet šīs tautas neklausīja un ievēroja savas agrākās paražas.+ 41 Tā nu šie ļaudis pielūdza Jehovu,+ bet kalpoja arī saviem izcirstajiem tēliem. Gan viņu dēli, gan dēludēli līdz pat šai dienai rīkojas tāpat, kā ir rīkojušies viņu tēvi.

18 Hiskija,+ Jūdas ķēniņa Ahasa+ dēls, kļuva par ķēniņu Izraēla ķēniņa Hošeas,+ Ēlas dēla, trešajā valdīšanas gadā. 2 Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Viņa māte bija Abija, Zaharjas meita.+ 3 Viņš darīja to, kas bija pareizs Jehovas acīs,+ kā to bija darījis viņa tēvutēvs Dāvids.+ 4 Viņš nopostīja upurvietas,+ sadragāja elku akmeņus un nocirta elku stabus*.+ Viņš arī sadauzīja vara čūsku, ko bija darinājis Mozus,+ jo līdz tam laikam izraēlieši tai bija kvēpinājuši* (viņi sauca šo elku par Nehuštanu*). 5 Viņš paļāvās uz Jehovu,+ Izraēla Dievu, un no visiem Jūdas ķēniņiem nebija neviena tāda kā viņš — ne pirms viņa, ne pēc viņa. 6 Viņš bija pieķēries Jehovam,+ vienmēr tam paklausīja un ievēroja likumus, ko Jehova bija devis Mozum. 7 Jehova bija ar viņu, un viņam izdevās viss, ko vien viņš pasāka. Hiskija sacēlās pret Asīrijas valdnieku un vairs tam nekalpoja.+ 8 Viņš arī atspieda filistiešus+ līdz pat Gazai un tās apkārtnei; viņš sakāva tos it visur — sākot ar sargtorņiem un beidzot ar nocietinātām pilsētām*.

9 Ķēniņa Hiskijas ceturtajā valdīšanas gadā, tas ir, Izraēla ķēniņa Hošeas,+ Ēlas dēla, septītajā valdīšanas gadā, Asīrijas valdnieks Salmanasars devās uzbrukumā Samarijai un to aplenca.+ 10 Pēc trim gadiem asīrieši Samariju ieņēma.+ Tā krita Hiskijas sestajā valdīšanas gadā, kas bija Izraēla ķēniņa Hošeas devītais valdīšanas gads. 11 Asīrijas valdnieks aizveda izraēliešus gūstā+ uz Asīriju un nometināja Halahā un Hāborā pie Gozānas upes, kā arī mēdiešu pilsētās.+ 12 Tā notika tāpēc, ka viņi neklausīja savam Dievam Jehovam un pārkāpa viņa līgumu — visu, ko Jehovas kalps Mozus bija pavēlējis.+ Viņi bija nepaklausīgi un nepakļāvīgi.

13 Ķēniņa Hiskijas četrpadsmitajā valdīšanas gadā Asīrijas+ valdnieks Sanheribs devās uzbrukumā visām nocietinātajām Jūdas pilsētām un tās ieņēma.+ 14 Tad Jūdas ķēniņš Hiskija nosūtīja Asīrijas valdniekam uz Lahišu šādu ziņu: ”Es esmu vainīgs tavā priekšā. Ej prom no manis, un es tev došu visu, ko tu no manis prasīsi.” Asīrijas valdnieks pieprasīja no Jūdas ķēniņa Hiskijas 300 talentu* sudraba un 30 talentu* zelta. 15 Un Hiskija atdeva visu sudrabu, kas bija Jehovas namā un ķēniņa pils mantnīcās.+ 16 Tajā laikā Jūdas ķēniņš Hiskija noņēma Jehovas templim durvis+ un stenderes, ko pats bija pārklājis ar zeltu,+ un atdeva no tiem noplēsto zeltu Asīrijas valdniekam.

17 Tad Asīrijas valdnieks sūtīja no Lahišas+ pie ķēniņa Hiskijas uz Jeruzālemi karaspēka virspavēlnieku*, augstāko galminieku* un galveno dzērienu devēju* līdz ar lielu karapulku.+ Kad viņi bija sasnieguši Jeruzālemi un nostājušies pie augšējā dīķa kanāla (šis dīķis atrodas pie ceļa uz veļas mazgātāju lauku),+ 18 viņi aicināja ķēniņu iznākt ārā. Pie viņiem iznāca pils pārraugs Eljākīms,+ Hilkijas dēls, rakstvedis Šebna+ un hronists Joāhs, Asafa dēls.

19 Galvenais dzērienu devējs tiem paziņoja: ”Pavēstiet Hiskijam: ”Dižais valdnieks, Asīrijas valdnieks, saka tā: ”Uz ko tu ceri? Uz ko tu paļaujies?+ 20 Tu saki: ”Man ir cīņas plāns un spēks, lai karotu,” — bet tie ir tukši vārdi. Uz ko tu paļaujies, saceldamies pret mani?+ 21 Vai uz Ēģipti?+ Uz šo ielūzušo niedri? Ja kāds uz tās atbalstīsies, tā viņam iedursies plaukstā un to caurdurs. Tāds ir faraons, Ēģiptes valdnieks, pret visiem, kas uz viņu paļaujas. 22 Bet, ja jūs man sakāt: ”Mēs paļaujamies uz Jehovu, savu Dievu,”+ — vai tad tieši viņa upurvietas un altārus Hiskija nav nopostījis,+ sacīdams Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem: ”Jums jāmetas zemē tā altāra priekšā, kas ir Jeruzālemē”?””+ 23 Tad nu noslēdz derības ar manu kungu, Asīrijas valdnieku: es tev došu divtūkstoš zirgu, un paskatīsimies, vai tev izdosies sameklēt tiem jātniekus!+ 24 Kā gan tu spēsi dot pretsparu kaut vienam pārvaldniekam, vismazākajam mana kunga kalpam, ja tev pašam jāpaļaujas uz Ēģiptes kaujas ratiem un jātniekiem? 25 Vai tad es bez Jehovas ziņas esmu nācis izpostīt šo vietu? Jehova pats man teica: ”Iebrūc šajā zemē un to izposti!””

26 Tad Eljākīms, Hilkijas dēls, Šebna+ un Joāhs sacīja galvenajam dzērienu devējam:+ ”Runā, lūdzu, ar saviem kalpiem aramiešu valodā,+ jo mēs to saprotam, bet nerunā ar mums jūdu valodā*, ļaudīm uz mūra dzirdot!”+ 27 Bet galvenais dzērienu devējs tiem atbildēja: ”Vai tad mans kungs mani ir sūtījis teikt to visu tikai jūsu kungam un jums? Vai ne arī tiem vīriem, kas ir uz mūra un kas, tāpat kā jūs, ēdīs savus izkārnījumus un dzers savu urīnu?”

28 Galvenais dzērienu devējs, runādams jūdu valodā, skaļā balsī iesaucās: ”Uzklausiet, ko saka dižais valdnieks, Asīrijas valdnieks!+ 29 Valdnieks saka tā: ”Lai Hiskija jūs nemaldina! Viņš nespēs jūs izglābt no manām rokām.+ 30 Un neklausiet Hiskijam, kas jūs mudina paļauties uz Jehovu, teikdams: ”Jehova mūs noteikti izglābs, un šī pilsēta nekritīs Asīrijas valdnieka rokās.””+ 31 Neklausiet Hiskijam, jo Asīrijas valdnieks saka: ”Noslēdziet mieru ar mani un padodieties! Tad ikviens ēdīs no sava vīnogulāja un no sava vīģes koka un dzers ūdeni no savas akas, 32 līdz es nākšu un jūs aizvedīšu uz zemi, kas līdzīga jūsu zemei,+ — uz labības un jauna vīna zemi, maizes un vīna dārzu zemi, olīvkoku un medus zemi. Tad jums nebūs jāmirst, jūs paliksiet dzīvi. Neklausieties Hiskijā, jo viņš jūs maldina, sacīdams: ”Jehova mūs izglābs.” 33 Vai gan kāds no citu tautu dieviem ir izglābis savu zemi no Asīrijas valdnieka? 34 Kur ir Hamātas+ un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvaimas,+ Hēnas un Ivas dievi? Vai tie ir izglābuši Samariju no manām rokām?+ 35 Kurš no visiem šo zemju dieviem ir izglābis savu zemi no manām rokām? Kā gan Jehova no manām rokām izglābs Jeruzālemi?””+

36 Bet ļaudis klusēja un neatbildēja ne vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis: ”Neatbildiet viņam!”+ 37 Pils pārraugs Eljākīms, Hilkijas dēls, rakstvedis Šebna un hronists Joāhs, Asafa dēls, saplēsa savas drēbes un devās pie Hiskijas, lai viņam atstāstītu, ko bija teicis galvenais dzērienu devējs.

19 Kad ķēniņš Hiskija to dzirdēja, viņš saplēsa savas drēbes, uzvilka maisa drānas un devās uz Jehovas namu.+ 2 Tad viņš sūtīja pils pārraugu Eljākīmu, rakstvedi Šebnu un vecākos priesterus, kas arī bija ģērbušies maisa drānās, pie pravieša Jesajas,+ Āmoca dēla. 3 Viņi vērsās pie tā ar vārdiem: ”Hiskija saka: ”Šī diena ir ciešanu, nievu un negoda diena, jo bērniem ir laiks dzimt, bet nav spēka tos dzemdēt.+ 4 Varbūt tavs Dievs Jehova ieklausīsies, ko ir teicis galvenais dzērienu devējs*, kuru tā kungs, Asīrijas valdnieks, ir sūtījis ņirgāties par dzīvo Dievu.+ Varbūt tavs Dievs Jehova par visiem šiem vārdiem viņu sauks pie atbildības. Tāpēc lūdz+ par tiem, kas vēl ir atlikuši!””

5 Ķēniņa Hiskijas kalpiem, kas bija atnākuši pie Jesajas,+ 6 Jesaja teica: ”Sakiet savam kungam: ”Jehova saka tā: ”Nebaidies+ to vārdu dēļ, kurus tu dzirdēji un ar kuriem Asīrijas valdnieka kalpi mani ir zaimojuši.+ 7 Es noskaņošu viņa prātu tā, ka, izdzirdējis kādu ziņu, viņš atgriezīsies savā zemē. Tur es viņam likšu krist no zobena.”””+

8 Tad galvenais dzērienu devējs uzzināja, ka Asīrijas valdnieks ir aizgājis no Lahišas,+ un viņš atgriezās pie valdnieka. Tobrīd tas jau karoja pret Libnu.+ 9 Asīrijas valdniekam tika paziņots, ka Etiopijas valdnieks Tirhāka ir devies karot pret viņu, tāpēc viņš atkal sūtīja pie Hiskijas vēstnešus,+ tiem teikdams: 10 ”Sakiet Jūdas ķēniņam Hiskijam tā: ”Lai tavs dievs, uz ko tu paļaujies, tevi nemaldina! Nedomā, ka Jeruzāleme nekritīs Asīrijas valdnieka rokās!+ 11 Tu esi dzirdējis, ko Asīrijas valdnieki ir izdarījuši ar visām zemēm, — viņi tās ir pilnībā izpostījuši.+ Un tu domā, ka izglābsies? 12 Vai to tautu dievi, kuras mani tēvi ir iznīcinājuši, tās izglāba? Kur ir Gozāna, Hārāna+ un Recefa? Kur ir Ēdenes ļaudis, kas bija Telāsārā? 13 Kur ir Hamātas ķēniņš un Arpadas ķēniņš? Kur ir Sefarvaimas, Hēnas un Ivas+ ķēniņi?””

14 Hiskija paņēma no vēstnešiem vēstules, izlasīja tās un aizgāja uz Jehovas namu. Tur Hiskija tās izklāja Jehovas priekšā+ 15 un lūdza+ Jehovu: ”Jehova, Izraēla Dievs, tu, kas sēdi tronī pār* ķerubiem!+ Tu vienīgais esi visu zemes valstu Dievs,+ tu esi radījis debesis un zemi. 16 Ieklausies, Jehova, un sadzirdi!+ Atver savas acis,+ Jehova, un redzi! Ieklausies vārdos, ko Sanheribs ir sacījis, ņirgādamies par dzīvo Dievu! 17 Ir gan taisnība, Jehova, ka Asīrijas valdnieki ir iegrūduši postā tautas un to zemes+ 18 un šo zemju dievus ir iemetuši ugunī, jo tie nemaz nebija dievi+ — tie bija cilvēku roku darbs,+ koks un akmens. Tāpēc viņi tos varēja iznīcināt. 19 Bet nu, Jehova, mūsu Dievs, jel izglāb mūs no viņa rokām, lai visas zemes valstis zina, ka vienīgi tu, Jehova, esi Dievs!”+

20 Tad Jesaja, Āmoca dēls, sūtīja Hiskijam šādu vēsti: ”Jehova, Izraēla Dievs, saka tā: ”Es dzirdēju, kā tu mani lūdzi+ Asīrijas valdnieka Sanheriba dēļ.+ 21 Lūk, ko es, Jehova, saku par viņu:

22 Ko tu esi izsmējis un zaimojis?+

Pret Izraēla Svēto!+

Tu izposti nocietinātas pilsētas un pārvērt tās drupu kaudzēs.+

29 Un šī tev* būs zīme: šajā gadā ēdīs to, kas izaugs pats no sevis*, nākamajā gadā — to, kas izaugs atmatā,+ bet trešajā gadā jūs sēsiet un ievāksiet ražu, dēstīsiet vīna dārzus un ēdīsiet to augļus.+ 30 Tie no Jūdas tautas, kas būs izglābušies, tie, kas būs palikuši,+ iesakņosies un nesīs augļus. 31 Atlikušie dosies laukā no Jeruzālemes, izglābtie atstās Cionas kalnu. To darīs karapulku Pavēlnieka Jehovas degsme.+

32 Tāpēc Jehova par Asīrijas valdnieku saka tā:+

35 Tajā pašā naktī Jehovas eņģelis asīriešu nometnē nonāvēja simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru.+ Agri no rīta, kad ļaudis piecēlās, visapkārt bija tikai līķi.+ 36 Tad Asīrijas valdnieks Sanheribs devās prom, atgriezās Nīnivē+ un tur arī palika.+ 37 Reiz, kad viņš bija nometies zemē sava dieva Nisroha templī, viņa dēli Adramelehs un Sarecers viņu nogalināja ar zobenu+ un pēc tam aizbēga uz Ararata+ zemi. Viņa vietā sāka valdīt viņa dēls Asarhadons.+

20 Tolaik Hiskija saslima un bija tuvu nāvei.+ Pie viņa atnāca pravietis Jesaja, Āmoca dēls, un teica: ”Jehova saka tā: ”Dod pēdējos norādījumus savai saimei, jo tu neatlabsi — tu mirsi.””+ 2 Tad Hiskija pagriezās ar seju pret sienu un lūdza Jehovu: 3 ”Jehova, es tevi lūdzu, jel atceries, ka es tev esmu kalpojis uzticīgi un ar nedalītu* sirdi un esmu darījis to, kas tev tīk!”+ Un Hiskija gauži raudāja.

4 Jesaja vēl nebija aizgājis līdz vidējam pagalmam, kad Jehova viņam teica:+ 5 ”Ej atpakaļ un saki Hiskijam, manas tautas vadonim: ”Jehova, tava tēvutēva Dāvida Dievs, saka tā: ”Es esmu dzirdējis tavu lūgšanu un esmu redzējis tavas asaras.+ Es tevi izdziedināšu.+ Parīt* tu dosies uz Jehovas namu.+ 6 Es pielikšu tavam mūžam vēl piecpadsmit gadus un izglābšu tevi un šo pilsētu no Asīrijas valdnieka rokām.+ Es aizstāvēšu šo pilsētu sevis paša dēļ un sava kalpa Dāvida dēļ.”””+

7 Tad Jesaja teica: ”Atnesiet žāvētu vīģu plāceni!” To atnesa un uzlika uz augoņa, un Hiskija atspirga.+

8 Hiskija bija vaicājis Jesajam: ”Kāda zīme+ liecinās, ka Jehova mani izdziedinās un ka parīt es varēšu doties uz Jehovas namu?” 9 Jesaja bija atbildējis: ”Lūk, tev būs zīme no Jehovas, ka Jehova izpildīs sacīto. Vai lai ēna uz kāpnēm* pavirzās desmit pakāpienus uz priekšu vai desmit pakāpienus atpakaļ?”+ 10 ”Ēnai jau nav grūti pavirzīties desmit pakāpienus uz priekšu. Nē, lai tā pavirzās desmit pakāpienus atpakaļ!” Hiskija bija sacījis. 11 Tad pravietis Jesaja bija piesaucis Jehovu, un tas bija licis ēnai, kas pa Ahasa kāpnēm bija aizvirzījusies uz leju, atgriezties desmit pakāpienus atpakaļ.+

12 Tajā laikā Babilonas* valdnieks Berodah-Baladāns, Baladāna dēls, atsūtīja Hiskijam vēstuli un dāvanu, jo bija uzzinājis, ka Hiskija bija saslimis.+ 13 Hiskija uzņēma vēstnešus un izrādīja tiem visus savus dārgumus+ — sudrabu, zeltu, balzamu, dārgas eļļas, ieročus un visu, kas vien bija viņa mantnīcās. Hiskijas pilī un visā viņa valstī nebija nekā, ko viņš tiem nebūtu parādījis.

14 Pēc tam pie ķēniņa Hiskijas atnāca pravietis Jesaja un vaicāja: ”Ko šie vīri sacīja, un no kurienes tie bija ieradušies?” ”Tie bija ieradušies no tālas zemes, no Babilonas,” Hiskija atbildēja.+ 15 Jesaja jautāja: ”Ko tie redzēja tavā pilī?” Hiskija teica: ”Tie redzēja visu, kas ir manā pilī. Nav nekā tāda, ko savās mantnīcās es tiem nebūtu parādījis.”

16 Tad Jesaja Hiskijam paziņoja: ”Klausies, ko saka Jehova:+ 17 ”Tuvojas laiks, kad visu, kas ir tavā pilī, un visu, ko tavi tēvi ir sakrājuši, aizvedīs uz Babilonu.+ Pāri nepaliks nekas, saka Jehova. 18 Un no dēliem, kas tev piedzims, daži tiks aizvesti+ un kļūs par galminiekiem Babilonas valdnieka pilī.””+

19 Hiskija Jesajam atbildēja: ”Jehovas vārdi, kurus tu man esi darījis zināmus, ir labi,”+ un piebilda: ”Ir labi, ka manas dzīves laikā būs miers un drošība.”+

20 Bet pārējie Hiskijas darbi, visa viņa varenība, tas, kā viņš izveidoja ūdenskrātuvi+ un ūdensvadu un novadīja ūdeņus uz pilsētu,+ — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. 21 Hiskija apgūlās pie saviem tēviem,+ un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Manase.+

21 Manasem+ bija divpadsmit gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus.+ Viņa māti sauca Hefcība. 2 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, rīkodamies tikpat pretīgi kā tautas,+ kuras Jehova bija izdzinis, izraēliešiem tuvojoties.+ 3 Viņš no jauna ierīkoja upurvietas, ko viņa tēvs Hiskija bija nopostījis,+ uzcēla altārus Baalam un uzslēja elku stabu*,+ kā to bija darījis Izraēla ķēniņš Ahabs.+ Manase zemojās un kalpoja visam debesu pulkam*.+ 4 Viņš uzcēla altārus Jehovas namā,+ par kuru Jehova bija teicis: ”Jeruzālemē būs mans vārds,”+ — 5 un abos Jehovas nama pagalmos+ uzstādīja altārus visam debesu pulkam.+ 6 Viņš upurēja savu dēlu ugunī, nodarbojās ar buršanu, pareģoja pēc zīmēm+ un atbalstīja garu izsaucējus un gaišreģus.+ Manase darīja daudz ko tādu, kas Jehovam nepatika, tā iesveldams viņā sašutumu.

7 Manase izgatavoja izcirstu tēlu, elku stabu,+ un novietoja to namā, par kuru Dāvidam un viņa dēlam Sālamanam Jehova bija teicis: ”Šajā namā un Jeruzālemē, ko es esmu izraudzījies no visiem Izraēla cilšu novadiem, mans vārds būs mūžīgi.+ 8 Un es vairs nelikšu izraēliešiem doties prom no zemes, ko es devu viņu tēviem,+ ja vien viņi rūpīgi ievēros visu, ko es viņiem esmu pavēlējis,+ — visu bauslību, ko mans kalps Mozus viņiem ir licis pildīt.” 9 Bet viņi neklausīja, un Manase viņus noveda neceļos, pamudinādams viņus rīkoties vēl ļaunāk, nekā bija rīkojušās tās tautas, ko Jehova bija iznīcinājis, izraēliešiem tuvojoties.+

10 Jehova ar savu kalpu praviešu+ starpniecību pavēstīja: 11 ”Jūdas ķēniņš Manase ir darījis visas šīs preteklības, viņš ir rīkojies ļaunāk nekā amorieši,+ kas tur dzīvoja agrāk,+ un ar saviem pretīgajiem elkiem ir pavedinājis Jūdu grēkot. 12 Tāpēc tā saka Jehova, Izraēla Dievs: ”Es likšu nākt pār Jeruzālemi un Jūdu tādai nelaimei,+ ka ikviens, kas par to dzirdēs, būs satriekts*.+ 13 Un es izstiepšu pār Jeruzālemi mērauklu,+ kā biju izstiepis pār Samariju,+ un pārbaudīšu to ar svērteni, kā biju pārbaudījis Ahaba dzimtu.+ Es izslaucīšu Jeruzālemi, kā izslauka bļodu — izslauka un apgāž otrādi.+ 14 Tos, kas būs atlikuši no manas tautas,+ es pametīšu un nodošu ienaidnieku rokās, un viņi kļūs par laupījumu un guvumu visiem saviem ienaidniekiem,+ 15 jo viņi ir darījuši to, kas man nepatīk, un mani sadusmojuši kopš tās dienas, kad viņu tēvi izgāja no Ēģiptes, līdz pat šai dienai.””+

16 Manase grēkoja, pamudinādams Jūdas ļaudis grēkot un darīt to, kas Jehovam nepatīk, turklāt viņš izlēja tik daudz nevainīgu asiņu, ka tās piepildīja Jeruzālemi no vienas malas līdz otrai.+ 17 Bet pārējie Manases darbi, viss, ko viņš paveica, un viņa grēki — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. 18 Tad Manase apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts savas pils dārzā — Uzas dārzā;+ par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Amons.

19 Amonam+ bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē divus gadus.+ Viņa māte bija Mešullemeta, jotbieša Hārūca meita. 20 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, tāpat kā bija darījis viņa tēvs Manase.+ 21 Amons it visā staigāja sava tēva pēdās, un viņš kalpoja un zemojās pretīgajiem elkiem, kam bija kalpojis viņa tēvs.+ 22 Viņš atstāja Jehovu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja Jehovas ceļu.+ 23 Tad Amona kalpi sarīkoja pret viņu sazvērestību un nonāvēja viņu paša pilī. 24 Bet ļaudis nogalināja visus tos, kas bija sarīkojuši sazvērestību pret ķēniņu Amonu, un iecēla par ķēniņu viņa dēlu Josiju.+ 25 Bet pārējie Amona darbi, tas, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. 26 Un Amonu apglabāja viņa kapā Uzas dārzā,+ un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Josija.+

22 Josijam+ bija astoņi gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu.+ Viņa māte bija Jedīda, bockatieša+ Adājas meita. 2 Viņš darīja to, kas ir pareizs Jehovas acīs, it visā staigāja sava tēvutēva Dāvida pēdās+ un nenovirzījās ne pa labi, ne pa kreisi.

3 Astoņpadsmitajā valdīšanas gadā ķēniņš Josija sūtīja rakstvedi Šafanu, Mešullāma dēla Acaljas dēlu, uz Jehovas namu,+ sacīdams: 4 ”Ej pie augstā priestera Hilkijas,+ un lai viņš paņem visu naudu, kas ir atnesta uz Jehovas namu+ un ko durvju sargi ir savākuši no ļaudīm.+ 5 Nauda lai tiek nodota tiem, kas pārrauga darbus Jehovas namā, bet tie savukārt lai to nodod strādniekiem, kam Jehovas namā ir jānovērš bojājumi*,+ — 6 namdariem, celtniekiem un mūrniekiem. Par šo naudu jāpērk kokmateriāli un tēsti akmeņi nama labošanai.+ 7 Bet no tiem, kam nauda nodota, norēķins nav jāprasa, jo viņi ir uzticami.”+

8 Augstais priesteris Hilkija rakstvedim Šafanam+ pavēstīja: ”Es Jehovas namā esmu atradis bauslības grāmatu.”+ Hilkija iedeva grāmatu Šafanam, un viņš sāka to lasīt.+ 9 Tad rakstvedis Šafans aizgāja pie ķēniņa un tam sacīja: ”Naudu, kas bija templī, tavi kalpi ir paņēmuši un nodevuši tiem, kas pārrauga darbus Jehovas namā,”+ — 10 un pēc tam viņš piebilda: ”Priesteris Hilkija man iedeva kādu grāmatu.”+ Un Šafans to lasīja ķēniņam priekšā.

11 Kad ķēniņš izdzirdēja, kas rakstīts bauslības grāmatā, viņš saplēsa savas drēbes+ 12 un pavēlēja priesterim Hilkijam, Ahikāmam,+ Šafana dēlam, Ahboram, Mihas dēlam, rakstvedim Šafanam un savam kalpam Asājam: 13 ”Ejiet un izvaicājiet Jehovu par to, kas rakstīts atrastajā grāmatā, manis, tautas un visu Jūdas ļaužu dēļ! Jehova ir iededzies pret mums lielās dusmās,+ jo mūsu tēvi nav klausījuši tam, kas rakstīts šajā grāmatā, — viņiem bija jāievēro viss, kas tur rakstīts, bet viņi to nav darījuši.”

14 Priesteris Hilkija, Ahikāms, Ahbors, Šafans un Asāja aizgāja pie pravietes+ Huldas, kas dzīvoja Jeruzālemes jaunajā daļā. (Hulda bija tērpu pārziņa Šallūma, Harhasa dēla Tikvas dēla, sieva.)+ 15 Viņa tiem teica: ”Jehova, Izraēla Dievs, saka tā: ”Vīram, kas jūs pie manis ir sūtījis, atbildiet: 16 ”Jehova saka tā: ”Es likšu nākt nelaimei pār šo vietu un tās iedzīvotājiem un likšu piepildīties visam, kas rakstīts grāmatā, ko lasīja Jūdas ķēniņš.+ 17 Viņi mani ir atstājuši un ir dedzinājuši upurus citiem dieviem,+ iesveldami manī sašutumu ar savu rīcību,+ tāpēc manas dusmas pret šo vietu degs un neizdzisīs.””+ 18 Sakiet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis izvaicāt Jehovu, ka Jehova, Izraēla Dievs, par to, ko ķēniņš ir dzirdējis, saka tā: 19 ”Tāpēc, ka tava sirds ir atsaucīga un tu pazemojies+ Jehovas priekšā, dzirdēdams, ko es esmu teicis par šo vietu un tās iedzīvotājiem — ka par tiem šausmināsies un tos uzskatīs par nolādētiem —, un tu saplēsi savas drēbes+ un raudāji manā priekšā, es tevi esmu uzklausījis, saka Jehova. 20 Un tāpēc tu piepulcēsies saviem tēviem un mierā apgulsies kapā, un tu neredzēsi nelaimi, kādai es likšu nākt pār šo vietu.””” Viņi nodeva šo atbildi ķēniņam.

23 Tad ķēniņš lika sapulcēties pie viņa visiem Jūdas un Jeruzālemes vecākajiem.+ 2 Kopā ar visiem Jūdas vīriem, visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, priesteriem un praviešiem — ar visu tautu, kā jauniem, tā veciem, — ķēniņš devās uz Jehovas namu un nolasīja tiem priekšā Jehovas namā atrasto+ līguma+ grāmatu.+ 3 Stāvēdams pie kolonnas, ķēniņš noslēdza* līgumu ar Jehovu,+ ka viņš klausīs Jehovam, ar visu sirdi un dvēseli* ievēros viņa likumus, atgādinājumus un rīkojumus un pildīs līgumu, kas rakstīts šajā grāmatā. Un visa tauta pievienojās šim līgumam.+

4 Pēc tam ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilkijam,+ citiem priesteriem un durvju sargiem iznest no Jehovas tempļa visus Baalam, Ašērai*+ un visam debesu pulkam* darinātos priekšmetus, sadedzināt tos ārpus Jeruzālemes Kidronas nogāzēs un pelnus aiznest uz Bēteli.+ 5 Viņš atstādināja elku priesterus, ko Jūdas ķēniņi bija iecēluši, lai tie Jūdas pilsētās un Jeruzālemes tuvumā esošajās upurvietās dedzinātu upurus, kā arī tos, kas dedzināja upurus Baalam, saulei, mēnesim, zvaigznājiem* un visam debesu pulkam.+ 6 Viņš lika izvākt no Jehovas nama elku stabu+ un aizgādāt to ārpus Jeruzālemes uz Kidronas ieleju. Tur to sadedzināja+ un saberza putekļos, un putekļus izkaisīja pār vienkāršo ļaužu kapiem.+ 7 Josija arī nopostīja netikļu*+ mājokļus, kas atradās Jehovas namā un kur sievietes auda teltis Ašēras* pielūgsmei.

8 Viņš lika sanākt no Jūdas pilsētām visiem priesteriem un apgānīja* upurvietas, kur priesteri bija dedzinājuši upurus, no Gebas+ līdz Bēršebai.+ Pēc tam viņš nopostīja upurvietas, kas atradās pie pilsētas pārvaldnieka Jozuas vārtiem — pa kreisi, ja ienāk pa pilsētas vārtiem. 9 Upurvietu priesteri nekalpoja pie Jehovas altāra Jeruzālemē,+ taču viņi drīkstēja ēst neraudzētu maizi kopā ar saviem brāļiem. 10 Viņš apgānīja arī Tofetu,+ kas bija Ben-Hinnomas ielejā*,+ lai neviens neupurētu savu dēlu vai meitu ugunī Moleham.+ 11 Josija aizliedza ievest Jehovas namā zirgus, ko Jūdas ķēniņi bija veltījuši saulei un kas tika vesti caur galminieka Netan-Meleha telpu, kura atradās galerijā, un sadedzināja saulei+ veltītos ratus. 12 Ķēniņš lika nojaukt gan tos altārus, ko Jūdas ķēniņi bija uzcēluši uz Ahasa augšistabas jumta,+ gan tos, ko Manase bija uzcēlis abos Jehovas nama pagalmos.+ Viņš pavēlēja tos saberzt putekļos un putekļus izkaisīt Kidronas ielejā. 13 Un ķēniņš apgānīja upurvietas, kas atradās iepretī Jeruzālemei, Bojāejas kalna* dienvidu pusē, un ko Izraēla ķēniņš Sālamans bija ierīkojis sidoniešu riebīgajai dievietei Astartei, moābiešu riebīgajam dievam Kemošam un amoniešu pretīgajam dievam Milkomam.+ 14 Viņš arī sadauzīja gabalos elku akmeņus un nocirta elku stabus,+ un vietās, kur tie bija atradušies, sameta cilvēku kaulus. 15 Tāpat viņš Bētelē nojauca altāri un upurvietu, ko Jerobeāms, Nebāta dēls, bija ierīkojis, pamudinādams Izraēlu grēkot.+ Nojaucis altāri un upurvietu, viņš visu sadedzināja un saberza putekļos. Viņš sadedzināja arī elku stabu.+

16 Kad, pavēries apkārt, Josija ieraudzīja kalnā kapenes, viņš lika paņemt no kapenēm kaulus un tos sadedzināja uz altāra, lai to apgānītu. Tā piepildījās Jehovas vārdi, ko bija pasludinājis Dieva vīrs.+ 17 Tad viņš jautāja: ”Kas tas par kapakmeni, ko es tur redzu?” Pilsētas vīri viņam atbildēja: ”Tur ir apglabāts Dieva vīrs, kas bija atnācis no Jūdas+ un pasludinājis visu, ko tu izdarīji ar Bēteles altāri.” 18 Ķēniņš sacīja: ”Lai viņš dus mierā! Neviens lai neaiztiek viņa kaulus.” Un viņi neaiztika tā kaulus, kā arī tā pravieša kaulus, kurš bija no Samarijas.+

19 Josija nojauca arī visas upurvietu svētnīcas, kuras Samarijas pilsētās+ bija uzcēluši Izraēla ķēniņi, tā sadusmodami Dievu, un izrīkojās ar tām tāpat, kā bija izrīkojies ar upurvietu Bētelē.+ 20 Viņš nonāvēja uz altāriem visus upurvietu priesterus, kas tur bija, un sadedzināja uz šiem altāriem cilvēku kaulus.+ Pēc tam viņš atgriezās Jeruzālemē.

21 Ķēniņš pavēlēja visai tautai: ”Sviniet Pashu+ par godu Jehovam, savam Dievam, kā tas ir rakstīts šajā līguma grāmatā!”+ 22 Tādi Pashas svētki nebija svinēti kopš laika, kad tiesneši sprieda tiesu Izraēlā, un nebija svinēti arī Izraēla un Jūdas ķēniņu laikā.+ 23 Šie Pashas svētki Jeruzālemē par godu Jehovam tika svinēti ķēniņa Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā.

24 Josija arī attīrīja Jūdas zemi un Jeruzālemi no garu izsaucējiem, gaišreģiem,+ mājas dievekļiem,+ pretīgajiem elkiem un visiem riebīgajiem tēliem, lai izpildītu to, kas rakstīts bauslības grāmatā,+ kuru priesteris Hilkija bija atradis Jehovas namā.+ 25 Tāda ķēniņa kā viņš, kas pievērsās Jehovam un kalpoja tam ar visu sirdi, dvēseli+ un spēku, pildīdams visu, kas teikts Mozus bauslībā, nebija neviena — ne pirms viņa, ne arī pēc viņa.

26 Tomēr Jehovas dusmu kvēle, kas bija iedegusies pret Jūdu, nerimās, jo Manase ar savu nekrietno rīcību bija izraisījis viņā sašutumu.+ 27 Jehova sacīja: ”Es atstumšu Jūdu,+ tāpat kā es atstūmu Izraēlu,+ un es atteikšos no Jeruzālemes — pilsētas, kuru es izraudzījos, — un no nama, par kuru es teicu: ”Tur mājos mans vārds.””+

28 Bet pārējie Josijas darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās. 29 Viņa laikā faraons Neho, Ēģiptes valdnieks, devās satikt Asīrijas valdnieku pie Eifratas upes. Ķēniņš Josija izgāja cīņā pret Neho, taču, kad Neho pie Megidas ieraudzīja Josiju, viņš to nonāvēja.+ 30 Josijas kalpi mirušo ķēniņu pārveda ratos no Megidas uz Jeruzālemi un apglabāja viņa kapā. Tad ļaudis svaidīja Josijas dēlu Joahazu par ķēniņu, un viņš sāka valdīt sava tēva vietā.+

31 Joahazam+ bija divdesmit trīs gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus. Viņa māte bija Hamūtala,+ libnieša Jeremijas meita. 32 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, tāpat kā bija darījuši viņa tēvutēvi.+ 33 Faraons Neho+ viņu ieslodzīja Riblā+ (Hamātas zemē), lai viņš vairs nevarētu valdīt Jeruzālemē, un pieprasīja no Jūdas zemes simt talentus* sudraba un talentu* zelta.+ 34 Faraons Neho arī iecēla Josijas dēlu Eljākīmu par ķēniņu Josijas vietā un nosauca viņu par Jojakīmu, bet Joahazu faraons aizveda uz Ēģipti,+ kur tas palika līdz savai nāvei.+ 35 Faraons pieprasīja no Jojakīma sudrabu un zeltu, un, lai samaksātu faraonam, Jojakīmam bija jāuzliek ļaudīm nodevas. Viņš no katra savas zemes iedzīvotāja prasīja noteiktu daudzumu sudraba un zelta, un tad viņš to atdeva faraonam Neho.

36 Jojakīmam+ bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus.+ Viņa māte bija Zebūda, rūmieša Pedājas meita. 37 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika,+ tāpat kā bija darījuši viņa tēvutēvi.+

24 Jojakīma laikā zemē iebruka Babilonas valdnieks Nebukadnecars,+ un Jojakīms trīs gadus bija viņa kalps, bet pēc tam sacēlās pret viņu. 2 Tad Jehova uzsūtīja Jojakīmam haldiešu,+ aramiešu, moābiešu un amoniešu sirotājus. Jehova tā rīkojās, lai izpostītu Jūdu, kā jau viņš bija teicis+ ar savu kalpu praviešu starpniecību. 3 Tā notika tāpēc, ka Jehova bija nolēmis atstumt Jūdu+ Manases grēku dēļ+ 4 un nevainīgo asiņu dēļ, ko tas bija izlējis.+ Manase bija piepildījis Jeruzālemi ar nevainīgām asinīm, un Jehova to negribēja piedot.+

5 Bet pārējie Jojakīma darbi, viss, ko viņš paveica, — tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu hronikās.+ 6 Jojakīms apgūlās pie saviem tēviem,+ un par ķēniņu viņa vietā kļuva viņa dēls Jojahīns.

7 Ēģiptes valdnieks vairs neuzdrošinājās doties ārpus savas zemes robežām, jo Babilonas valdnieks bija atņēmis visu, kas Ēģiptes valdniekam bija piederējis,+ no Ēģiptes sausgultnes*+ līdz Eifratas upei.+

8 Jojahīnam+ bija astoņpadsmit gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus.+ Viņa māte bija Nehušta, jeruzālemieša Elnātāna meita. 9 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, tāpat kā bija darījis viņa tēvs. 10 Tajā laikā Babilonas valdnieka Nebukadnecara karaspēks uzbruka Jeruzālemei un aplenca pilsētu,+ 11 un, kamēr tas turēja pilsētu aplenkumā, ieradās pats Babilonas valdnieks Nebukadnecars.

12 Tad Jūdas ķēniņš Jojahīns kopā ar savu māti, kalpiem, augstmaņiem un galminiekiem+ padevās Babilonas valdniekam.+ Babilonas valdnieks to saņēma gūstā savā astotajā valdīšanas gadā.+ 13 Viņš paņēma visus Jehovas nama dārgumus un ķēniņa pils dārgumus+ un sacirta gabalos zelta lietas, ko Izraēla ķēniņš Sālamans bija darinājis Jehovas templim.+ Viss notika tieši tā, kā Jehova bija paredzējis. 14 Nebukadnecars aizveda gūstā visu Jeruzālemi, visus augstmaņus,+ varonīgos karotājus, amatniekus un kalējus*+ — 10 000 cilvēku. Viņš tur atstāja tikai zemes nabadzīgākos ļaudis.+ 15 Viņš aizveda trimdā uz Babilonu+ ķēniņu Jojahīnu,+ ķēniņa māti, sievas, galminiekus un zemes ietekmīgākos vīrus. Tie visi tika aizvesti no Jeruzālemes uz Babilonu. 16 Karavīru, ko Babilonas valdnieks aizveda trimdā uz Babilonu, pavisam bija 7000, amatnieku un kalēju — 1000; tie visi bija varonīgi vīri, pieredzējuši karotāji. 17 Par ķēniņu Jojahīna vietā Babilonas valdnieks iecēla viņa tēvoci Matanju+ un nosauca to par Cedekiju.+

18 Cedekijam bija divdesmit viens gads, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. Viņa māte bija Hamūtala,+ libnieša Jeremijas meita. 19 Viņš darīja to, kas Jehovam nepatika, tāpat kā bija darījis Jojakīms.+ 20 Viss, kas notika Jeruzālemē un Jūdas zemē, tā sadusmoja Jehovu, ka viņš galu galā no tām novērsās.+ Cedekija sacēlās pret Babilonas valdnieku.+

25 Cedekijas devītajā valdīšanas gadā, desmitā mēneša desmitajā dienā, Babilonas valdnieks Nebukadnecars+ ieradās ar savu karapulku, lai uzbruktu Jeruzālemei.+ Viņš uzcēla pie pilsētas nometni un izveidoja tai apkārt aplenkuma valni.+ 2 Pilsēta atradās aplenkumā līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam. 3 Ceturtā mēneša devītajā dienā, kad bads pilsētā bija smags+ un ļaudīm vairs nebija, ko ēst,+ 4 haldieši ielauzās pilsētā.+ Naktī visi karavīri izbēga no aplenktās pilsētas pa divkāršo mūru vārtiem, kas atradās ķēniņa dārza tuvumā. Ķēniņš bēga pa Aravas ceļu,+ 5 bet haldiešu karaspēks dzinās viņam pakaļ un viņu panāca Jērikas klajumos. Visi ķēniņa karavīri viņu pameta un izklīda. 6 Ķēniņu sagūstīja,+ aizveda pie Babilonas valdnieka uz Riblu un tur pasludināja viņam spriedumu. 7 Cedekijas dēlus nonāvēja viņa acu priekšā, bet pašu Cedekiju pēc Nebukadnecara pavēles padarīja aklu, iekala vara važās un aizveda uz Babilonu.+

8 Piektā mēneša septītajā dienā — tas bija Babilonas valdnieka Nebukadnecara deviņpadsmitais valdīšanas gads — līdz Jeruzālemei nonāca sardzes priekšnieks Nebūzaradāns,+ kas bija Babilonas valdnieka dienestā.+ 9 Viņš nodedzināja Jehovas namu,+ ķēniņa pili+ un visas ēkas Jeruzālemē,+ arī visu ievērojamāko vīru namus.+ 10 Haldiešu karaspēks, kas bija pakļauts sardzes priekšniekam, nopostīja mūrus visapkārt Jeruzālemei.+ 11 Sardzes priekšnieks Nebūzaradāns aizveda gūstā ļaudis, kas vēl bija atlikuši pilsētā, kā arī tos, kas bija pārbēguši pie Babilonas valdnieka, un visus pārējos ļaudis.+ 12 Bet nedaudzus no zemes nabadzīgākajiem ļaudīm sardzes priekšnieks atstāja, lai tie apstrādātu vīna dārzus un tīrumus.+ 13 Haldieši salauza Jehovas nama vara stabus,+ kā arī ratiņus+ un vara ūdenstvertni*,+ kas bija Jehovas namā, un varu aizveda uz Babilonu.+ 14 Viņi paņēma podus, lāpstas, dakts šķēres, kausus un visus citus vara piederumus, kas tika lietoti templī. 15 Sardzes priekšnieks paņēma arī ogļu traukus un bļodas, kas bija no tīra zelta+ un sudraba.+ 16 Abiem stabiem, ūdenstvertnei un ratiņiem, ko Sālamans bija darinājis Jehovas namam, izmantotā vara svars nebija nosakāms.+ 17 Stabu augstums bija astoņpadsmit olektis*.+ Katra staba galā bija vara kapitelis, kura augstums bija trīs olektis*. Pinumu raksts un granātāboli visapkārt kapitelim arī bija no vara.+ Abi stabi ar to pinumu rakstiem bija pilnīgi vienādi.

18 Sardzes priekšnieks aizveda sev līdzi virspriesteri Serāju,+ otro priesteri Cefanju+ un trīs durvju sargus.+ 19 No pilsētas viņš aizveda sev līdzi vienu galminieku, kura pārraudzībā bija karavīri, piecus ķēniņa padomniekus, kas vēl bija pilsētā, kā arī karaspēka virspavēlnieka rakstvedi, kas bija pulcinājis vīrus karam, un sešdesmit vīrus no vienkāršajiem ļaudīm, kas bija palikuši pilsētā. 20 Sardzes priekšnieks Nebūzaradāns+ tos aizveda pie Babilonas valdnieka uz Riblu.+ 21 Turpat Riblā (Hamātas zemē)+ Babilonas valdnieks pavēlēja tos nonāvēt. Tā nu Jūdas ļaudis tika aizvesti no savas zemes un nonāca trimdā.+

22 Pār ļaudīm, kas vēl bija palikuši Jūdas zemē, Babilonas valdnieks Nebukadnecars iecēla Gedalju,+ Šafana+ dēla Ahikāma+ dēlu. 23 Kad karaspēka vadoņi un viņu vīri izdzirdēja, ka Babilonas valdnieks ir iecēlis pār ļaudīm Gedalju, šie vadoņi — Ismaēls, Netanjas dēls, Johānāns, Kāreaha dēls, Serāja, netofieša Tanhumeta dēls, un Jaazanja, kāda maahātieša dēls, — kopā ar saviem vīriem atnāca pie Gedaljas uz Micpu.+ 24 Gedalja viņiem un viņu vīriem zvērēdams sacīja: ”Nebaidieties kalpot haldiešiem! Dzīvojiet šajā zemē un kalpojiet Babilonas valdniekam, tad jums klāsies labi.”+

25 Septītajā mēnesī Ismaēls,+ Elišāmas dēla Netanjas dēls, kas bija no ķēniņa dzimtas, līdz ar desmit vīriem atnāca pie Gedaljas uz Micpu. Viņi nogalināja Gedalju, kā arī jūdus un haldiešus, kas bija kopā ar Gedalju.+ 26 Tad visi ļaudis, kā jauni, tā veci, arī karaspēka vadoņi, aizbēga uz Ēģipti,+ jo viņi baidījās no haldiešiem.+

27 Jūdas ķēniņa Jojahīna+ gūsta trīsdesmit septītajā gadā, divpadsmitā mēneša divdesmit septītajā dienā, Babilonas valdnieks Evil-Merodahs (tas bija viņa pirmais valdīšanas gads) atbrīvoja Jūdas ķēniņu Jojahīnu no cietuma.+ 28 Viņš izturējās labvēlīgi pret Jojahīnu un to paaugstināja pār citiem valdniekiem, kas arī bija atvesti uz Babilonu. 29 Jojahīns novilka savas cietumnieka drēbes, un līdz pat mūža galam viņš ēda pie valdnieka galda. 30 Visu atlikušo mūžu viņš ik dienas saņēma no valdnieka uzturu.